A.KAMĪ - Mēris

— Avīzē tā rakstīts. Obeliska vai plāksnes veidā.

— Es to jau zināju. Un tad būs runas.

Vecais smējās apslāpētiem smiekliem.

— Es jau tagad dzirdu, kā viņi saka: «Mūsu miru­šie…» — un tad viņi ies uzkost.

Rjē jau kāpa augšā pa kāpnēm. Plašā, saltā debess dzirkstīja virs namiem, un pauguru tuvumā zvaigznes sa­cietēja kā krams. Sī nakts nemaz tik ļoti neatšķīrās no tās nakts, kad viņi ar Tarrū bija uzkāpuši uz terases, lai aizmirstu mēri. Tikai šonakt jūra klinšu pakājē bija trok­šņaināka nekā toreiz. Gaiss bija nekustīgs un viegls, brīvs no sāļās dvesmas, ko nesa līdzi miklais rudens vējš. Pil­sētas troksnis tomēr sitās pret terases pakāji ar bangu dunoņu. Bet šī bija atbrīvošanas, nevis sacelšanās nakts. Tālumā pēc tumšas, sarkanīgas blāzmas varēja nojaust bulvārus un apgaismotos laukumus. Tagad atbrīvotajā naktī atraisījās alkas, un to duna sasniedza Rjē.

No tumšās ostas uzvijās debesīs pirmās oficiālo svinību raķetes. Pilsēta tās apsveica ar garu un dobju izsaucienu. Kotārs, Tarrū, tie un tā, ko Rjē bija mīlējis un zaudējis, visi — mirušie vai vainīgie — bija aizmirsti. Vecajam bija taisnība, cilvēki vienmēr palika tādi paši. Bet tur bija viņu spēks un viņu nevainīgums, un pāri visām sāpēm Rjē juta, ka pievienojas viņiem. Skanot kliedzieniem, kas aiz­vien pastiprinājās un paildzināiās. kas atbalsojās tālu, līdz pat terases pakājei, kamēr debesīs šāvās aizvien vai­rāk krāsainu gaismas kūļu, ārsts Rjē nolēma uzrakstīt vēs­tījumu, kas šeit beidzas, lai nepiederētu pie tiem, kuri klusē, lai liecinātu par labu mēra piemeklētajiem, lai at­stātu vismaz atmiņas par netaisnību un varmācību, kāda viņiem tika nodarīta, un lai gluži vienkārši pateiktu to, ko iemācās liela posta laikā: ka cilvēkos ir vairāk ko apbrī­not, nekā ko nicināt.

Tomēr viņš zināja arī, ka šī hronika nevar būt vēstījums par galīgu uzvaru. Tā var būt tikai liecība tam, ko vaja­dzēja veikt un ko, bez šaubām, vēl vajadzēs veikt cīņā pret šausmām un to nenogurdināmo ieroci, par spīti personis­kajām sāpēm, visiem cilvēkiem, kuri, nespēdami kļūt svētie un atteikdamies pieļaut postu, tomēr cenšas būt ārsti.

Patiešām, klausoties prieka saucienos, kas cēlās aug­šup no pilsētas, Rjē atcerējās, ka šis prieks ir vienmēr ap­draudēts. Jo viņš zināja to, ko gavilējošais pūlis nezināja un ko var izlasīt grāmatās: ka mēra bacilis nekad ne­mirst, nekad nepazūd, ka tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, ka tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros un var­būt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā.

U, Tirons

1960. gada 4. janvāri ap ceturksni pēc diviem uz Sansas— Parīzes ceļa netālu no Vilblevēnas ciema plīsa markas «Facel-Vega» automašīnas priekšējā riepa; mašīna sāka mētāties, atsitās pret platānu, tad lidoja pa gaisu un šķērseniski ietriecās citā kokā trīspadsmit metrus tālāk. Trīs cilvēki tika izmesti no mašīnas uz lauka — vīrietis un divas sievietes. Vīrietis bija stipri noasiņojis, viņš un sievietes, kurām nebija redzamu ievainojumu, tika nogā­dāti slimnīcā. Pēc sešām dienām vīrietis —tas bija Mišels Galimārs — slimnīcā mira, nenākot pie samaņas. Cetur­tais pasažieris atradās mašīnas lūžņos. Viņš bija iespiests starp priekšējiem sēdekjiein, viņa galva bija izsitusi stiklu, seja «mierīga un mazliet pārsteigta», acis — «viegli izspiedušās», uz deniņiem mazliet asins. Nāve bija iestā­jusies acumirklī. Kad pārbaudīja viņa kabatas, lai noskaid­rotu personību, vispirms tika atrasta vilciena atpakaļbi- lete uz Parīzi. Tad — kartīte: Albērs Kāmī, rakstnieks, dzimis 1913. gada 7. novembrī Mondovī, Konstantīnas de­partamentā.

Apbedīšana notika trešdien, 6. janvāri, Lurmarinā. Bija saulaina ziemas diena. Ne visi Kāmī draugi bija varējuši ierasties, tomēr pavadītāju virkne bija iespaidīga. Priekš­galā gāja Fransīna Kainī, Lisija Kāmī, Renē Sārs; ciema iedzīvotāju pulku papildināja Parīzes un vietējie žurnā­listi. Zārku nenesa, kā parasti, uz baznīcu, bet taisnā ceļā uz kapsētu, kas atradās iepretim Kāmī mājai.

Vēl trīs dienas pēc Kāmī nāves viņa teātra trupas ak­tieri, kas tobrīd atradās viesizrādēs, saņēma no viņa vēs- tulītes: «Drosmi. Labu veiksmi. Es jūs neesmu aizmirsis. Es esmu ar jums.»

Tūlīt pēc «Kam skanēs zvans» izlasīšanas — un pēc tam vēl ilgi — man prātā nāca Donna [10] rindas, kuras sa­plūda ar Hemingveja romānu: «Nav tāda cilvēka, kas būtu kā sala jūrā… ja jūra aizskalo no piekrastes velēnu, mazāka kļūst Eiropa, un tāpat, ja aizskalo zemesragu… jebkura cilvēka nāve samazina, arī mani, … un tāpēc ne­kad nevaicā, kam skanēs zvans, varbūt tas skanēs Tev.» Literāro nostalģiju vēlāk nomainīja prozaiski zaudējumi, bet Albērs Kāmī starp citiem kļuva man par nobrukušu krastu. Pasaules sāpes pārvērtās par bezpalīdzīgu ne- pārejamības sajūtu pie kādas tukšas vietas, gatavojot vie­nai vienkāršai domai vai vienkāršam darbam dzīves beigās. [11] mēģināt runāt par šo tukšo vietu, kas gaida citu vientuļu karotāju un reizē izteikties literatūrkritiski — tas, man šķiet, ir ne visai savienojams un, iespējams, arī neveicams uzdevums. Un tomēr, bēgot no vēlēšanās klu­sēt uz vēlēšanos aizmirst, ir vilinoši atbrīvot jums vietu pie Kami" kapakmens.

Pēc «Mēra» nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka pirmais citāts, ko minēšu, būs: «Vai esat ievērojuši, ka tikai nāve modina mūsu jūtas?… Es esmu redzējis, kā mirst cilvēki. Un ne reizi vien — kā mirst suņi. Pieskar­šanās viņiem mani satrieca. Tajos brīžos es domāju par ziediem, par smiekliem, par sievietēm, kuras vēlos.,,»

Kāmī proza ir askētiska arī no tā viedokļa, ka tajā tik­pat kā nav sieviešu tēlu. Māte… Jaunas sievietes šeit iekļuvušas kopā ar jūru, sauli, akmeņiem un kokiem kā ainavas sastāvdaļa. Tomēr viņu klātbūtne ir nepār­traukta — gan kā laimes un brīvības, gan arī kā vien­tulības un nāves nosacījums. Līdzās nokļūšanai Kāmī jauno varoņu apziņā tās ir vajadzīgas arī tāpēc, lai sa­prastu. Tā Marija mīl Merso tāpēc, ka viņš ir dīvains. Bet krievu jaunkundzes ir tik jūtīgas pret kņazu Miškinu [12] viņas ir jūtīgas pret idiotiem, pret svešiniekiem, viņas ir vajadzīgas dažu vīriešu vientulībai.

Ziljeta Grēko — viņa bija starp Kāmī draugiem — esot.,, Ziljeta Grēko, par kuru Sartrs sacījis: «Klausoties

Grēko, sāc saprast, ka vārdiem var būt juteklisks skais­tums», kura bija starp Kami draugiem un tēloja viņa lugās kopā ar Zerāru Filipu, esot iesaukusies: «Tas nevar būtf VIŅŠ dejol» Sī franču aktrises un dziedātājas replika pie­šķīra man ticamību Kami miesiskajai esamībai, ko, iespē­jams, nespētu daudzie [13] pētījumi par rakstnieku un viņa darbiem. Un es varu vienīgi mēģināt pateikt par šo esa­mību, par pasaules daļu, kurā mans pavadonis bija Kami, par vienmēr redzēto ainavu, kurā starp vārdiem un akme­ņiem par notikumu kļuva Kami nāve. Sai pasaulei ir sa­vas zīmes, pret kurām palaikam es nevaru neatdurties, — tās izliktas Kāmī grāmatās un rakstos, biogrāfijās, at­sevišķās frāzēs par viņu, nu un tāpat vienkārši — uz ielas,

Divas stēlas atgādina man viena par otru. Viena stāv Tipāžā, Vidusjūras krastā, otra — Prāgā, ebreju kapsētā Strašnicā. So akmeņu mēmums un nedalāmība līdzinās Dieva klātbūtnei, un cilvēki, kuru piemiņai domāti šie ak­meņi, ir tikpat sevī esoši, bez ēnas, kaut arī viņu klusēšana bija vārdi. Viena no stelām sedz Franča Kafkas [14] kapu, otra uzstādīta Albēram Kami. Abas liek domāt par vien­tulību, lai gan viena liecina par gatavību mīlēt, bet otra — par gatavību mirt. Un blakus atrodas divi vārdi, kas pie­saka Kāmī pasauli. Viens vārds ir «jūra». Otrs vārds ir «māte».