Dzintra Regina Jansone - Mans naivums… Dzejoļi

Varbūt vēl vairāk nekā gaismas pielietās…

Mēs esam ziemas bērni

Kaut – pavasari sirdī,

Mūs savās važās ziemas stingums tur

Un vaļā negrib laist…

Mēs esam smagie,

Tie —

Ne vieglie, jautrie, ko vasariņa apmīļo.

Kur spēku rast, kas palīdzēs-

Vien cerība…uz sauli?

Cik neciešami – ziedi mākslīgie,

Bez dvēseles!

Bet, kur nav dvēseles,

Tur skaistums zūd!

Cik bieži daiļa maska sedz,

To ļaunumu, kas sirdīs mīt.

To vienaldzību, cinismu —

Ko smalki vārdi pāri klāj.

Un, kā to visu atšķirt spēt,

Kur spēku rast, kā saprast —

Kad maskas kritīs?

Vai vispār kritīs reiz…

Es atlaižu tevi, dvēsele mazā —

Lido, kā putns pasaulē tālā.

Lūkojies, plaši atvērtu sirdi,

Mācies no cilvēces, dzirdi?

Tikai skaties, tu, dvēsele mana,

Atpakaļ nenāc, ja kļūsi,

Kā melna vārna, kā tumša nakte,

Kam tādu tevi, man vajag?

Kur tādu tevi es likšu – dzirdi?

Es teikšu vārdus, kas sacels pret mani

Vai pusi tautas – to zinu:

Es nemīlu jūru! Ak, kādas šausmas!

Vien dziļā cieņā noliecu galvu

Šīs varenās stihijas priekšā…

Es vaidus dzirdu jo baisus

No dzelmes stindzinošās tavas

Tavs klusums mānīgs ir un miers

Un vilini projām tu, tālē zilā

Varbūt, mana dvēsele, trausla pārlieku

Ka bēg no tā nemiera, tevis dvestā?

Tavas mājas logā iedegās gaismiņa

Tā – tava dzīvība mazā ir, māmiņa!

Tavs pienākums ir, tik smags, kā mūžība

Ko vieglu gaitu tava mīlestība nesīs.

Caur mūžam garajam un šaubām

Ar vieglu roku, viedu vārdu izvadīt

Caur grambām gadu gadiem ejot,

Un mācīt dēlam nepaklupt un gaismu redzēt

Prast nenodot pašai, un nepiedzīvot

To smagmi nepanesamo, kad tevi nodod

Ar vieglu roku, gaišu prātu prast

To bērnam savam skatīt iemācīt

Tev jābūt ir tik stiprai, māmiņ labā,

Tev jāiztur vēl ir tik daudz, tik daudz

Ka visas pasaules tev spēka vajadzēs

Un dvēslei – spēju saprast, nepagurt.

Kaut nenāktu tik kari, dienas sūras

Kas dēlus nopļauj izkaptīm tik asām

Kaut spētu viņš sēt sēklu zemē savā

Un audzēt, sauli redzēt, mīlēt

To, novēlu tev – māmulīt!

Zeme, zeme, zemīte, tu mūsu,

Kas vientulīga lido izplatījumā.

Tai aukstā melnā tukšumā,

Mūs saudzējot un sargot.

Cik asaru, cik asiņu ir izliets

Uz tava mīļā vaiga – pasaulīt,

Vai tādēļ, katru pavasari

Tu atplauksti ar ziedu rotu krāšņu?

Vai tās ir tavu aizgājušo bērnu —

Gan asaras, gan asinis un sviedri?

Vai no tā visa sastāvi, tu zeme-

Un glabā mūsu vaidus, sāpes, ciešanas,

Kā gudra māte – mierinot un sedzot?

Un atkal pavasaris nāks. No zemzemes

Ar ziedu rotu, saulītei un mums

Ko sūta – aizgājušās paaudzes,

Kas piedot spējušas it visu-

Mums ziedu acīm uzsmaidot.

Kādēļ tik krāšņi uzzied zeme

Ik katru pavasari?

Vai dvēseles tās ir, ko viņa sūta,

Lai satiktos ar tevi/mani/sauli…

Balts putenis apklāj ar mieru,

Klusi staigā pa zemi ziema…

Vai dzirdi tu, kā es salstu,

viena.

Klusi, klusiņām staigā ziema,

Aizsteidzas daudzas…

Arī māja pārklājas sniegiem

Kaut kur tālumā aizmieg kāds —

bez manis…

Klusi pa pasauli ziema staigā,

Puteņi balti puteņo;

Klusi salstu es viena —

Bez tevis…

Uz plosta mazā, caur lietiem un vētrām

Ar sapņiem kaistošās smadzenēs savās

Es klusiņām peldu, es nezinu ceļa

Vai tā mana dzīve, ko dzīvoju es

Varbūt, mans ceļš būs vēl smagāks

Uz leju vilks slinkums un skumjas

Un dzīves / sadzīves kļūdas —

Jo plosts mans – dziesmas un ilgas

Nebēgšu projām no tiem, kas nelaimi sola

Kas krastā stāv droši un smejas

Tik nesajēgs viņi, kas notiek ar mani

Kas sauc mani tālē

Kā gribu aizpeldēt projām no ikdienas

Uz sava mazā un ļodzīgā plosta

Uz laimes salu, uz miera mītni

Vai – tā tikai tur – saules otrajā pusē?

p.s. atdzejojums

Pēdējā mīla, kā plūdi;

Pēdējais cerību stars;

Pēdējais skaudrais glāsts,

Vai – kā grēks?

Grēks tikai pirmajai mīlai?

Un kas raud vissāpīgāk —

Tas kliedziens ir pirmais,

Vai – visupēdējais?

Jautājumu tik daudz uzdod

Mīlestība tava un mana;

Nepietiek mūža visa,

Lai atbildi rastu uz tiem

Tomēr, tikšanos norunā šogad

– norunā gadsimtā šajā;

Datumu nesaki, dienu neprasu,

Norunā – kaut uz brīdi…

Pēdējā mīla, kā atvadu sveiciens,

Kaut mirkli, pirms tālā ceļa;

Kamēr vēl dzirdam, kamēr vēl redzam,

Kamēr – vēl esam…

Vai uz nelabu vēji tā kliedz:

Cik tālu tu esi mans bērns…

Vai tikai karu baismajos laikos,

Uztrauca mātes krācošie koki?

Kaut zināt spētu, ka liktenis devis

Laimīgu mūžu, tev mīļais…

Pārējo – zini, es izturēt spēšu,

Kaut tālu, bet zināt, ka esi…

Laiks izrauj kalendāram lapas,

Vienu, tad otru …un vēl un vēl…

Tikai – kāpēc šīs lapas tavējās,

Mani aiznes sev īdzi…

Galds un krēsls un vientuļa svece,

Aiz loga vaid liepas un lieti sit rūtīs…

Jau dienām un mēnešiem līst

Aiziet mans skumjais rudens

Un gaidu es vientuļo ziemu

Auksta saule piemiedz ar aci

Salti sniegi pūderē seju, saltā ziemā es eju

Vējš auksts glauž manu galvu

Sniega kristāli jaucas pa gaisu