Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Homo Sapiens uzlabo tehniku akmens apstrādē, paplašina dažādu materiālu izmantošanu savām vajadzībām, piemēram, kaulu, ragu, mālu. Tie ir lieli soļi uz priekšu. Taču tie vēl nenorāda uz kādām ļoti būtiskām izmaiņām.

Kā galvenais svarīgais un jaunais, kas veidojas kopā ar Homo Sapiens cilvēka attīstības stadiju, ir attēlošana jeb jaunrade. Ir atrasti grafiski, skulpturāli, gleznieciski tēli un ģeometriskas zīmes, ar kurām Homo Sapiens mēģinājis attēlot objektus, kas pastāvējuši īstenībā (zvērus, cilvēkus).

Šo laiku, kad cilvēks pirmo reizi pievērsās attēlošanai (ko mēs nosacīti varam nosaukt par mākslinieciskās daiļrades sākumu), var uzskatīt par milzīgāko atklājumu, kuram līdzīga varbūt nav visas cilvēces vēsturē.

Cilvēka pievēršanos šim jaunajam darbošanās veidam visuzskatāmāk izskaidro rakstības attīstības vēsture. Ir zināms, ka mūsdienu burtu skaņu rakstības sistēmām senatnē atbilda mazāk izstrādātas formas. Sākumā tās bija piktogrāfiskas zīmes - atsevišķu konkrētu lietu attēlojumi. Šāds senākais rakstības tips ir ļoti cieši saistīts ar pirmatnējās tēlotājas mākslas sākumiem. Tikai pamazām rakstība sāk atdalīties (mezolīta posmā).

Burtu rakstība tīrā veidā parādās Šumērā, kur jau IV gadu tūkstotī p.m.ē. tā zaudē savu tēlojošo raksturu un iegūst abstraktu ķīļveidīgu zīmju rakstu.

Šis attīstības ceļš no konkrētu lietu attēlojuma līdz nosacītu āmju lietošanai, kas apzīmē noteiktu skaņu, nebija viegls. Taču tam bija liela nozīme, jo piktogramma ir cieši saistīta ar pirmatnējo mākslu, ar prasmi attēlot, no vienas puses, un ar vārda jeb runas attīstību, no otras puses:

PIKTOGRAMMA

ZĪMĒJUMS

RUNA (ari dziesma)

Tas ir viengabalains, nesadalāms stāvoklis pirmatnējā cilvēka attīstībā, kur šo dažādo māku (mākslu) elementi apvienojas vienā veselā. Šādu vienību sauc par sinkrētisko kompleksu.

Un tas ir pamatu pamats cilvēka vispārinātai domāšanai.

Paskaidrojums.

Jebkurš, pat visvienkāršākais attēlojums kā zīme ar savu līniju vai formu ir atkāpšanās no reālā priekšmeta taustāmās konkrētības. Attēlojums pieļauj abstrahēšanos no šī priekšmeta, pieļauj konkrētības vispārinājumu. Tātad attēlojums ir garīga parafrāze (citādība), kas pausta par šo konkrēto priekšmetu vai parādību.

Taču attēlojums, tāpat kā vārds, nav pats konkrētais objekts. Tāpēc attēlojums, tāpat kā vārds, principiāli izmaina un paplašina pasaules izzināšanas noteikumus. Rodas jaunas iepriekšējo evolūcijas posmu cilvēkiem un dzīvniekiem nepazīstamas iespējas.

Tajā pat laikā attēlošana ir ciešāk saistīta ar konkrēti tēlaino domāšanu nekā vārds vai valoda, jo spēj parādīt ne tikai vispārējo, bet ari atsevišķo (detaļas). Piemēram, uzzīmētu bizoni senais cilvēks varēja aplūkot ari analītiski

(acis, krēpes, aste, ragi utt.). Pamazam viņš centās tam visam dot vārdisku skanējumu. Tā darbojās šis sinkrētisms.

Atklājis attēlošanu, cilvēks it kā apstādināja mirkli. Viņš ieguva varu pār laiku. Tādējādi viņš lika pamatu jaunas formas būtībai - mākslinieciskās formas pastāvēšanai, kas kā pasaules māksla attīstās un turpinās līdz pat šodienai.

Kādi apstākļi veicināja šo atklāsmi?

Vai tas ir likumsakarīgi vai nejauši, ka pirmie neapšaubāmie mākslas paraugi atrasti tieši tajos slāņos, kas saistās ar Homo Sapiens pastāvēšanu? Vai pastāv tieša saikne, tiešas attieksmes starp saprātīgo cilvēku un sinkrētismu?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, svarīgi iepazīties ar antropologu domām. Ar ko Homo Sapiens atšķiras no viņa priekšgājējiem?

Homo neandertālietim taču arī ir gandrīz viss nepieciešamais - salīdzinoši lielas smadzenes, kustīgas, veiklas rokas, nemaz nerunājot par taisnu, izveicīgu stāju. Un tomēr…

Neandertāles cilvēka organisma uzbūves īpatnības, it īpaši viņa smadzenes liecina, ka viņš vēl nav pietiekami attīstījies kā sociāla būtne. Sakarā ar to, ka smadzenēs ir maz attīstīti kavēšanas centri, viņam uzbudinājums galvas smadzeņu garozā ievērojami pārsniedz bremzēšanu. Tāpēc iespējama agresivitāte, varmācība, dažkārt ari kanibālisms. Tas var novest pie mežonīgas rīcības, pie biežām sadursmēm, savstarpējām cīņām, niknuma izvirdumiem. Līdz ar to neandertālietim vēl bija maz iespēju apliecināt sevi kā sociālu būtni.

Antropologs prof. J. Roginskis [14] uzsver, ka galvenā un būtiskākā Homo Sapiens īpatnība meklējama viņa sociālajā būtībā. Sociāla jeb sabiedrības cilvēka jūtas ir gluži citādas nekā ne-sabiedrības cilvēkam. Tikai sociālās saiknēs, sociālā apzinātībā cilvēks iegūst jēgu par maigumu, saudzību, skumjām, draudzību, par mīlestību, skaistumu. Rodas tādas mākslā nepieciešamas īpašības kā spēles prieks, rotāšanās prieks, sacensības prieks, imitācijas prieks, skaņu baudīšanas prieks utt. Veidojas niansētāks salīdzinājums, piemēram, "skaists", "skaistāks", "visskaistākais", "neglīts" u. tml.

Šāds izjūtas un vērtējuma pieredzes uzkrājums ļāva cilvēkam niansētāk uztvert ne tikai pašus priekšmetus, dabu vai dzīvniekus ,bet jūtīgāk saskatīt arī formu skaistumu vai neglītumu, krāsu atšķirības un līdzības, prasmi niansēs imitēt kāda dzīvnieka soli, balsi vai formu.

Tātad cilvēkam vajadzēja apgūt noteiktas spējas būt disciplinētam un vērīgam, būt jūtīgam un kritiskam, t.i., apgūt zināmas sociālas iemaņas, lai veiktu ari pirmos jaunrades soļus.

Iepazīstot pirmos rakstu pieminekļus pasaules literatūrā (piemēram, seno ēģiptiešu "Tota grāmatu", "Mirušo grāmatu", indiešu vēdas vai seno šumeru eposu "Gilgamešs", kā ari daudz ko citu), redzam, ka tajos izpaužas dzejiskā pieredze, kas seno cilvēku prātus un jūtas bija viļņojusi jau daudz agrāk - pirms vairākiem gadu tūkstošiem un pat desmit tūkstošiem kopš radās šīs uzrakstītās rindas.

Tātad uzrakstītā literatūra vairs nav nemaz tik pirmatnēja. Tie ir jau literatūras sasniegumi, kas noslēdz ilgāku tās veidošanās laikmetu.

Pirmatnējo cilvēku cilšu garamantas pārgāja no paaudzes paaudzē un mutvārdu veidā pauda šo cilvēku jūtas, viņu priekus un gaviles, sāpes un skumjas.

īpaši dzejas ritmā pirmatnējo cilvēku mudināja Izteikties dzives ritms gan darbā, gan svinīgos notikumos. Kā valodā, tā skaņās un kustībās cilvēks centās izpaustsavas sajūtas, spriedumus, ticējumus.

Šāda parādība, kad Indivīda jūtu, pārdzīvojumu vai enerģijas izpausme saistās ar skaņu, ritmu, kustībām, kas atbalso viņa emocijas, raksturīgi tiklab senatnes, kā ari 19. un 20. gs. primitīvajām tautām [15] .

Vērojums dabā, pat vienkāršs vēstījums (piemēram, medību veiksme, bērna piedzimšana, naidīgas cilts tuvošanās u.tml.) svinīgā bridi vai uzbudinājumā pārtapa dziedošā vārdu skandējumā, frāžu atkārtojumā, to ritmizējumā [16] .

Aiz dažu vārdu vai frāžu skandējuma šie cilvēki priekšstatīja veselu panorāmisku notikumu ainu, kas ietvēra redzēto, novēroto, kas iekļāva ticējumus. Šādi pētījumi izdarīti ari ekspedīcijās pie eskimosiem, austrāliešu aborigēniem un Āfrikas nēģeru primitīvām, norobežoti dzīvojošām ciltīm. Tādēļ arī vēl 20. gs. atrasto, civilizācijas neskarto, izolētos apvidos dzīvojošo cilšu kultūra ir izmantota kā zināms paraugs, analogs vai spriedums par pirmatnējām kultūrām.

Dziedamie vai teicamie teksti senajiem cilvēkiem parasti radās gadījuma dēļ. Visbiežāk tie ātrāk vai vēlāk piemirsās, arī pārtapa. Taču to pamatsaturs, sadzīvei mainoties, stabilizējās un pamazām izvērtās par patstāvīgu dziesmu, kas saglabājās daudzu paaudžu gaitā un kļuva par negrozāmu, tradicionālu, varbūt pat obligāti izpildāmu priekšnesumu tautas svētkos. Tādā veidā radās iemīļotas, no paaudzes paaudzē pārņemtas šūpļa dziesmas, rotaļu un rituālu teksti, gadalaiku dziesmas u.tml.