Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Teorija

Iepriekšējā lekcijā mēs noskaidrojām, cik liels solis cilvēka evolūcijā saistāms ar Homo Sapieris attīstības pakāpi un ar seno cilvēku pievēršanos īstenības attēlošanai. Mēs apguvām, kas ir sinkrētiskais komplekss, konstatējām cilvēka daiļrades (līdz ar to arī runas) izpausmes mutvārdu formās, mitoloģijas priekšstatos.

Šodien vērosim, kā cilvēka radošā darbība atklājas tēlotājā mākslā, iepazīsim vissenākos mākslas darbu paraugus.

Vēl pagājušā gadsimta beigās pasaules mākslas vēsture sākās ar tām nodaļām, kas bija veltītas senajai Ēģiptei un Mezopotāmijai. Tātad mākslas vēstures sākumi nepārsniedza IV, III gadu tūkstoti p.m.ē.

Bet, lūk, gandrīz vienlaicīgi ar telefona un kino izgudrošanu cilvēce tuvāk iepazina senākā akmens laikmeta glezniecību un tēlniecību. Un mākslas vēstures ietvari paplašinājās līdz pat 40. g. tūkstotim!

Pirmie, vissenākie tēlotājas mākslas centieni un pieteikumi attiecas uz vidējā paleolīta beigu posmu, t.i., aptuveni 40. g.t. p.m.ē. Mākslas meklējumu laiks ieguvis Mustjē perioda nosaukumu (pēc Mustjē alas D - Francijā) un tas ilgst apmēram līdz 35. g.t. p.m.ē.

No iepriekšējās lekcijas mēs jau zinām, ka cilvēkam šajā laikā bija labi pazīstami dažādi akmens rīki un ieroči, uguns vairs nebija problēma.

Un, lūk, šajā Mustjē posmā cilvēks pirmo reizi sāk mainīt priekšmetu veidu un formu ne tikai praktisku nolūku dēļ. Viņš sāk mainīt šo priekšmetu veidu un formu arī estētisku nolūku vadīts. Tas ir ļoti svarīgi!!!

Mustjē periodā ir atrastas mazas akmens plāksnītes un oļi ar krāsainām josliņām un laukumiņiem, kā arī izdobtām bedrītēm, kas kārtotas akmens plaknē noteiktā secībā, noteiktā ritmā.

Uz alu sienām ir atrasti arī gravējumi, t.s. "makaroni", kur līniju kopas kārtotas dažādos ritmos. Šie atradumi galvenokārt iegūti Francijas teritorijā, īpaši nozīmīgi - La Ferrasi alā.

i akmens laikmets. Pirmatnējā māksla

Vēlā paleolīta sākumā ap 35. g.t. p.m.ē. sākas t.s. Oriņakas periods (pēc Oriņakas alas D-Francijā). Šis laiks saistās ar pārliecinošiem un daudzveidīgiem homo Sapiens centieniem. Posms beidzas ap 25. g.t. p.m.ē. (pēc dažiem datiem 20. g.t p.m.ē.).

Svarīgi ir tas, ka šajā posmā dzimst visi galvenie tehtājas mākslas veidi:

1) glezniecība (uz alu sienām un griestiem);

2) tēlniecība;

3) cilnis;

4) gravēts zīmējums uz alu sienām (petroglifi), uz atsevišķiem akmens gabaliem un uz raga.

Attēlošana tika veikta ar asām krama gabalu šķautnēm, arī ar rokām, pirkstiem, gleznošanai tika izmantotas ļoti primitīvas otas.

Kā krāsvielas pirmatnējie mākslinieki lietoja okeru* - dzeltenu, sarkanu, brūnu, haki krāsas minerālu. Šo minerālkrāsvielu sasmalcināja un sajauca ar dzīvnieku taukiem. Izmantoja arī sodrējus melnās krāsas ieguvei.

Tēlniecībai izmantoja mīkstākas akmens šķirnes, piemēram, smilšakmeni, kaļķakmeni, kā arī kaulu, ragu un mālu. Skulptūras bija neliela izmēra (10- 15 cm).

Tematiski galvenokārt attēloti dzīvnieki (zirgi, aļņi, vērši, bizoņi, degunradži, lauvas, lāči, meža cūkas) un cilvēki. Tas nav nejauši - dzīvniekus taču pirmatnējais cilvēks bija iepazinis īpaši pilnīgi - tas bija viņa iztikas avots, viņa izdzīvošanas balsts!

Oriņakas posma darbi, kas atrasti Francijas un Spānijas alās, ir vēl ļoti nepilnīgi - grūti noteikt attēlotā dzīvnieka sugu, vāja ir proporciju izpratne, neskaidri parādītas tēloto dzīvnieku galvas, kājas.

Taču šie darbi ir vērtīgi ar to, ka pirmo reizi cilvēces vēsturē mākslinieks mēģina parādīt redzēto un novēroto.

Uz alu sienām konstatēti savdabīgi cilvēka delnu attēli - ar krāsu apvilkta plaukstas kontūra, kas pēc tam iekļauta krāsainā aplī. Šķiet, pirmatnējos māksliniekus ļoti sajūsmināja iespēja uz alu sienām atstāt šādus plaukstas "negatīvus". Tiem noteikti ir bijusi maģiska nozīme.

Bez dzīvnieku figūru tēlojumiem konstatēti pirmie mēģinājumi parādīt cilvēku. Savdabīgi, ka šie cilvēku silueti ir ļoti nosacīti, īpaši neizprasts un neveikls ir kāju un roku tēlojums, pie tam galvenokārt cilvēki rādīti ar dzīvnieku maskām.

Domājams, ka šāda cilvēku uztvere saistīta ar maģiskiem rituāliem, īpaši - medību notikumiem, dejām un dzīvnieku pievilināšanas vēlmi.

Oriņakas posmā pēc 35. g.t. p.m.ē. parādās pirmās skulptūras. Sakarā ar matriarhātu tiek godāta sieviete. Tā allaž parādīta visā tās krāšņumā, tādējādi cildinot auglības un brieduma nozīmīgumu un svētību.

Raksturīgi paraugi: Villendorfas Venēra (akmens) - atrasta Austrijas teritorijā; Vestoņicas Venēra (keramika) - atrasta Čehijas teritorijā; Sievietes galviņa (mamuta kauls).

Nākamais posms, kas datēts apmēram pēc 25. g.t p.m.ē. (pēc citiem datiem - ap 20. g.t p.m.ē.) un ilgst aptuveni līdz 15. g.t p.m.ē., saucas Solitrē posms (pēc Solitrē alas Francijā). Neanalizējot to sīkāk, atzīmēsim tikai, ka šajā laikā padziļinās mākslas darbu izteiksmīgums- līnijas kļūst drošākas, tēlu proporcijas un kontūras pareizākas. Mākslinieki mēģina atainot dažādas (īpaši dzīvnieku) kustības un pozas. Labs piemērs Nio ala Francijā un La Penjo ala Spānijā.

It īpaši svarīgs ir nākamais posms, kas sākas aptuveni 15. g.t p.m.ē. un ilgst līdz 8. g.t. p.m.ē. Tas Ieguvis Madlēnas kultūras nosaukumu (pēc Madlēnas alas Francijā). Šai laikā alu glezniecība sasniedz savu apogeju. Uz alu sienām Francijas, Spānijas, Vācijas u.c. teritorijās izveidoti veseli animālistiski* (zvēru glezniecības) ansambļi, kas klāj vairāk nekā 160 alu sienas un griestus tikai Francijā un Spānijā vien.

It īpaši jāizceļ Altamiras ala Spānijā. Tās atklāšana notika 19. gs. beigās. Laikā no 1875.-1878. g. spāņu grāfs, pašdarbības arheologs Marselino de Sautuola nodarbojās ar arheoloģiskiem izrakumiem Altamiras alas apkārtnē un atklāja uz šīs alas sienām un griestiem veselu gleznojumu ansambli.

Taisnību sakot, šis atklājums pieder Marselino mazajai meitiņai Marijai, kura pirmā sāka alas puskrēslā pievērst uzmanību dīvainiem attēliem uz alas sienu velvēm…

Pēc Altamiras alas vienu pēc otras Francijas un Spānijas teritorijā uzgāja vairāk nekā 150 alas.

Altamiras alas gleznojumu ansamblī varam vērot dažādu sugu dzīvniekus daudzveidīgās kustībās un pozās. īpaši labi tas atklājas, pavērojot atsevišķus fragmentus -

bizoņu māti un bizoni, kuru vērīgi aplūkojot, redzam, ka mākslinieks,

sabiezinot sarkano krāsu un piešķirot tai gaišākus toņus, mēģinājis

modelēt dzīvnieka apjomus.

Tomēr šajā plašajā animālistiskajā ansamblī mākslinieks nav spējis atklāt zvērus savstarpējā kopsakarībā. Tieši otrādi - tie ir izolēti, atrauti, tēloti katrs par sevi, savstarpēji nesaistītās attieksmēs, kustībās, pagriezienos vai pozās.

Līdz pat 1912. g. ar šiem daudzajiem alu gleznojumiem saistījās dažādas šaubas un minējumi. Nereti parādījās domas par falsifikācijas iespējām u.tml. Šīs šaubas lielā mērā kliedēja atklājumi Ijuk d'Odubēras alā Francijas Pirenejos - te uz sienām atklātos gleznojumus klāja tik bieza stalaktītu [19] kārta, ka to vecums pārsniedza 10 000 gadus.

Protams, mūsdienās neviens zinātnieks savu atklājumu senumu nenosaka pēc stalaktrtu biezuma vai plānuma. Šodien tam kalpo modernas, daudz efektīvākas un precīzākas pētniecības metodes. To vidū īpaši nozīmīga Ir radioaktīvā oglekļa metode [20] .