Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska: Pasaules kulturas vesture

Mūzika. Laicīgie vokālie žanri. Madrigāli. Klavesīnu un klavihordu parādīšanās. Polifonijas attīstība. Džovanni da Palestrina, Vinčenco Galilejs u.c. Operas iedīgļi. Renesanses teātris.

Modernu mūsdienu valsti var izveidot, izmantojot spējīgākos, garīgi talantīgākos spēkus.

Lai tik maza valsts kā Latvija varētu noturēties pretī starptautiskā kaleidoskopa izaicinājumam, katra indivīda oriģinalitātei, garīgajam spilgtumam ir liela nozīme. Tāpēc jāveicina, visiem spēkiem jāstimulē personību veidošana, cilvēku vispārējā inteliģence. Tas ir svarīgi, tas ir politiski. Veicot šādu uzdevumu, varēsim nodrošināt Latvijas valsts adaptāciju nākamā gadsimta jaunajāvidē.

Šai ziņā it īpaši svarīga nozīme ir pasaules kultūras vēstures kā cilvēka vispārējo inteliģenci veidojoša priekšmeta apguvei un izpratnei.

Lai runātu par kultūru, jānoskaidro, ko mēs saprotam ar šo jēdzienu. Mums jācenšas dot kultūras definīciju 1 . Tas ir sarežģīti, neskatoties uz to, ka mēs visi bez dziļākas pārdomāšanas un aiztures lietojam šo vārdu "kultūra".

Tulkojot no sanskrita, uzzinām, ka vārds "kultūra" sastāv no divām daļām: "kults" un "ūra". "Kults" tulkojumā nozīmē "godināšana", "reliģiska kalpošana", bet "ūra" - "gaisma". Tātad šajā gadījumā vārda nozīme ir "kalpošana gaismai".

Tulkojot no latīņu valodas, vārds cultura nozīmē "kopšana", "apstrādāšana", "attīstīšana", "godāšana".

Vārdu kultūra' mēdzam lietot vismaz divējādi:

• šaurākā nozīmē ar šo vārdu saprotam visu, kas saistās ar mākslu, muzejiem, bibliotēkām, literatūru, kultūras namiem, arheoloģiskiem izrakumiem u.tml.,

• plašākā nozīmē ar vārdu kultūra tiek apzīmēts viss cilvēces vēsturiskajā attīstībā radītais, uzkrātais, saglabātais, izveidotais, tas viss, ko cilvēks garīgā un fiziskā darbā veidojis, radījis. Tās ir, piemēram, celtnes, gleznas; tie ir cilvēka pasaules uzskata jautājumi (filosofiskie, reliģiskie, zinātniskie) un to risinājuma veidi (teorijas, koncepcijas, atziņas, stili, paņēmieni, atklājumi

Pazīstami vairāki simti žl jēdziena definīciju.

u. tml.), kas savukārt izpaužas ētiskajos, estētiskajos uzskatos un priekšstatos.

Seno tautu uzskati, pieņēmumi, tradīcijas un atklājumi ir veidojuši attiecīgo laikmetu seju, nereti ietekmējot ari vēlāku laiku vai pat mūsdienu izpausmes. Ietekmes var atklāties Joti daudzveidīgi, piemēram, modē, mūzikā, valsts lietās, tehnikā, reliģijā u.c. Tātad tik tiešām vārda kultūra plašākais pielietojums ir īsti panorāmisks!

Vārdam kultūra ir ari vēsturisks skanējums.

Sākotnēji šis jēdziens attiecināts uz zemes apstrādāšanu, vēlāk - uz cilvēku garīgo spēju izkopšanu.

Kultūras jēdziens kā garigu vērtību apzīmējums pirmo reizi pieminēts Romas oratora, politiskā darbinieka un filosofa Cicerona (106.-43. g. p.m.ē.) darbos.

Kā patstāvīgs jēdziens vārds kultūra tiek lietots kopš 18. gs. otrās puses, lai nošķirtu cilvēka prāta sasniegumus un veikumus no dabas parādībām un lai izceltu cilvēku garīgās darbības rezultātā tapušās vērtības. Kultūras jēdzienu šādā nozīmē ieviesa A. Humbolts.

Kolīdz pieminam jēdzienu vērtība, mums jānoskaidro un jāvienojas, ko mēs saprotam ar vārdu vērtība.

Latviešu filosofe Haralds Biezais raksta: "Tas, kas vienam liekas esam vērtīgs, var kādam citam nelikties vērtīgs. Tādēļ ir jāatgādina dažas elementāras lietas. Mēs esam paraduši runāt par vērtībām tad, kad runājam par naudu. Tam, kam ir nauda, pieder vērtība. Kāds cits varbūt teiks - nauda nav nekāda vērtība .. vērtīgākais ir labi paēst. Tādam cilvēkam lielākā vērtība ir apmierināt savu bioloģisko, t.i., fizioloģisko ēstgribu. Var iet tai pašā virzienā un .. teikt, ka augstākā vērtība ir seksuālās dziņas apmierināšana. Visas šīs nupat minētās vērtības tiek sauktas par vērtībām un kā vērtības ari pārdzīvotas. Tās visas sakņojas bioloģiskās eksistences nodrošināšanā un veicināšanā .. Bet bioloģiskā eksistence, lai kādos veidos tā parādītos, pati par sevi nav kultūra. Ja tas tā nebūtu, tad būtu jārunā par amēbu, zušu un vispār davnieku kultūru [1] ."

Tas nozīmē, ka cilvēks kā bioloģiska būtne vien nevar radīt kultūras parādības, kultūras vērtības. Tas ir sevišķi jāievēro!

Teiktais ļauj tuvoties kultūras jēdziena izpratnei. Ne velti kāda no definīcijām uzsver:

kultūra ir cilvēku apzinātas garīgas aktivitātes rezultātā radīta dinamiska vērtību sistēma, kas palīdz pārvarēt bioloģiski noteiktās eksistences spaidus.

Tomēr šī definīcija vēl neizsmeļ visu jēdziena būtību un plašumu. Cilvēks taču atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar ģimeni, valsti, tautu, ar dažādām sabiedrības kopām, ar cilvēci. Tātad - sociālās saiknēs.

Šajās saskarsmēs, attiecībās veidojas normas, tradīcijas, likumi. Tie ir regulējoši, formāli izkristalizējušies noteikumi, kas spilgti pauž sava reģiona, savas tautas vai sava laikmeta domāšanu.

Blakus veidojas tādas attieksmes un normas, kas top un raisās dziļi personīgā, Individuālā, intimā sfērā - milestiba, simpātijas, draudzība. Šādas attieksmes, kas arī veidojas sociālā vidē (kā emocijas, jūtas), ļoti spilgti Izpaužas kultūrā.

Kultūras dvēselisko, garīgo izpratni nevar aplūkot atrauti no materiālās dzīves veida katrā konkrētā vidē un laikmetā. Katrai sabiedrībai taču Ir raksturīgs savs ražošanas līmenis. Tādēļ ir pamats runāt ari par materiālo kultūru (tehnika, ražošanas līdzekļi), kas iespaido garīgās kultūras īpatnības dažādos vēsturiskos posmos. Garīgā kultūra savukārt aptver dažādas garīgās dzīves izpausmes formas (filosoflju, reliģiju, mākslu, zinātni) un tādēļ ir sociālā vidē emocionāli un vēsturiski uzkrātu atziņu kopums.

No teiktā varam vispārināt:

Kultūra ir cilvēku sabiedrības radīto vērtību kopums. Tajā nevar pretstatīt materiālo un garīgo kultūru. Kultūra ir realizēta (izpausta, iemiesota, materializēta) cilvēku ideju, atklājumu, emociju un uzskatu summa.

Un tomēr… Ja pieņemam šo definīciju, kas Ir visai populāra, tad pilnībā apgūt kultūras vēsturi nozīmētu apzināt visu cilvēces vēsturi, lietu un parādību rašanās un izmaiņas gaitu. Svarīgi apzināties, ka, šādi izprotot kultūras jēdzienu, neizbēgami nāktos pieņemt kultūru kā milzīgu materiālo un garīgo "lietu" kaudzi, ko cilvēce radījusi visā savas attīstības laikā!

Šai sakarībā ir jāpiekrīt filosofiem Maijai un Rihardam Kūļiem, kuri raksta:

"Taču vai mēs varam viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu - kas gan ir tas, ko radījis cilvēks atšķirībā no pašas dabas radītiem objektiem? Teiksim, vai debesis, kas mūžīgi klājušās pār cilvēku, arī lietus, vējš, saule, mākoņi Ir cilvēka radīti vai nē?

Dīvains jautājums! Un tomēr - dažādos laikmetos, dažādos reģionos cilvēks dzīvo zem atšķirīgām, cilvēka "radītām" debesīm, t.i., šajās debesīs ir iedzīvināta atšķirīga cilvēciska jēga..

Katrs laikmets nāk ar savu pasaules redzējumu, ar savām krāsām, vērtībām.. Vērtības, kas ilgstoši atradušās sabiedrības uzmanības centra, tikušas uzskatītas par mūžīgām un nemainīgām, var nogrimt nebūtībā, dodot vietu citām - izceļot jaunus tikumiskos orientierus, jaunas cilvēciskās attiecības." 1

Teiktais ļauj kultūru izprast vairāk nekā cilvēka radītu lietu kaudzi. Uz kultūru var paraudzīties arī citādi: mēs mēdzam runāt par latviešu, krievu, vācu kultūru, par viduslaiku, Austrumu, antīko kultūru, ar to saprotot kaut ko citu nekā šo tautu vai reģionu radīto materiālo un garīgo "lietu" kopumu. Šajā gadījumā "ar kultūru mēs domājam kādu universālu veselumu, jēgas vienību, kas katram reģionam, vēsturiskajam laikmetam, etnosam piešķir savu neatkārtojamību. Izceļot šo aspektu, kultūra varētu interpretēt kā cilvēcības formu, kas realizējas noteiktās mentalitātes formās, eksistenciālajos arhetipos." 2