Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Tieksme pēc labā un daiļā dvēselē attīstījusi cilvēkos ari mākslas gaumi un izveidojusi mācību, ko saucam par estētiku.

Tiecoties pēc labā, taisnīgā un patiesā, cilvēks izveidojis arī tikumības mērauklu sistēmu - ētiku.

Tiecoties izprast dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgos attīstības likumus, cenšoties nopamatot esamības un izziņas pamatprincipus, cilvēks laikmetu gaitā ir izveidojis visdaudzveidīgākās filosofijas sistēmas. Attiecīgā laika posmā vai reģionā izstrādātā filosofisko uzskatu sistēma par pasauli un cilvēka vietu tajā sniedz pamatojumu cilvēka sociālpolitiskajām, tikumiskajām un estētiskajām attiecībām pret īstenību. Šie pamatojumi allaž bijuši cilvēka intelektuāli dziļu, pamatīgi kristalizētu ideju, vērojumu un uzskatu rezultāts un kā tādi ir visai nozīmīgu kultūras vērtību kopums. Līdz ar to, būdama kultūras nozīmīga daļa, filosofija īpaši palīdz orientēties tā vai cita posma kultūras daudzveidīgo izpausmju (sociālpolitikas, mākslas, sadzīves u.c.) izpratnē. Tādēļ kultūras vēstures posmu apguvē izšķirīgi svarīgi ir orientēties attiecīgā laikmeta pasaules uzskata būtībā, cilvēku domāšanas būtībā.

Kultūras nozīmīgs komponents, ieguvums un reizē ari kultūras virzītājs ir zinātne, kuru dažkārt saucam par specifisku garigās ražošanas nozari. Zinātne sāka veidoties jau Senajā Ēģiptē, Mezopotāmijā, Indijā u.c. Zinātne ir zināšanu

sistēma, kas vēsturiski, patstāvīgi bagātinās, paužot objektīvu patiesību, tādējādi pamatojot cilvēku darbības mērķus un Izstrādājot šo mērķu sasniegšanas līdzekļus. ZlnStne Ir cieši saistīta ar īstenības praktisku apguvi, ar materiālo ražošanu un zināšanu apkopojumu teorētiskas sistēmas (likumos, formulas u.tml.). Zinātne atspoguļo reālas parādības, lietas, cilvēku garīgās darbības procesus, atklājot to eksistences likumsakarības, prognozējot attīstības virzienus. Nozīmīgākie zinātnes darbības rezultāti Ir pētījumi un atklājumi, kas, izgaismojot vēl neapgūtus īstenības aspektus, paver ceļu progresam. Līdz ar to, dažādu kultūras vēstures posmu izpratnē un uztverē, garīgas un materiālās kultūras novērtējumā mēs nevaram orientēties, neņemot vērā zinātnes līmeni vai zinātnes uzskatus konkrēta vēstures posma.

Svarīga garīgās kultūras sastāvdaļa Ir māksla. Kas ir māksla?

Māksla Ir specifisks veids īstenības apgūšanai ar mākslas tēlu palīdzību. Plašākā nozīmē māksla Ir jebkura meistarīgi, virtuozi, augstā tehnoloģiskā līmeni veikta darbība, kas līdz ar to Iegūst estētisku jēgu.

Māksla Ir daudzšķautņains fenomens. Tās dažādo veidu klasifikācijas pamatā ir telpas un laika kategorija (par to sīkāk nākamā lekcijā!).

Māksla visos laikos ir apliecinājusi cilvēku radošā gara centienus, talantīgu personību gara izpausmju savdabīgumu.

Māksla pārmanto, saglabā un attīsta cilvēces gadsimtos uzkrāto radošo dzirksti, gudrību, nodod tālāk vispārcilvēciski nozīmīgākos ideālus. Tādējādi māksla spēj ietekmēt kultūras attīstības gaitu, sargāt humānismu. Tieši tādēļ dažādu laikmetu kultūras izpratnē šo periodu mākslas darbi veido īpaši nozīmīgu pamatu.

Tātad: reliģija, zinātne, filosofija, māksla …

Pagaidām pietiks!

Esam norādījuši uz dažādām cilvēku sabiedrībā izstrādātām vērtībām, kas kā ļoti nozīmīgi komponenti Ietilpst kultūras jēdziena lokā un vienlaikus arī ietekmē tās raksturu atšķirīgos periodos. Šo vērtību kopumā starp atsevišķiem komponentiem pastāv tik ciešas saiknes, ka tās dažkārt, būdamas pat nešķiramas, atklājas daudzveidīgās un sarežģītās attieksmēs .

Nav taču iespējams runāt par kāda reģiona vai laikposma mākslu, nošķirot to no attiecīgā posma reliģijas; mēs nevaram izprast šī laika rituālus un leģendu varoņus, abstrahējoties no filosofisko uzskatu principiem. Mēs nevaram spriest par arhitektūras meklējumiem, necenšoties izprast zinātnes līmeni, ari tehnikas iespējas…

Un tieši tādēļ ir tik interesanti un svarigi studēt kultūras vēsturi, lai spētu pasaules ainā saskatīt šo kopsakarību vienotību, lai spētu izlobīt galveno kodolu katra laikmeta atstātajā mantojumā un lai izprastu iemeslus šo vērtību izveidei vēstures gaitā. Un galu galā - lai tādējādi izveidotu savu vērtību skalu, kas ir tik svarīga jebkuras parādības (arī mūsdienu) uztverē, izpratnē un izskaidrojumā.

Kultūras jēdziens

Kopsavilkums

Vārdu kultūra lietojam šaurākā, ti., Ikdienišķākā nozīmē un arī plašākā izpratnē, kad vēlamies norādīt uz cilvēces vēsturiskajā attīstībā radīto, uzkrāto, saglabāto. Šim vārdam ir arī vēsturiska pagātne. Tikai 18. gs. otrajā pusē ar šo vārdu konsekventi sāka apzīmēt cilvēku garigās darbības rezultātā tapušās vērtības. Arī vārdam vērtība var būt dažāda izpratne. Cilvēks kā bioloģiska būtne vien nevar radīt kultūras vērtības. Cilvēks kā garīga būtne izpaužas sociālās saiknēs un attiecībās. Šajās saskarsmēs veidojas normas, tradīcijas, likumi, arī personīgās jūtas, te veidojas arī materiālās dzīves un ražošanas dažādi līmeņi. Tāpēc iespējams runāt par materiālo un garīgo kultūru dažādos laikmetos. Izriet, ka kultūra ir cilvēku sabiedrības radīto vērtību kopums. Tajā nevar pretstatīt materiālo un garīgo kultūru. Kultūra ir realizēta (izprasta, iemiesota, materializēta) cilvēku ideju, atklājumu, emociju un uzskatu summa. Tomēr kultūra nebūt nav cilvēka realizēto materiālo vai garīgo "lietu" milzīga kaudze. Katrs laikmets nāk ar savu pasaules redzējumu, katrā reģionā dzīvojošie cilvēki uztver pasauli savā īpašā skatījumā. "Tādēļ kultūru vajadzētu interpretēt kā cilvēcības formu, kas realizējas noteiktās mentalitātes formās, eksistenciālajos arhetipos. Kultūra ir daudzveidīgu attieksmju sistēma, kuru veido šo uzskatu un ideju visdažādākās izpausmes un proporcijas. To vidū svarīgākie fenomeni ir darbs, reliģija, zinātne, filosofija, māksla.

Skaidrojošā vārdnīca

Filosofija- (gr. philosophia-philein - mīlēt + sophia - gudrība) - gudrības mīlēšana. Mācība par esamības un izziņas vispārējiem principiem, par cilvēka un pasaules attiecībām; zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgiem attīstības likumiem. Terminu pirmo reizi lietojis sengrieķu filosofs Pitagors.

Kultūra- (lat. cultura) - kopšana, apstrādāšana, attīstīšana, godāšana.

Cilvēku, sabiedrības radoša un pārveidojoša, un iemiesota sabiedrības pieredze un tas rezultāti, kuros apkopota un iemiesota sabiedrības pieredze, kuri raksturo sabiedrības vai cilvēku vēsturiskās attīstības pakāpi.

Reliģija - (lat. religio) - pasaules uzskats.

Sociāls- (lat. socialis) - sabiedrisks. Sociālā aktivitāte aptver personību (indivīdu), dažādas cilvēku kopas un visu sabiedrību dažādās garīgo un materiālo faktoru kopsakarībās.

Kultūras jēdziens

7. Viens no svangākiem kultūras komponentiem.

• reliģija

• racionālisms

• shematisms

• dogma

• ideja

8. Kā ar svešvārdu saucam "gudrības mīlēšanu'?

• socioloģija

• ētika

• reliģija

• inteliģence

• filosofija

9. Kura priekšmeta apguve mums ļaus izlobīt galveno kodolu atsevišķu laikmetu atstātajā mantojumā?

• pedagoģijas

• retorikas

• kultūras vēstures

• anatomijas

• psiholoģijas

Paraugatbildes

1. latīņu

2. Cicerona

3.

4. sociālās

5. cilvēku sabiedrība