Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

— Vai ir kas ļauns atgadījies? — Emīls apjautājās. Viņam aizvien vēl bija jādomā par sasodīto Ješki.

— Gluži otrādi. Vai tu esi skolnieks Emīls Tišbeins?

— Jā.

— Nu, tad tu patiešām vari pats sevi apsveikt!

— Kuram ir dzimšanas diena? — Ponija apvaicājās, pie­nākusi klāt.

Bet policists nekā nestāstīja un gāja jau augšā pa kāpnēm. Krustmāte Marta ieveda viņu istabā. Vecmāmiņa pamodās, pie­cēlās sēdus un klausījās. Emīls un Cepurīte stāvēja pie galda.

— Lieta ir tāda, — policists sacīja un atdarīja portfeli. — Zaglis, kuru reālskolnieks Emīls Tišbeins šorīt lika apcie­tināt, ir Hanoveras bankas aplaupītājs, kas tiek meklēts jau četras nedēļas. Šis laupītājs nozadzis lielu naudas summu. Un mūsu kartotēka noskaidrojusi viņa personību. Viņš jau atzi­nies. Lielākā daļa naudas atrasta, tā bija iešūta viņa uzvalka oderē. Tūkstošmarku zīmes vien.

— Traks var palikt! — Ponija Cepurīte izsaucās.

— Banka, — policists turpināja, — pirms četrpadsmit die­nām izsludinājusi balvu, ko saņems tas, kurš noķers zagli. Un tā kā tu, — viņš pievērsās Emīlam, — esi šo vīru notvēris, balva pienākas tev. Kriminālkomisāra kungs sūta tev sveicienu un priecājas, ka tā var atalgot tavu centību.

Tad ierēdnis izņēma no portfeļa sainīti naudas zīmju un ņēmās skaitīt tās uz galda; krustmāte Marta uzmanīgi sekoja un, kad viņš bija beidzis, pačukstēja:

— Tūkstoš markas!

— Zili brīnumi! — Ponija iesaucās. — Vienreizēji!

Vecmāmiņa parakstīja kvīti. Tad policists aizgāja. Krust­māte Marta pirms tam pielēja viņam lielu glāzi ķiršu liķiera no krusttēva skapja.

Emīls bija apsēdies blakus vecmāmiņai un nespēja pateikt ne vārda. Vecīte apskāva viņu un, galvu grozīdama, sacīja:

— Tas ir gandrīz neticami! Tas ir gandrīz neticami!

Ponija Cepurīte uzkāpa uz krēsla, diriģēja, it kā istabā būtu vesels orķestris, un dziedāja:

— Nu ielūgsim, nu ielūgsim uz kafiju mēs zēnus visus!

— Jā, — Emīls piekrita, — to arī. Bet vispirms... īstenībā tagad taču varētu... kā jūs domājat... arī māte atbraukt uz Berlīni...

Nākamajā rītā Neištatē maiznieka Virta kundze piezvanīja pie frizieres Tišbeina kundzes durvīm.

— Labdien, Tišbeina kundze, — viņa teica. — Kā klājas?

— Labrīt, Virta kundze. Esmu ļoti norūpējusies. Mans zēns vēl ne rindiņu nav atrakstījis. Tiklīdz zvana, domāju, ka tas ir pastnieks. Vai vēlaties, lai jūs frizēju?

— Nē. Es tikai gribēju atnākt šurp... man jums kas jā­paziņo.

— Lūdzu, — friziere atteica.

— Jums sūta sveicienus Emīls un...

— Dieva dēļ! Kas viņam noticis? Kur viņš ir? Ko jūs zi­nāt? — Tišbeina kundze iesaucās. Viņa bija briesmīgi uztrau­kusies un bailēs paslēja rokas gaisā.

— Viņam klājas labi, mana mīļā. Pat ļoti labi. Viņš noķēris zagli. Iedomājieties tikai! Un policija piesūtījusi viņam par atalgojumu tūkstoš markas. Ko nu jūs teiksiet? Nu? Un tagad jums ar pusdienas vilcienu jābrauc uz Berlīni.

— Bet kā tad jūs visu to zināt?

— Jūsu māsa Heimbolda kundze nupat man piezvanīja no Berlīnes uz veikalu. Emīls arī pasacīja pāris vārdu. Jums katrā ziņā jābraucot! Jums tagad esot daudz naudas — un jūs va­rot atļauties.

— Tā gan, tā gan... Jā, protams, — Tišbeina kundze ap­jukusi murmināja. — Tūkstoš markas? Par to, ka viņš noķēris zagli? Kā gan viņam tāda doma ienākusi prātā? Palaidnības vien viņam galvā!

— Bet to taču bija vērts darīt! Tūkstoš markas ir milzīga nauda!

— Ejiet nu ar savām tūkstoš markām!

— Nu, nu, varēja jau kas sliktāks atgadīties! Tātad jūs brauksiet?

— Zināms! Man nebūs ne mirkļa miera, kamēr nebūšu zēnu redzējusi.

— Nu tad laimīgu ceļu! Vēlu patīkami pavadīt laiku!

— Paldies, Virta kundze, — friziere atbildēja un, galvu grozīdama, aizslēdza durvis.

Kad viņa pēcpusdienā sēdēja Berlīnes vilcienā, viņa piedzīvoja vēl lielāku pārsteigumu. Viņai iepretī kāds kungs lasīja avīzi. Tišbeina kundze nervozi raudzījās no viena kakta otrā, skaitīja telegrāfā stabus, kas aizslīdēja gar logu, — vislabāk viņai būtu gribējies skriet vilcienam no aizmugures un stumt to. Tik ļoti lēni tas vilkās!

Kamēr viņa tā grozījās un lūkojās uz visām pusēm, viņas skatiens atdūrās laikrakstā.

— Ak visvarenais! — viņa iesaucās un izrāva kungam avīzi no rokām. Kungs domāja, ka šī sieviete pēkšņi sajukusi prātā, un nobijās.

— Te! Te! — viņa stomījās. — Tas te... tas ir mans dēls! — Un viņa piebakstīja ar pirkstu attēlam avīzes pirmajā lappusē.

— Ko jūs sakāt! — vīrietis iepriecināts iesaucās. — Jūs esat Emīla Tišbeina māte? Ir gan jums brašs dēls! Cepuri nost, Tišbeina kundze, cepuri nost!

— Tā, tā, — friziere noteica. — Paturiet vien cepuri mie­rīgi galvā, mans kungs! — Un tad viņa ņēmās lasīt rakstu. Virs tā milzīgiem burtiem rakstīts:

MAZS ZĒNS — DETEKTĪVS!

SIMT BERLĪNES ZĒNU TVARSTA NOZIEDZNIEKU

Un sekoja aizraujošs apraksts par Emīla piedzīvojumiem, sākot no Neištates stacijas līdz Berlīnes prefektūrai. Tišbeina kundze kļuva gluži bāla. Un avīze čabēja, it kā pūstu vējš. Turklāt logi bija aizvērti. Kungs tik tikko spēja sagaidīt, ka­mēr viņa izlasīs rakstu līdz galam. Taču tas bija ļoti garš un aizņēma gandrīz visu pirmo lappusi. Un pašā vidū bija Emīla attēls.

Beidzot viņa nolika avīzi, uzlūkoja svešo vīrieti un sacīja:

— Tiklīdz viņš ir viens, tūlīt pastrādā kādas muļķības. Un es viņam tā piekodināju uzmanīt tās simt četrdesmit markas! Kā gan viņš varēja būt tik nolaidīgs! It kā viņš nezinātu, ka mums nav liekas naudas, ko atdot zagļiem!

— Viņš tobrīd bija noguris. Varbūt pat zaglis viņu hipnotizējis. Tā notiekot, — kungs sacīja. — Bet vai jums neliekas apbrīnojami, kā zēni izkūlušies no ķezas? Tas taču bija ģe­niāli! Lieliski! Pavisam lieliski!

— Tas gan, — Tišbeina kundze glaimota noteica. — Viņš jau man ir gudrs zēns. Vienmēr labākais klasē. Turklāt čakls. Bet iedomājieties tikai, ja viņam kaut kas būtu atgadījies! Man mati ceļas stāvus, kaut gan tas viss jau garām. Nē, es ne­varu viņu vairs laist vienu. Es nomirtu aiz bailēm.

— Vai viņš izskatās tieši tāds kā attēlā? — kungs jautāja.

Tišbeina kundze vēlreiz aplūkoja fotogrāfiju un noteica:

— Jā. Tieši tāds. Vai viņš jums patīk?

— Ļoti! — vīrietis iesaucās. — Tas ir īsts puika, no viņa dienās izaugs krietns vīrs.

— Būtu tikai drusku kārtīgāk apsēdies, — māte rājās. — Svārki sagumzījušies. Tie vienmēr jāatpogā, iekams apsē­žas. Bet viņš jau neklausa!

— Vai tas viņa vienīgais trūkums? — kungs smējās.

— Nē, manam Emīlam īstenībā vispār nav nekādu trū­kumu, — Tišbeina kundze sacīja un aizkustinājumā izšņauca degunu...

Tad kungs izkāpa. Avīzi viņš atstāja, un Tišbeina kundze līdz Berlīnei, Fridriha ielas stacijai, vairākkārt pārlasīja Emīla piedzīvojumus. Pavisam vienpadsmit reižu.

Kad viņa iebrauca Berlīnē, Emīls jau stāvēja uz perona, mātei par godu viņš bija uzvilcis labo uzvalku. Viņš apķērās mātei ap kaklu un sauca:

— Nu ko tu teiksi?

— Nekļūsti iedomīgs, palaidni!

— Ak, Tišbeina kundze, — viņš sacīja un paķēra māti zem rokas, — es ļoti priecājos, ka tu esi šeit.