Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

— Jā, manu zēn, pat ja tev būtu taisnība, — kasieris pa­skaidroja, — tik vienkārši tomēr naudu atpakaļ nevarēs dabūt! Kā tu pierādīsi, ka tā ir tava nauda? Varbūt tur uzrakstīts tavs vārds? Vai arī tu esi atzīmējis numurus?

— Protams, ne, — Emīls sacīja. — Neviens jau negaida, ka viņu apzags! Un tomēr tā ir mana nauda, vai dzirdat? Mana māte man iedeva līdzi, lai atvedu vecmāmiņai, kura dzīvo šeit, Šūmaņa ielā 15.

— Vai kādai naudas zīmei nebija noplēsts stūris vai kā­das citas pazīmes?...

— Nē, es nezinu.

— Mani kungi, godavārds, es jums paziņoju, ka nauda patiešām pieder man. Es taču neiešu aplaupīt mazus bērnus! — zaglis apgalvoja.

— Stop! — Emīls pēkšņi iesaucās un palēcās gaisā, — tik viegli viņam uzreiz bija kļuvis. — Stop! Es vilcienā naudu piespraudu ar kniepadatu pie svārkiem. Naudas zīmēs jābūt saskatāmiem adatas dūrieniem!

Kasieris pacēla naudas zīmes pret gaismu. Pārējiem aizrā­vās elpa.

Zaglis pakāpās soli atpakaļ. Bankas pārzinis nervozi bun­goja pa galdu.

— Zēnam ir taisnība! — aiz uztraukuma nobālis, kasieris iesaucās. — Naudas zīmēs tiešām ir adatas dūrieni!

— Un te ir arī tā adata, — Emīls sacīja un lepni uzlika uz galda kniepadatu. — Es pat sadūros.

Nu zaglis zibenīgi apgriezās, atgrūda zēnus malā ar tādu sparu, ka tie pakrita, drāzās cauri telpai, atrāva durvis un nozuda.

— Ķeriet! — bankas pārzinis iekliedzās.

Visi skrēja uz durvīm.

Kad viņi tika laukā uz ielas, zagli jau bija ielenkuši vis­maz divdesmit zēni. Viņi turēja to aiz kājām. Bija pieķērušies tam pie rokām. Rāva aiz svārkiem. Zaglis spirinājās kā jucis. Bet zēni neatlaidās.

Un tad jau arī šurp skrēja kāds policists, kam Ponija Cepu­rīte bija aizbraukusi pakaļ ar savu mazo divriteni. Bankas pārzinis pieprasīja apcietināt cilvēku, kas saucoties gan par Grund­eisu, gan par Milleru. Jo tas laikam esot zaglis, kas darbojas vilcienos.

Kasieris atstāja darbu, paņēma naudu, kniepadatu un devās līdzi. Tas tik bija gājiens! Policists, bankas ierēdnis, vidū zag­lis un aizmugurē kādi deviņdesmit vai simt bērni! Tā viņi gāja uz iecirkni.

Ponija Cepurīte ar savu mazo, niķelēto divriteni brauca blakus, māja laimīgajam brālēnam Emīlam un sauca:

— Emīl, manu zēn! Es veicīgi aizbraukšu mājās un pa­stāstīšu tur par visu šo jandāliņu.

Zēns arī pamāja un sacīja:

— Uz pusdienām es būšu mājās! Sirsnīgi pasveicini!

Ponija Cepurīte vēlreiz uzsauca:

— Vai jūs zināt, kā jūs izskatāties? Kā lielā skolas izbraukumā! — Tad, sparīgi zvanīdama, viņa nozuda aiz stūra.

Gājiens devās uz tuvāko policijas iecirkni. Policists ziņoja inspektoram, kas noticis. Emīls papildināja ziņojumu. Tad zē­nam vajadzēja pateikt, kad un kur viņš dzimis, kā viņu sauc un kur viņš dzīvo. Inspektors to visu pierakstīja. Ar tinti.

— Un kā jūs sauc? — viņš jautāja zaglim.

— Herberts Kīslings, — šis atbildēja.

Nu zēniem — Emīlam, Gustavam un Profesoram — bija skaļi jāsmejas. Un bankas ierēdnis, kurš inspektoram bija nodevis simt četrdesmit markas, piebiedrojās viņiem.

— Ir gan sprukstiņš! — Gustavs iesaucās. — Vispirms viņš saucas par Grundeisu. Tad par Milleru. Un tagad viņš ir Kīs­lings! Milzīgi gribētos zināt, kā viņu īstenībā sauc!

— Mieru! — policijas inspektors rūca. — To mēs vēl da­būsim zināt!

Tad Grundeiss Millers Kīslings nosauca savu pašreizējo ad­resi — Kreida viesnīcu. Pēc tam savas dzimšanas datumu un vietu. Dokumentu viņam nekādu neesot.

— Un kur jūs bijāt līdz vakardienai? — inspektors jautāja.

— Lielgrīnavā, — zaglis paskaidroja.

— Tas nu atkal ir skaidri melots, — Profesors iesaucās.

— Mieru! — inspektors rūca. — To mēs noskaidrosim.

Bankas ierēdnis apvaicājās, vai viņš varot iet. Tika atzīmēta vēl viņa dzīvesvieta. Tad viņš laipni uzsita Emīlam uz pleca un pazuda.

— Vai jūs, Kīsling, vakar pēcpusdienā reālskolniekam Emī­lam Tišbeinam no Neištates nozagāt Berlīnes vilcienā simt četrdesmit markas? — inspektors jautāja.

— Jā, — zaglis drūmi atbildēja. — Es brīnos, kā tas va­rēja notikt. Puika kupejas stūrī bija aizmidzis. Un tad viņam izkrita aploksne. Es to pacēlu un gribēju tikai paskatīties, kas tur ir iekšā. Un tā kā man pašlaik nebija naudas...

— Ir gan krāpnieks! — Emīls iesaucās. — Es taču naudu biju piespraudis pie svārku kabatas. Tā nemaz nevarēja izkrist!

— Un tik nepieciešama tā viņam nemaz nebija. Citādi vi­ņam Emīla nauda nebūtu vēl neskarta kabatā. Viņam taču vajadzēja samaksāt par taksometru, putotajām olām un alu, — Profesors piezīmēja.

— Mieru! — inspektors rūca. — To mēs arī noskaidrosim.

Un viņš visu smalki pierakstīja.

— Vai jūs nevarētu atbrīvot mani, inspektora kungs? — zaglis jautāja un tikai aiz pieklājības uz viņu pašķielēja. — Zādzībā es atzinos. Kur es dzīvoju, jūs zināt. Berlīnē esmu vei­kala darīšanās — un man vēl šis tas kārtojams.

— Nesmīdiniet mani! — inspektors nopietni atteica un piezvanīja prefektūrai, lai atsūta auto, jo esot noķerts zaglis.

— Kur es varēšu dabūt atpakaļ savu naudu? — Emīls norūpējies jautāja.

— Prefektūrā, — inspektors atteica. — Jūs tūliņ brauksiet turp. Un tur viss nokārtosies.

— Emīl, draugs! — Gustavs čukstēja. — Nu tev «zaļajā Minnā» būs jābrauc uz Aleksandra laukumu!

— Blēņas! — inspektors sacīja. — Vai tev nauda ir, Tišbein?

— Jā! — Emīls paziņoja. — Zēni vakar savāca. Un Kreida viesnīcas šveicars man aizdeva desmit markas.

— Īsti detektīvi! Velna zeļļi! — inspektors rūca. Bet šī rūkšana bija ļoti labsirdīga. — Tātad, Tišbein, tu brauksi ar metro uz Aleksandra laukumu un tur pieteiksies pie kriminālizmeklētāja Lurjē! Tālāko tad jau redzēsi. Arī savu naudu tu tur dabūsi.

— Vai drīkstu vispirms atdot šveicaram tās desmit mar­kas? — Emīls apjautājās.

— Protams.

Pēc dažām minūtēm atbrauca policijas auto. Un Grundeisa Millera Kīslinga kungam vajadzēja iekāpt. Inspektors iedeva policistam, kas sēdēja automobilī, rakstisku ziņojumu un simt četrdesmit markas. Arī kniepadatu. Tad «zaļā Minna» aizlīgoja. Bērni, kas stāvēja uz ielas, kliedza zaglim nopakaļ. Bet tas pat nepagriezās. Acīmredzot lepojās, ka ticis tādā mašīnā.

Emīls sniedza policijas inspektoram roku un pateicās. Tad Profesors paziņoja bērniem, kas bija gaidījuši pie iecirkņa, ka naudu Emīls dabūs Aleksandra laukumā un vajāšana beigusies. Bērni bariem devās atkal mājās. Tikai tuvākie paziņas pavadīja Emīlu līdz viesnīcai un pēc tam līdz Nollendorfa laukuma piestātnei. Emīls lūdza, lai viņi pēcpusdienā piezvana maza­jam Otrdienim. Tas zināšot, kā viss beidzies. Un viņš cerot pā­rējos vēl redzēt pirms atgriešanās Neištatē. Un no visas sirds jau tagad pateicoties par viņu palīdzību. Un naudu viņi arī da­būšot atpakaļ.

— Ja tu, draugs, iedrošināsies mums dot naudu atpakaļ, dabūsi pa mizu! — Gustavs iesaucās. — Bez tam mūs vēl gai­da boksa mačs tava jocīgā uzvalka dēļ.

— Ak, draugs, — Emīls iesaucās un satvēra Gustava un Profesora rokas. — Esmu pārāk aizkustināts. Lai boksēšanās šoreiz izpaliek. Es nemaz tev nespētu iesist.

— Tev, lempi, tas nemaz neizdotos, kaut arī tu slikti jus­tos! — Gustavs uzkliedza.