Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Šo definīciju mēs ari pieņemsim kā pilnīgāko!

"Bet cilvēku radītās lietas, mākslas darbi, dzeja, filosofiskte apcerējumi - vai tā patiesi Ir kultūra? Protams, nē. Tas viss pats par sevi vēl nav kultūrai

1 Kūle M, Kūlis R. Fllosofija, R., Burtnieks, 1996, 39.lpp.

Latvju dainas, ja tās glabāsies vienīgi "Dainu skapī" vai grāmatu plauktā, ja tās nedzīvos mūsos, būs tikai aprakstīts papīrs. Glezna, kuru neviens neaplūkos, būs koka vai audekla un krāsu kopums.. Nebūtu nekāda pamata apgalvot, ka kultūra vienkārši ir, - tā ir tikai tad, ja tā notiek. Līdz kultūrai var no-tikt, tā ir notikums, kurā dialogā tiekas lieta, lietas jēga, cilvēks un cits cilvēks. Tikai no atvērtības dialogam, no gatavības no-tikt un uzturēt ir atkarīga arī kultūras, pašas cilvēcības esamība." [2]

Ja mēs apzināmies, ka kultūra nav lietu vai parādību summa, bet gan visas sabiedrības pūliņu rezultātā vēsturiski radusies un uzturēta cilvēcības forma, tad veltīgi ir centieni izmērīt kultūru kilogramos vai tonnās… metros. "Un tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka kultūra realizējas tikai cilvēka pašizpausmju darbības rezultātā, turklāt realizējas lietā, sabiedriskos institūtos, cilvēku attiecībās utt., padarot pasauli par simbolisku formu kopumu, kuru, tiecoties izprast kādu laikmetu, tā garigās dzīves izpausmes formas - filosofiju, reliģiju, mākslu -, jāprot izvērtēt." 2

Tātad iemiesojoties lietās un parādībās, kultūra pastāv kā simbolisku formu kopums. Ko tas nozīmē - pastāvēt simbolisku formu veidā?

Dot atbildi uz šo jautājumu gribētos, vēlreiz citējot M. un R. Kūļu trāpīgo piemēru:

"Iedomāsimies šādu situāciju: mēs atrodamies kādā grandiozā izstāžu zālē, kurā no dažādiem laikmetiem un reģioniem ir savākti galdi.

Kas gan ir galds? Visvienkāršākais priekšmets, pie kura esam tā pieraduši, ka tā esamība neizraisa nekādus jautājumus. Galds ir lieta, objekts, to var izgatavot no dažādiem materiāliem. Mēdz būt koka, akmens, metāla, plastmasas galdi.

Izstāžu zālē savāktie galdi liek uz šo "vienkāršo priekšmetu" palūkoties citām acīm. Mēs ieraugām vairs ne "vienkārši" galdus, bet gan dažādus laikmetus un sabiedribas, mēs apjēdzam, ka šie priekšmeti ir fizikālo iezīmju un reizē cilvēcisko īpašību savienojumi vienā objektā. No galdiem uz mums raugās vēsture, cilvēka darbs un attieksme pret citiem cilvēkiem, tajos iemiesota vesela pasaule.

Parasti par simbolu dēvē kādu objektu, kas kalpo par apzīmējumu kādai citai. Galds, protams, nevar būt simbols šajā nozīmē. Tomēr par specifisku simbolisku formu to padara tas, ka tajā saplūst, sakūst divas viena no otras neatdalāmas realitātes: galds kā fizisks objekts un cilvēcības forma, kas šajā objektā iemiesota. Šī cilvēcības forma ir mainīga, atšķirīga katrā vēsturiskā laikmetā. Aplūkojot fizisko objektu - galdu, mēs ieraugām ko citu - cilvēku, kas to radījis.

Jebkurš viselementārākais objekts šādā nozīmē ir simboliska forma.

Tātad mēs esam konstatējuši universālu visas "cilvēciskās esamības" īpašību - tā pastāv simbolisku formu veidā.

Kultūra nav naturālu objektu, neitrālu lietu summa, tā nav arī darbība, bet gan cilvēcības forma. Kultūra tādējādi kļūst par savdabīgu jēgas "ēteri", kurā

iegremdējoties, katra lieta un parādība atraisās no naturālas esamības "haosa" - naturālajai esamībai nav jēgas - un kļūst par "cilvēciskās pasaules" elementu.

Esošais, kuru neviens nav pamanījis un kaut kādā veidā sapratis, faktiski neeksistē. Tas pastāv kā fizisks objekts, taču tam vēl nav dāvāta jēga.

Tas pastāv kā bezjēgas objekts, t.i., tam nepiemīt kultūras (simboliskā) forma. Darbības aktivitātes rezultātā cilvēks savā "kultūras jomā" iekļauj arvien jaunus objektus, veidojot "cilvēka pasauli". Jebkura lieta, parādība, ar kuru saskaras cilvēks, vai nu darbības, vārda, žesta, vai pat acu skatiena rezultātā piesātinās ar jēgu, ko tai piešķir cilvēks, tā gūst savu īpašo nozīmi cilvēcības pastāvošās jēgas kontekstā. Mēs runājam par antīko, renesanses, viduslaiku kultūru, domājot ar to kādu universālu eksistences veidu, specifisku pasaules apjēgsmi un pārdzīvojumu, jēgu, kas izteic kultūru būtību. Jēga iekļauj katru lietu un parādību konkrētās kultūras horizontā.

Dabas objekti, naturālie procesi, sabiedriskās attiecības kļūst par "cilvēciskās pasaules" elementiem tikai tad, kad tās gūst simbolisku formu.

Pat naturālie procesi!

Par to uzskatāmi liecina vēsture. Vienas un tās pašas objektīvās norises dažādos gadsimtos dažādu kultūru ietvaros tiek atspoguļotas ļoti atšķirīgi. Piemēram, debesu spīdekļu stāvoklis, to ritējums apzināts dažādi - gan astroloģiskās vai astronomiskās koncepcijās, gan arī gūstot iemiesojumu konkrēti jutekliskos tēlos, mītā." [3]

Tādēļ kultūra ir daudzveidīgu attieksmju sistēma. Šī sistēma ir sareģžīta. Tās pamatā ir visdaudzveidīgākās - gan tiešas, gan netiešas attieksmes cilvēkam ar cilvēku/ cilvēkiem/, cilvēkam/ cilvēkiem/ ar Dievu, dabu un pasauli.

Kultūra, būdama daudzveidīgu attieksmju sistēma, atklājas kā process. Šī procesa pamatā ir darbs, piepūle, uzcītība. Bez tā cilvēks nevarētu realizēt savas idejas (tātad kultūru).

Darba lomu it īpaši pārliecinoši izcēlis. J. V. Gēte "Fausta" 1. daļā, kur tēloti galvenā varoņa slavenie patiesības meklējumi:

"Stāv rakstīts:

"Vārds bij sākumā!'

Še stomos jau

-Kā lai es tālāk tieku?

Vai lai uz Vārdu tādu svaru lieku?

Kā citādi to izteikt jādomā.

Ja es no gara īsti tieku pacilāts, -

Kultūras kā procesa pamatā ir ari visas sabiedrības vai tās daļas kopdarbs.

Kopdarbs - cilvēkam piemītoša īpatnība. Kopdarbā izpaužas cilvēku apziņa savas vēlmes saskaņot, pakļaut tās kopējām interesēm, spēja ziedoties, pārvarēt egoismu, būt altruistiskam, radot nozīmīgu rezultātu un īstenojot uzdevumu vai ideju, kas svarīga sabiedrībai.

Pfemēram, operas izrāde. Tajā apvienojas tik daudzu radošu indivīdu kopdarbs: komponista, diriģenta, orķestrantu, mūzikas instrumentu meistaru, dziedoņu, tērpu mākslinieka, scenogrāfa, režisora, apgaismotāja un daudzu citu personu mērķtiecīgs, rūpīgi saskaņots kopdarbs, kas sniedz lielisku rezultātu.

Rakstnieks E. Zolā savā romānā "Roma" sniedz lielisku šis "mūžīgās pilsētas" arhitektoniskās apbūves aprakstu - dažādo laikmetu un stilu paraugu tēlojumu, kas veido Romas savdabīgo seju un būtībā ir daudzu paaudžu arhitektu, celtnieku un mākslinieku kopdarba izcils apliecinājums un slavinājums.

Cilvēka dvēseles izpausme, ko saucam par reliģiju, ticību jeb svētziņu, ir viens no visnoamigākiem kultūras komponentiem.

Līdz ar to patiesi dzija kultūras posmu izpratne nemaz nav iespējama bez reliģijas iesaistes un izpratnes kopainā. Reliģijas uzskatu un izpausmju zināšana ļauj atbildēt uz neskaitāmiem "kāpēc?* (piem., kāpēc kādā laikmetā vai reģionā veidojas attiecīgā literatūra; ko nozīmē attiecīgā arhitektūras forma; kas pamato tās vai citas tautas tradīcijas un domāšanu). Citiem vārdiem reliģija arvien tiek pakļauta kultūras vēsturnieku pētīšanai, ir viņu interešu centrā. Ar ļoti jūtīga, smalkjūtīga dvēseles pētītāja (psihologa) acīm skatoties, mums atveras reliģijas ietiekšanās iemesli tā vai cita laikmeta vai reģiona kultūrā. Apzinot šos iemeslus, mums jāatceras, ka cilvēka dvēselē taču vienmēr ir mitusi un mīt tieksme pēc labā, patiesā, svētā, daiļā. Šīs atziņas allaž vedinājušas cilvēka prātu dažādos laikos dažādi izskaidrot pasaules dzīves un Visuma parādības.