Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Ari šīs alas atklāšanā liela nozīme ir tieši bērnu iniciatīvai. Četri Lasko ciema franču zēni 1940. g. septembra dienā rotajājās pie kāda vētrā Izgāzta koka, līdz pamanīja, ka pie koka saknēm sākas dīvains padziļinājums. Ierāpušies bedrē, viņi atklāja eju, kas veda lielā pazemes labirintā - Lasko alā.

Augstas glezniecības īpašības un lieliska saglabātība ļauj šo kompleksu uztvert kā klasisku senās alu glezniecības paraugu.

Iepazīsimies ari mēs ar šiem darbiem!

Lasko alas gleznojumi var dot izpratni par šīs senās mākslas pamatprincipiem vispār:

1) par tematiku;

2) par glezniecības meistarību un mērķtiecību;

3) par figūru izvietojuma noteikumiem un nozīmi dažādās alas daļās;

4) par tēloto figūru savstarpējām attiecībām;

5) par figūru daudzumu un izmēriem.

Lasko alas apskate sākas ar ts. Lielo zāli jeb Vēršu zāli.

Pa kreisi - alas dziļumā - ietiecas gara uzgleznoto dzīvnieku rinda. Tai seko virkne auļojošu savvaļas zirgu. īpaši izcelti divu bizoņu lielie silueti. Pa vidu saskatāmi arī mazu briedīšu tēli.

No redzētā varam spriest, ka mākslinieks labi pratis izcelt galveno - dzīvnieku dinamisko trauksmi, kas it kā vedina mūs doties viņiem līdzi alas dziļumā. Lielākās dzīvnieku figūras (lielie bizoņi) ir 6 m gari. Tātad mākslinieks jau labi izprot proporcijas - šo zvēru grandiozitāti iepretī sīkākiem dzīvniekiem.

Lielās zāles labajā pusē attēloti līdz 6 m gari vērši, arī govs ar teliņu. Arī viņu kustība vērsta alas dziļumā.

Šīs gleznas fragments labi demonstrē okera krāsu saskaņotību, spilgtumu.

Lielā zāle noslēdzas ar eju, kas kā "tunelis" turpinās uz priekšu. Šīs ejas sfēriskās sienas un griesti noklāti ar aunu, zirgu, bizoņu un vēršu tēliem.

Dzīvnieku raksturu un kustību savdabīgumu labi un mērķtiecīgi Izceļ melno kontūru uzsvērums. Ļoti izteiksmīga ir melnā govs.

Pēdējā alas telpa nosacīti nodēvēta par apsīdu*, jo tā ir plašāka, leapaļl veidota telpa. Šī ir ļoti svarīga vieta, jo te pirmo reizi pasaules mākslas vēsturē Ir attēlots notikums. Pie tam dramatisks notikums, kurš raksturots It kā laika plūdumā - kāds mednieks Ir mēģinājis nogalināt blzonl, bet ir spējis to tikai smagi ievainot. Dzīvnieks, savukārt, ir uzbrucis savam vajātājam. Mednieks šajā "divkaujā" krīt. Mākslinieks parādījis pat mednieka bultu, kas, neveiksmi ciešot, Ir salauzta…

Tātad varam izdarīt secinājumu, ka Madlēnas posmā alu glezniecība ir jau guvusi vērā ņemamu uzplaukumu. Dzīvnieku tēma Ir galvenā tēma. Pamazām mākslinieki gūst iemaņas attēlot šos dzīvniekus ne tikai dažādās kustībās un pozās (guļot, skrienot, ganoties), bet ari savstarpējās attiecībās - notikuma brīdī.

Mezolīts jeb vidējais akmens laikmets ir saistīts ar pārmaiņām, kad ledājs atkāpjas. Līdz ar to cilvēces attīstībā notiek lielas izmaiņas. Tas sākas apm. 10.-9. g.t p.m.ē. un ilgst aptuveni līdz 7. g.t. p.m.ē. [23]

Šai posmā tiek izgudrots loks un bultas, raksturīgi daudzveidīgi akmens ieroči, t.s. mikrolīti, lietoti ari apskaldīti krama un akmens cirvji, kalti, kapļi. Pazīstami izstrādājumi no kaula un raga (harpūnas*, šķēpu gali, makšķerāķi u.c.).

Līdz ar šādiem tehniskiem jaunizgudrojumiem un jaunievedumiem cilvēki var sākt medīt sīkākus dzīvniekus un no lielāka attāluma. Tas pieļauj grupēties mazākos kolektīvos, un līdz ar to cilvēki kļūst kustīgāki, viņi var apgūt plašākas teritorijas.

Dzīves daudzveidība un kustīgums atspoguļojas ari mākslā.

Gravētais zīmējums, gleznojumi u.c. tehnikās izstrādātie darbi tagad rāda daudzfigūru ainas, kurās tēloti cīņu skati, medības, ganāmpulku sagūstīšanas un dzīšanas notikumi, parādīta medus ieguve un daudz kas cits.

It kā iedvesmojoties no vispārīgā sadzīves kustīguma, dzīvniekus un cilvēkus mākslinieki tagad attēlo galvenokārt siluetu veidā, ģeometrizēti (tas pieļauj ātrāku zīmēšanas tempu). Liela vērība veltīta cilvēku un dzīvnieku kustību trauksmes un dinamikas atklāsmei. Mākslinieki tiecas ari atklāt notikumu iemeslus, jēgu.

Mākslas darbos redzams, ka cilvēki atveidoti shematiski, lineāri. Parasti šo līniju vilkumi un cilvēku silueti radīti, izmantojot tikai melnu vai sarkanu krāsu.

Veiksmīgākajos darbos redzams, ka mākslinieks labi atklājis tēloto cilvēku attieksmi pret notikuma svarīgumu, tā vitālo nozīmīgumu, piemēram, cilvēku trauksmainais, kustību pilnais spars un izveicība ganāmpulka dzīšanas ainā vai cilvēka komiskā cīnīšanās ar bitēm, iegūstot medus kāri.

Pēdējā akmens laikmeta pakāpe ir neolīts (apm. 6.-3./ 2. g.t. p.m.ē.). Tas ir posms, kad cilvēks no medniecības un dažādu materiālu labumu savākšanas pāriet arī uz šo materiālo labumu pavairošanu - tātad sākas un

nostiprinās lopkopība, lauksaimniecība, kas ir nozīmīgs apvērsums cilvēka attīstībā, domāšanā, attieksmē pret sevi un dabu.

Parādās jauna akmens apstrādes tehnika - slīpēšana, urbšana, zāģēšana. Līdz ar to daudzveidojas akmens cirvji, kalti, kapji, krama bultas, kā ari kaula un raga izstrādājumi - harpūnas un makšķerāķi.

Daudzveidīga kļūst keramika. Trauku sienas pārsvarā ir biezas, reizēm krāsotas, raksturigs iespiests ornaments (bedrītes, līnijas, zobiņi).

Šis laiks zīmīgs ar pāreju no matriarhāta uz patriarhātu, uz ģinšu kopienu nostiprināšanos.

Ja līdz šim mākslā varējām sazīmēt tikai vispārējas pirmatnējo cilvēku attīstībai kopīgas īpašības, tad tagad mākslā parādās lokālas atšķirības.

Zīmīgi meldējumi mākslā vērojami ne tikai Eiropas un Āfrikas vai Āzijas teritorijā, bet ziemeju lokālās pazīmes un dabas apstākļu radītās atšķirības atklājas pretstatā dienvidu reģioniem, piejūras apdzīvoto rajonu meklējumi veido savu loku iepretī mežu vai kalnu novados dzīvojošo cilvēku veikumam. Cik pārliecinoši to rāda t.s. "Slēpotājs" - šis petroglifs, kas atrasts Norvēģijas teritorijā!

Neolīts ir ārkārtīgi iespaidīgu akmens būvju, t.s. megalītu (mega - liels + lithos - akmens), rašanās laiks (to celšana turpinās ari bronzas laikmetā). Megalftisko konstrukciju rašanās Eiropas teritorijā saistīta ar maģiskām seno cilšu ceremonijām un ticējumiem, kā ari ar apbedījumiem.

Megalītiskām būvēm ir trīs tipi: dolmeņi, menhīri un kromlehi.

Dolmeņi plānojumā ir četrstūrainas būves, kas veidotas no milzīgām rupji tēstām akmens plāksnēm. Šīs plāksnes novietotas stateniski un pārsegtas ar lielu akmens plātni, kā ar jumtu.

Šādi dolmeņi kalpojuši kā vienkāršas, bet iespaidīgas svētnīcas, kur notika upurēšana, aizlūgumi, ari apbedījumi.

Menhīri - vertikāli stāvoši akmens stabi, kas dažkārt sniedzās līdz 20m augstumam. Ievērojams skaits menhīru atrasts Anglijas un Francijas teritorijā. Dažkārt menhīri bija klāti ar reljefiem, atsevišķos gadījumos tiem bija piešķirta ļoti nosacīta cilvēka figūras forma. Šādi menhīri varēja būt izvietoti pa vienam, nelielās grupās, taču dažkārt tie aizņem lielas teritorijas, stiepjoties garās paralēlās rindās pat vairāku kilometru posmā. Tā, piemēram, menhīru aleja, kas atrasta Bretaņā, Francijas ZR, apvieno 2813 megalītus,kas sakārtoti 13 rindās 1 .

Tiek uzskatīts, ka menhīri ir kalpojuši kā pielūgsmes objekti.

Kromlehi - sarežģītas megalītiskas būves. Klasisks kromlehs atrasts Anglijā - diezgan plašā koncentriskā aplī stateniski izvietoti menhīri. To centrā - plakaniski uz zemes novietota liela akmens plāksne, kas kalpoja upurēšanai. Atsevišķi menhīru pāri pārklāti ar akmens bluķu pārsegumiem.