Dzintra Regina Jansone - Mans naivums… Dzejoļi

Cauri laikmetiem un laikiem,

Mainās ainavas un es tām līdzi,

Kā varēja viss būt vai nebūt…

Un notikumi bijuši vai nebijuši

Tie manu sakarsušo prātu patur…

Kā alkstu kādas vēsas rokas

Kas īstenībā atgriezt spētu, sakot:

Ka nav tik traki, draudziņ, nav tik traki…

Pulkstenis vientuļi stundas skaita,

Miegs aizgājis meklēt labākas mājas,

Tādas mājas, kur miers tikai valda;

Manējās – pārāk liela ir drūzma.

Drūzma no domām par bijušo dzīvi;

Domām, par laiku, kas atlicis vēl…

Arī miegam, laikam, kā visiem

Vajaga miera, kas dzesētu prātu.

Manējām domām nav nekur glābiņa;

Darbi, kas darāmi – sastājas rindā,

Prasa, kad pienāks mūsējā kārta

Idejas, tikko dzimušas – nomirst…

Galva mana – šo ideju kapsēta.

Roku divu man nava gana

Spēki par maziem, lai akmeni veltu

Celtu un celtu…veltu un veltu…

Miers aizgājis meklēt labākas mājas

Izsalcis vējš trako liepās,

Plosa tas zarus un lapas…

Plosītā dvēsele mana,

Prasa vēl laimes nedaudz.

Puķe mazā, nu piedod,

Atdota esi tu vējam…

Mīla mana, jel saki —

Tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Ar roku asaru notraucu,

Puķes norautās salasu…

Vai skumjas asās nopļāva

Mīlu, manu un tavu?

Puķe labā, jel piedod,

Nemīlas laiks valda.

Ko man darīt, saki —

Vai tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Nav cilvēks balts,

Un arī melns tas nav,

Kaut kas pa vidu.

Vai reiz teica kāds —

Tam netikumu tik, cik suņam blusu

Bet, pasmaidīšu-

Suņam manam blusu nav!

Ir naktī melnā zvaigznes,

Ir dienā baltā ēnas.

Ir cilvēks puķuzirnim rada,

Un – raibs, kā dzeņa vēders.

Kā atšķirt labo mums no ļauna

Vai atšķirt to maz spējam

Jo – cilvēks puķuzirnim rada

Kas aug no melnas zemes

Un tiecas baltās debesīs

Tik vidus raibu raibais.

Vien dzīvi Dievs ir devis katram

Un izvēli. Starp balto / melno…

Kas esi tu… kas esmu es…

Es nezinu. Vien minēt varu…

Rasā muti nomazgāja,

Rīta dziesmu nodziedāja,

Gaismiņā celdamās,

Tumsiņā guldamās…

Latvju meitas tautas tērps —

Mūsu mātēm, senmātēm

Skalu gaismā vērpts un austs

Linu mārkos izmērcēts, grūti audzināts

Lielos godos – kāzās, bērēs

Goda vietā celts

Lepnu stāju stalti nests

Smago darbu apsegdams

Sakšu sakšām saulē vizot

Saņemts cieši, plecus sedzot

Tā kā dzīvi rokās turot

Cieši – neatlaižot…

Vainadziņa pērlītes, asariņu lāsītes

Cieši virknē vijas

Mūžus kopā savijot

Krustu šķērsu savērpjot

Mūsu senči iznesuši

Cauri gariem gadu gadiem

Saglabāts no dubļu dubļiem

Tīņu tīnēs paslēpenēs, sirdīs iznēsāts

Gredzentiņiem pirkstos skanot

Jostām plīvojot

Latvju tautas meitas iet

Mūsu tautas dēli – dzīvi turpinot

Kā visas tautas cerība,

Kā visa mīlestība mūsu,

Ir ievīta ik rakstā tavā

Par dzimto zemi – Latvija

Klusē, klusē un paklusē

Klusē, jo tas ir zelts!

Ja klusēsi, malā stāvēsi —

Kad bļāvēji ceļā nostumti būs

Tad klusētāji nāks un ordeņus saņems

Tie priekšā līdīs un izlīdīs

Un stāvēs pirmajās rindās!

Lai citi kliedz, tā tauta dumjā

No sāpēm, no bada, bez cerībām

Apzagtie, piesmietie, apsmietie

Mēs – klusēsim, jūs – klusējiet

Un visu darīsim pa kluso

Tas vienkāršākais veids, kā nokļūt

Tais varenajos, bagātajos slāņos

Un visi pie barotnes silēm tiecas —

Un liecas, un liecas, un liecas…

Es esmu,

Tu esi,

Viņš, viņa ir.

Jūs esat,

Mēs esam – mēs būsim arvien!

Kamēr vien saule spīdēs,

Un mēness atspīdēs,

Un mūsu jūra šalkos —

Šī tauta pastāvēs!

Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?

Negribu dzirdēt šos vārdus – tie biedē

Tik daudz ir liekulības tukšas,

Tik daudz ir izlikšanās liekas —

Vārdos.

Es tveros mūzikā, tur vārdu nav

Tā izteic manu prieku, šaubas

Tā raud un līksmo līdz ar mani

Mēs saprotamies labi abas

Bez vārdiem…

Kā māksla top – es nešaubos,

Tais – klusās darbnīcās,

Bez lieka patosa..

Bet – dažas runājošās galvas,

Kas pārņēmušas varu

Ar glupo tautu sarunājas.

Nu, tāda arī es, šīs tautas daļa

Es kļūšu nicināma, nemīlama

Jo – nerunāju es, un nerunāšu,

Un saprast nespēju un negribu

Ka taisnība mīt spožos žurnālos

Un redaktoru slejās…

Bet – vai tā skaļā, kliedzošā

Par performancēm smalkām

Sauktā, kur koncepcijas izstrādā

Ir tagad māksla? Nezinu.

Un – līdz ar glupo tautu – nesaprotu!

Kas notiek karaļvalstī šajā,

Kur valda izlikšanās gars?

Kur stilu dzīvē, mākslā diktē

Vien dažas runājošas galvas

No ziliem ekrāniem kas viz…

Mēs – ziemas bērni, kaut… tūlīt,

Saule tūlīt būs un gaisma!

Liekas – pastiep tikai rokas…

Bet – pirkstu gali satver salnu,

Un nesniedzas līdz pumpuram —

Kaut zaros trauslajos jau sen

Vienalga – pavasara sulas rit!

Tik jāpagaida vēl!

Mazliet, mazliet…

Mēs – skarbie ziemas bērni!

Kaut arī mūsu sirdis saules alkst un siltuma —

Kas dāvāta tik dāsni citiem tiek

Bet mūsu nosalušās dvēseles vēl gaida…