A.KAMĪ - Mēris

Pēc 1956. gada asinsizliešanas Ungārijā Kāmī rakstā «Karātavu sociālisms» noliedza iespēju, ka partiju vai valsti varētu saistīt ar patiesību. «Ja patiesība vispār ir atrodama kaut kur uz zemes, tad pavisam noteikti — ne pie cilvēkiem vai partijām, kas uzsver, ka viņiem tā pieder. Sevišķi — kad runa ir par vēsturisko patiesību, melo jo vairāk, jo autoritatīvāk uz to pretendē. Un visbeidzot viņi kļūst par patiesības spīdzinātājiem.» Sartrs, kurš pēc «Dumpīgā cilvēka» pārmeta Kāmī, ka viņš nespējot saska­tīt «vēstures progresīvos spēkus» un nostāties to pusē, pats parādīja šādu Rietumu inteliģences daļai piemītošu spēju, vēstīdams, ka pat tad, ja fakti par Staļina koncen­trācijas nometnēm ir patiesība, tos nedrīkst darīt zināmus Francijas strādniekiem, citādi viņi zaudēšot cerību.

Sartrs kritizēja Kami sakarā ar viņa nostāju Francijas un Alžīrijas konfliktā, notika publisks strīds, un līdz tam viens pret otru draudzīgi noskaņotie rakstnieki pārtrauca attiecības līdz pat Kāmī mūža galam.

Trīsdesmito gadu vidū Kāmī bija Francijas Komunistis­kās partijas Alžīrijas sekcijas biedrs. Kāmī partijas uzde­vums bija iesaistīt organizācijā alžīriešu biedrus, ko viņš sekmīgi veica. Taču premjerministrs Lavāls vizītes laikā Maskavā panāca, ka Staļins deva norādījumu Francijas komunistiem mainīt savu attieksmi pret alžīriešiem, mu­sulmaņiem. Attiecīgu direktīvu saņēma arī Albērs Kami, nesaprata tās «vēsturisko» raksturu un no Kompartijas izstājās, pabijis tajā tikai gadu.

Kad 1945. gadā Japānā nometa atombumbas, Francijas preses sajūsmas skurbulī par tehnoloģiskajiem sasniegu­miem un brīnišķīgajām kara beigām Kāmī «Combat» bija vienīgais laikraksts, kas rakstīja: «Pietiek ar vienu tei­kumu, lai apkopotu mūsu viedokli: mašīnu civilizācija līdz ar to sasniegusi savas mežonības augstāko pakāpi.»

1953. gadā viņš aizstāvēja Austrumberlīnes nemiernie­kus, bet īpaši aktīvi uzstājās Ungārijas notikumu laikā, aicinot Eiropas rakstniekus apelēt pie ANO; pēc Kāmī nā­ves kļuva zināms, ka viņš arī materiāli palīdzējis nogali­nāto un apcietināto ungāru rakstnieku sievām. Kad 1952. gadā Franko Spānija tika uzņemta UNESCO, Kāmī no šīs organizācijas izstājās. Radikālās humānistiskās darbības dēļ Francijas kreisās organizācijas asi nosodīja Kāmī, uzskatot viņu par ideālistu, bet sakarā ar rakstnieka samierniecisko nostāju pret Alžīriju labējie dēvēja viņu par nodevēju un pārbēdzēju.

1957. gadā Kāmī piešķīra Nobela prēmiju «par literāro darbību, kas ar skaidru nopietnību atspoguļo mūsu laika sirdsapziņas problēmu». Pēc Kiplinga [27] Kāmī ir visjaunā­kais Nobela prēmijas laureāts. Zviedrijas akadēmija at­sūtīja Kāmī norādījumus, kādā tērpā jāierodas uz cere­moniju, un Kāmī uzlaikoja fraku. Rožē Martēns di Gārs [28] deva padomus, kā jāsagatavo runa. 10. decembrī notika svinīgā ceremonija un karalis Gustavs VI pasniedza Kāmī diplomu, medaļu un čeku. Banketā pēc ceremonijas Kāmī uzstājās ar pateicības runu, bet pēc tam Stokholmas stu­denti ielūdza viņu uz balli, kur Kāmī dejoja visu nakti.

Albērs Kāmī vēlreiz apliecināja, ka patiesība un godī­gums piemīt nevis sabiedrībai un mācībām, bet mirstīgam cilvēkam ar miesu un asinīm. Un pat tad, ja viņa mūžs noris citiem un starp citiem, vismaz nāve pieder tikai viņam. Cilvēks mirst patiešām tikai pats sev. Kāmī aiz­stāv cilvēka tiesības būt vientuļam. Cilvēka piedalīšanās sabiedrības dzīvē vienlaikus ir pilnīga nepiedalīšanās sa­biedrisko spēku sadursmēs, politiskajos institūtos un vis­aptverošajā ideoloģijā. Mēģinādams attīrīt apziņu no šā­diem «sārņiem», Kāmī rada īpašu ideālu savas rīcības mo­deli, realizēdams to ne vien sabiedriskajā darbībā (vai bezdarbībā), bet ari literatūrā. Viņa absurdās vīrišķības pārņemtie varoņi arvien vairāk zaudē iespēju ieplūst gais­mas pielietajā panteistiskajā mītā, tikai retumis vērsdami savas dvēseles acis uz pazaudēto Vidusjūras dzimteni. Un, noliegdami vēstures melus, Kāmī varoņi paliek ar savu «nepanesamo vientulību, kurai nav iespējams noticēt un kura ir neiespējami atrasties». Viņi spraucas cauri tiem «vārtiem, ko viņiem ir parādījis Kafka un Dostojevskis..» darbodamies ar visu savu zemes smagumu un juteklis- kuinu. Un melnais viņiem vēl spīd.»

«MĒRIS»

Pirmo «Mēra» variantu Kāmī pabeidza 1943. gadā. Kad 1947. gadā romāns iznāca galīgajā redakcijā, tam bija milzīgi panākumi, un kāda vārdnīca to drīz pēc tam mi­nēja kā piemēru vārdam «bestsellers». «Mēris» tika iden­tificēts ar Pretošanās kustības hroniku. Taču cīņai pret mēri, tāpat kā Kāmī dalībai antifašistiskajā kustībā, ir visai dīvains pamatojums — visdrīzāk to varētu saukt par jēgas neesamību; rīcība ir nepamatojama, taču pastāv kāds stāvoklis, kurā cilvēks saka «nē», iezīmē robežas sa­vas esamības bezjēdzībai, liecinot par kādu tālu, metafi- zisku cilvēku vienotību. Orāna ir šī īpašā situācija, kurā visi cilvēki pēkšņi uzzina par kaut kā cita — vienojoša — esamību. Mēra hronikas sākumā pilsēta dzīvo ilgās pēc kaut kā cita, nāves gaidās. Un mēra eņģelis atsedz cil­vēkos nāves jūtas.

Folkners, ar kuru Kāmī satikās 1955. gadā un pēc kura romāna «Rekviēms mūķenei» viņš sarakstījis lugu, Kāmī piemiņai veltītajā žurnālā min: «Viņš teica: «Mani neap [29] mierina doma par to, ka nāve atver durvis uz citu dzīvi. Man tā ir durvis, kas tiek aizvērtas uz visiem laikiem.» Proti, viņš mēģināja tam noticēt. Un cieta sakāvi. Sev nemanāmi viņš, tāpat kā jebkurš mākslinieks, nodzīvoja, pētot pats sevi un prasot no sevis tādas atbildes, kuras spētu dot vienīgi Dievs, un, kad viņš kļuva par Nobela prēmijas laureātu, es nosūtīju viņam telegrammu: «Salut ī'āme qui constamment se cherche et se demande» [Sveicu dvēseli, kas bez apstājas meklē un vaicā]. Kādēļ gan viņš neatstājās no saviem meklējumiem, ja negribēja ticēt Die­vam?»*

Bieži vien Kāmī tiek uzskatīts par ateistu vai, teiksim, «smeldzīgo ateistu». Un pirmie Dieva noliegšanas mēģi­nājumi bija kaislīgi un enerģiski — tie balstījās uz ple­bejiskajiem pārmetumiem par Dieva sociālo netaisnīgumu un paša noliedzēja pāri malām plūstošo pārņemtību ar miesas dzīves burvību. Tomēr šis pirmais dumpis neatcēla «nolādēto jautājumu» pastāvēšanu. Vēl viens mēģinājums apzināties savas vientulības cēloņus laimīgākajā no pasau­lēm bija Kāmī diplomdarbs «Par attiecībām starp hellēnismu un kristietību Plotīna darbos». Taču Kāmī, kā to atzīmē R. Kijo, «pievērsies šīm tēmām, laikam gan vairāk uzzi­nāja par sevi nekā par grieķu vai kristiešu filozofiju». Iz­rauts no antīkuma dabiskuma, cilvēks nonāk dzīves galī- guma šausmu priekšā. Vecās Derības cietēju atkailinātība, sirdi plosošās ciešanas vienaldzīgā Dieva priekšā, iespē­jams, atspoguļojušās «svešinieka» neviltotībā un neaiz­sargātībā. Vēl vairāk, jau piecdesmitajos gados Kāmī ie­minas, ka Merso varētu būt vienīgais Kristus, kādu pel­nījuši šodienas cilvēki. Merso esamiskais statuss, bet tiešā veidā — romāna noslēgums rāda apzinātu evaņģēliskā tēla interpretāciju. Merso vēlas, lai pūlis viņa pēdējo gaitu sagaida ar naida kliedzieniem, tāpat kā Golgātas sākumā ļaudis brēc pēc Kristus nāves.

Reizē ar Dostojevska studijām Kāmī pievērš uzmanību Kristus cilvēciskajām ciešanām, kas robežojas ar dievat- stātību. «Ja kristietība mūs vispār ir skārusi, tad ar savu Dievcilvēku. Taču viņa patiesība un lielums beidzas uzreiz pēc mokām krustā un kliedziena par savu vientulību.