Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

Tad visi trīs brauca uz Aleksandra laukumu, uz prefektūru, kur viņiem vajadzēja jozt pa daudziem gaiteņiem, garām neskaitāmām istabām. Beidzot zēni atrada kriminālizmeklētāju Lurjē. Viņš patlaban brokastoja. Emīls pieteicās.

— Ahā! — Lurjē kungs sacīja ēzdams. — Emīls Stūlbeins. Jaunais detektīvs-amatieris. Jau ziņoja pa telefonu. Kriminālkomisārs gaida. Viņš grib ar tevi parunāties. Nāc līdzi.

— Mans vārds ir Tišbeins, — Emīls pārlaboja.

— Viens pīpis, — Lurjē kungs atteica un atkal nokoda ga­baliņu sviestmaizes.

— Mēs tevi gaidīsim šeit, Profesors sacīja. Un Gustavs uzsauca Emīlam nopakaļ:

— Pasteidzies, ziķeri! Ja es redzu kādu gremojam, man tū­līt gribas ēst!

Lurjē kungs gāja cauri daudziem gaiteņiem, nogriezies pa kreisi, pa labi, atkal pa kreisi. Tad viņš pieklauvēja pie kādām durvīm. Kāda balss uzsauca:

— Iekšā!

Lurjē pavēra durvis un košļādams sacīja:

— Mazais detektīvs ir klāt, komisāra kungs. Emīls Fišbeins. Jūs jau zināt.

— Mani sauc par Tišbeinu, — Emīls uzsvērti paskaidroja.

— Arī diezgan skaists uzvārds, — Lurjē kungs noteica un tā pagrūda Emīlu, ka tas gluži vai iekūleņoja istabā.

Kriminālkomisārs bija patīkams kungs. Emīlam bija jāap­sēžas ērtā atzveltnes krēslā un jāizstāsta notikums ar zagli sīki jo sīki no paša sākuma. Beidzot komisārs svinīgi sacīja:

— Tā, un tagad tu dabūsi savu naudu atpakaļ.

— Paldies dievam! — Emīls atviegloti uzelpoja un iebāza naudu kabatā. Turklāt sevišķi rūpīgi.

— Skaties, ka atkal nenozog!

— Nē! Nekādā ziņā! Es tūlīt to atdošu vecmāmiņai!

— Pareizi! Es gandrīz būtu aizmirsis — pasaki man savu Berlīnes adresi. Vai tu paliksi vēl dažas dienas šeit?

— Es jau gribētu gan, — Emīls atbildēja. — Es dzīvoju Šūmaņa ielā 15. Pie Heimbolda. Tā sauc manu tēvoci. Un krustmāti arī.

— Tas nu gan, zēni, jums izdevās, — komisārs teica un aizdedzināja resnu cigāru.

— Puikas nudien to pamatīgi nostrādāja! — Emīls sajūs­mināts izsaucās. — Gustavs ar savu tauri, Profesors, mazais Otrdienis, Krumbīgels un brāji Mitencveiji, vispār visi. Bija taisni prieks darboties kopā ar viņiem. Bet pārākais ir Profe­sors, viņam gan galva strādā!

— Nūja, tu jau arī neesi no salmiem taisīts! — komisārs noteica, cigāru kūpinādams.

— Es vēl ko gribētu pajautāt, komisāra kungs, — kas no­tiks ar Grundeisu vai kā to manu zagli sauc?

— Patlaban tiek noskaidrota viņa personība. Viņš tiek fotografēts. Viņam tiek noņemti pirkstu nospiedumi. Pēc tam mēs salīdzināsim viņa attēlu un pirkstu nospiedumus ar fotogrāfi­jām mūsu kartotēkā.

— Kas tā tāda?

— Tajā ir visu jau sodīto noziedznieku fotogrāfijas. Mums ir arī pirkstu nospiedumi, noziedznieku atstāto pēdu apraksti un tamlīdzīgas ziņas par tādiem noziedzniekiem, kuri vēl nav notverti un tiek meklēti. Var gadīties, ka šis vīrs, pirms tevi apzaga, paguvis izdarīt vēl citas zādzības un ielaušanās. Vai ne?

— Pareizi. Par to es nemaz nebiju iedomājies!

— Acumirkli! — patīkamais komisārs teica. Zvanīja tele­fons. — Jā... jums tas var interesēt... Nu, ienāciet manā is­tabā, — viņš runāja aparātā. Tad viņš nolika klausuli un sa­cīja: — Tūlīt uzradīsies daži kungi no laikraksta, viņi grib tevi intervēt.

— Ko tas nozīmē? — Emīls jautāja.

— Intervēt nozīmē izjautāt.

— Nevar būt! — Emīls iesaucās. — Tad jau es iekļūšu vēl avīzē?

— Droši vien, — komisārs atteica. — Ja skolnieks noķer zagli, tad viņš kļūst slavens.

Pie durvīm pieklauvēja. Istabā ienāca četri kungi. Komi­sārs sniedza viņiem roku un īsi izstāstīja Emīla piedzīvojumus. Četri kungi cītīgi pierakstīja.

— Brīnišķīgi! — beidzot teica viens no reportieriem. — Lau­ku zēns — detektīvs.

— Varbūt jūs viņu pieņemsiet pie sevis darbā? — otrs smiedamies ieminējās.

— Kādēļ tu uzreiz negāji uz policiju un neziņoji? — tre­šais apvaicājās.

Emīlam sametās bail. Viņš iedomājās par policistu Ješki Neištatē un savu sapni. Nu viņam klāsies plāni.

— Nu? — komisārs uzmundrināja.

Emīls paraustīja plecus un sacīja:

— Nu labi! Tāpēc, ka es Neištatē lielhercoga Kārļa piemineklim uzkrāsoju sarkanu degunu un ūsas. Varat mani apcietināt, komisāra kungs!

Tad pieci vīrieši nevis savieba sejas dusmās, bet sāka smieties. Un komisārs iesaucās:

— Emīl, kā tad mēs varam likt cietumā vienu no mūsu labākajiem detektīviem!

— Nē? Patiešām nē? Nu, tad es no sirds priecājos, — zēns atviegloti sacīja. Viņš piegāja pie viena no reportieriem un jautāja: — Vai jūs mani vairs nepazīstat?

— Nē, — kungs atbildēja.

— Jūs taču man vakar simt septiņdesmit septītās līnijas tramvajā samaksājāt par biļeti, jo man nebija naudas.

— Pareizi! — kungs iesaucās. — Tagad es atceros. Tu vēl gribēji uzzināt manu adresi, lai atdotu naudu.

— Tagad es to varu atdot, — Emīls sacīja un izvilka no bikšu kabatas desmit feniņus.

— Nerunā niekus! — kungs noteica. — Toreiz tu man lai­kam pat savu vārdu nosauci?

— Protams, — zēns paskaidroja. — To es bieži daru. Es esmu Emīls Tišbeins.

— Mans uzvārds ir Kestners, — žurnālists sacīja, un viņi sniedza viens otram roku.

— Lieliski! — komisārs iesaucās. — Veci paziņas!

— Paklau, Emīl, — Kestnera kungs sacīja, — vai nevari atnākt uz brītiņu pie manis uz redakciju? Vispirms kaut kur ieēdīsim kūkas ar putukrējumu.

— Vai drīkstu jūs uzaicināt? — Emīls jautāja.

— Paskat, cik godkārs puišelis! — kungi uzjautrināti smē­jās.

— Nē, izmaksāt tev jāatļauj man, — Kestnera kungs sa­cīja.

— Labprāt, — Emīls piekrita. — Bet ārā mani gaida Pro­fesors un Gustavs.

— Viņus mēs, protams, ņemsim līdzi, — Kestnera kungs atteica.

Pārējiem žurnālistiem vēl bija daudz, ko jautāt. Emīls deva viņiem sīkus paskaidrojumus. Un viņi visu pierakstīja.

— Vai zaglis ir iesācējs? — viens no viņiem apvaicājās.

— Nedomāju vis, — komisārs atbildēja. — Var gadīties, ka mūs sagaida pārsteigumi. Ja vēlaties, mani kungi, piezvaniet vēlreiz pēc kādas stundas.

Tad viņi atvadījās. Emīls ar Kestnera kungu gāja atpakaļ pie kriminālizmeklētāja Lurjē. Vēl arvien nebeidzis ieturēt mal­tīti, Lurjē kungs teica:

— Ahā, mazais Īberbeins!

— Tišbeins, — Emīls izlaboja.

Tad Kestnera kungs iesēdināja Emīlu, Gustavu un Profesoru automobilī un aizveda vispirms uz kādu konditoreju. Pa ceļam Gustavs taurēja. Un viņi priecājās, kad Kestnera kungs sabijās. Konditorejā zēni bija ļoti jautri. Viņi ēda ķiršu torti ar putukrējumu un stāstīja visu, kas tik ienāca prātā. Par kaujas plāna apspriešanu Nikolsburgas laukumā, par pakaļdzīšanos taksometrā, par nakti viesnīcā, par Gustavu lifta zēna lomā, par traci bankā. Un Kestnera kungs beigās noteica:

— Jūs patiešām esat vareni puikas!

Tad viņi kļuva ļoti lepni un apēda vēl vienu tortes gabalu.

Pēc tam Gustavs un Profesors iekāpa autobusā. Emīls ap­solīja pēcpusdienā piezvanīt mazajam Otrdienim un brauca Kestnera kungam līdzi uz redakciju.

Laikrakstu nams bija milzīgi liels. Gandrīz tikpat liels kā prefektūra Aleksandra laukumā. Gaiteņos cilvēki tā skraidīja un trokšņoja kā sacīkšu laukumā.

Viņi iegāja kādā istabā, kur sēdēja glīta, gaišmataina jaunkundze. Kestnera kungs cilpoja pa istabu šurp un turp un diktēja jaunkundzei pie rakstāmmašīnas visu, ko Emīls bija stās­tījis. Dažbrīd viņš apstājās un jautāja Emīlam: