A.KAMĪ - Mēris

Trokšņainie svētku bulvāri jau bija aiz muguras un ārsts Rjē patlaban gribēja iegriezties ielā, kur dzīvoja Grans un Kotārs, kad viņu apturēja policistu ķēde. To viņš nebija gaidījis. Tālās svētku čalas un troksnis vērta šo kvartālu klusu, un viņš bija iedomājies, ka tas ir tikpat tukšs, cik mēms. Ārsts parādīja savu apliecību.

— Neiespējami, dakter, — policists sacīja. — Te ir viens trakais, kas šauj pūlī. Bet palieciet tepat, varbūt jūs būsit vajadzīgs.

Šai brīdī Rjē ieraudzīja Granu, kas nāca uz viņa pusi. Arī Grans neko nezināja. Tālāk nejāva iet, un Grans bija izdibinājis, ka šauj no viņa mājas. Iztālēm bija redzama tās fasāde, ko zeltīja pēdējās vēsās saules gaisma. Ap to bija liels, tukšs laukums, kas sniedzās līdz pat pretējai ietvei. Ielas vidū bija skaidri redzama kāda cepure un netīra drānas strēmele. Grans un Rjē varēja saskatīt loti tālu otrā ielas pusē policistu kordonu, kas bija izvietojies līdztekus ķēdei, kura aizturēja viņus, un aiz tā daži kvar­tāla iedzīvotāji aši staigāja šurp un turp. Paskatoties uz­manīgāk, viņi ieraudzīja arī policistus ar revolveriem ro­kās to māju namdurvīs, kas atradās iepretim namam, kurā dzīvoja Grans. Visi slēģi* viņa mājā bija ciet. Tomēr kādā no otrā stāva logiem viens slēģis likās atāķēts. Ielā val­dīja pilnīgs klusums. Tikai no pilsētas centra atplūda sa­raustītas mūzikas skaņas.

Piepeši no kādas ēkas Grana mājai pretējā ielas pusē atskanēja divi revolvera šāvieni, un no atāķētā slēģa at­lēca skaidas. Tad atkal iestājās klusums. Tik tālu un pēc trokšņainās dienas — tas ārstam Rjē likās mazliet ne­reāls.

— Tas ir Kotāra logs, — pēkšņi sacīja Grans, joti sa­traukts. — Bet Kotārs taču ir pazudis.

— Kāpēc šauj? — Rjē vaicāja policistam.

— Mēs gribam viņu izklaidēt. Gaidām automašīnu ar visu nepieciešamo, jo viņš šauj uz katru, kas mēģina ieiet pa mājas durvīm. Viens policists jau ievainots.

— Kāpēc viņš šāva?

— Nav zināms. Ļaudis uz ielas līksmojās. Pēc pirmā revolvera šāviena viņi neko nesaprata. Pēc otrā šāviena bija kliedzieni, viens ievainots, un visi aizbēga. Ko jūs gribat, ārprātīgais!

Klusumā, kas atkal iestājās, minūtes ritēja gausi, gausi. Piepeši no ielas otras puses viņi ieraudzīja nākam suni; tas bija pirmais suns, kuru Rjē pēc ilga laika atkal re­dzēja, — netīrs spaniels, kuru viņa saimnieki droši vien bija līdz šim slēpuši un kurš tagad mierīgi tecēja gar namu sienām. Nonācis durvju tuvumā, viņš apstājās, tad apsēdās un sāka blusoties. Vairāki policisti ar svilpieniem sauca to. Suns izslēja galvu, bet tad nolēma lēnām šķēr­sot ielu un apostīt cepuri. Tai pašā mirklī no otrā stāva loga norībēja revolvera šāviens, un suns apvēlās kā pan­kūka, spēcīgi tirinādams ķepas, lai pagrieztos uz sāniem; tas beidzot izdevās, un dzīvnieks gulēja, raustīdamies ilgos krampjos. Par atbildi pieci seši šāvieni no pretējām nam­durvīm vēl vairāk sašķaidīja slēģi. Atkal viss noklusa. Saule bija mazliet paslīdējusi sānis, un Kotāra logam jau tuvojās ēna. Ielā ārstam aiz muguras klusu nokaucās bremzes.

— Viņi ir klāt, — policists sacīja.

No aizmugures nāca policisti, nesdami virves, kāpnes un eļļotā audeklā ietītus divus garenus saiņus. Viņi iegrie­zās ielā, kas izliecās ap blīvi uzceltajām ēkām iepretim Grana mājai. Pēc brīža jau kļuva drīzāk jaušama nekā redzama kustība šo ēku durvīs. Visi gaidīja. Suns vairs nekustējās, bet tagad ap viņu bija izplūdusi tumša peļķe.

Pēkšņi no policistu ieņemto namu logiem tika atklāta automāta uguns. Šaušanas laikā slēģis, uz kuru tika tē­mēts, nokrita kā lapa un atklāja tumšu logu, kur Rjē un Grans no savas vietas neko nevarēja saredzēt. Šaušanai mitējoties, ietarkšķējās otrs ierocis no cita stūra, vienu māju tālāk. Lodes, bez šaubām, trāpīja loga četrstūrī, jo viena no tām atšķēla ķieģeļa šķembu. Tai pašā brīdī trīs policisti skriešus šķērsoja ielu un nozuda ieejas durvīs. Pēc brīža trīs citi metās turp, un automāts apklusa. Visi atkal gaidīja. Ēkas iekšienē norībēja divi tāli šāvieni. Tad sākās troksnis, un ļaudis redzēja, kā no māias drīzāk nesus iznes, nekā izvelk mazu, vienā kreklā ģērbušos vī­reli, kas nemitīgi kliedza. Kā pēc burvja mājiena visi slēģi atvērās, un logos parādījās ziņkārīgie, bet no namiem plūda ārā ļaudis un drūzmējās viņpus policistu ķēdēm. Un brīdi ielas vidū bija redzams mazais vīrelis, kura kā- ļjas beidzot skāra zemi, bet kura rokas policisti turēja at­lauztas uz muguras. Viņš kliedza. Kāds policists piegāja viņam klāt un no visa spēka divreiz iesita ar dūrēm — no­svērti, ar tādu kā cītību.

— Tas ir Kotārs, — Grans murmināja. — Viņš kļuvis ārprātīgs.

Kotārs bija pakritis. Viņi redzēja vēl kādu policistu spē­cīgi iesperam tumšajam, sakņupušajam stāvam, kas gu­lēja zemē. Tad apjucis laužu bariņš sakustējās un devās uz ārsta un viņa senā drauga pusi.

— Izklīstietl — kārtībnieks sacīja.

Rjē novērsa acis, kamēr tie pagāja garām.

Grans un ārsts soļoja tālāk jau satumsušajā krēslā. It kā šis notikums būtu izkliedējis stingumu, kurā snauda kvartāls, nomaļās ielas atkal pildījās ar līksmojoša pūļa čalām. Pie savas mājas namdurvīm Grans atvadījās no ārsta. Viņš iešot strādāt. Bet, grasīdamies jau kāpt augšā pa kāpnēm, viņš pateica ārstam, ka esot aizrakstījis Zan- nai un tagad jūtoties mierīgs. Turklāt viņš atkal bija ķē­ries pie sava teikuma.

— Es atmetu visus adjektīvus, — viņš sacīja.

Un ar viltīgu smaidu viņš pacēla cepuri ceremoniālā sveicienā. Bet Rjē domāja par Kotāru, un dobjais troksnis, ar kādu dūres atsitās pret tā seju, skanēja viņam ausīs visu ceļu līdz vecā astmas slimnieka mājai. Varbūt bija grūtāk domāt par vainīgu cilvēku nekā par mirušu cilvēku.

Kad Rjē nonāca pie sava vecā pacienta, tumsa jau bija aprijusi visu debesu plašumu. Arī istabā vēl varēja dzir­dēt brīvības tālās čalas, un vecais vīrs nemainīgā omā joprojām lika zirņus no viena trauka otrā.

— Viņiem ir pamats līksmoties, — tas sacīja. — Pa­saulē vajag visa kā. Un jūsu kolēģis, dakter, ko viņš dara?

Atkal dzirdēja sprādzienus, bet tie bija miermīlīgi: tur bērni šāva gaisā raķetes.

— Viņš ir miris, — ārsts sacīja, izklausīdams sēcošās krūtis.

— Tā? — vecais noteica, mazliet pārsteigts.

— No mēra, — Rjē piebilda.

— Jā, labākie aiziet, — vecais pēc brīža secināja. — Tāda ir dzīve. Bet viņš bija cilvēks, kurš zināja, ko grib.

— Kāpēc jūs tā sakāt? — jautāja ārsts, sakārtodams stetoskopu.

— Tāpat vien. Viņš nekad nerunāja tukšu. Man galu galā viņš patika. Bet tā nu tas ir. Citi saka: «Tāds ir mēris, mēs esam pārcietuši mēri.» Nieka dēļ viņi gatavi prasīt, lai piešķir ordeni, Bet ko nozīmē mēris? Tāda ir dzīve, un tas ir viss.

— Neaizmirstiet regulāri izdarīt inhalācijas.

— Nebaidieties! Man vēl ilgs laiks priekšā, un es viņus visus redzēšu nomirstam. Es protu dzīvot.

Tālumā prieka kliedzieni atbildēja viņa vārdiem. Ārsts apstājās istabas vidū.

— Vai tas jūs netraucētu, ja es uzkāptu uz terases?

— Nemaz ne. Jūs gribat paskatīties uz viņiem no aug­šas, ko? Kā jums patīk. Bet viņi jau ir un' paliek allaž vieni un tie paši.

Rjē devās uz kāpņu pusi.

Sakiet, dakter, — vai taisnība, ka mērī mirušajiem uzcels pieminekli?