Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Megalītiskās būves, it īpaši kromlehi, uzskatāmas par pirmajām arhitektūras būvēm, kurām nebija praktiskas nozīmes, bet kurām vajadzēja uz cilvēku iedarboties mākslinieciski - emocionāli. Tās bija radītas pārdabisku spēku pielūgsmei un godāšanai - tātad kultam.

Kopsavilkums

Senākie tēlotājas mākslas centieni vērojami ap 40 g.t. p.m.ē. - Mustjē kultūras posmā. Visi galvenie tēlotājas mākslas veidi - glezniecība, tēlniecība, gravēts zīmējums un cilnis (reljefs) parādās nākamā - Oriņakas kultūras posmā (no 35.-20. g.t. p.m.ē.). Sevišķi izteiksmīgas ir šī posma sieviešu skulptūras. Laikā (20. g.t. p.m.ē. -15. g.t. p.m.ē.), kas pazīstams kā Solitrē kultūras posms, padziļinās mākslas darbu izteiksmīgums, bet Madlēnas kultūras posmā (15. g.t. p.m.ē. - 8. g.t. p.m.ē.) alu glezniecība sasniedz savu apogeju. Rodas veseli gleznu ansambļi. īpaši jāizceļ Altamiras ala Spānijā un Lasko ala Francijā.

Sakarā ar pārmaiņām, kas risinās mezolīta posmā (9./10. - 7. g.t. p.m.ē.), arī tēlotājas mākslas darbos ienāk kustīgums, dinamika, daudzveidība. Gleznojumos tiek tverts cilvēka un dzīvnieka tēls raksturīgos siluetos, kas izteiksmīgi parāda tēloto notikumu jēgu un iemeslus.

Neolīta posmā (6. -3./ 2. g.t. p.m.ē.) atklājas spilgtas lokālas atšķiribas un savdabības atsevišķu reģionu mākslā. Taču par šī posma īpašu fenomenu jāuzskata megalītiskās būves - dolmeņi, menhīri un kromlehi, kas liecina par arhitektūru, kas nav paredzēta praktiskiem mērķiem, bet kurai jāiedarbojas uz cilvēku mākslinieciski - emocionāli.

Paraugatbildes

4, nodaļa

Teorija

Bronzas* metalurģijas iepazīšana, protams, ir tikai viens no jauninājumiem, tomēr pietiekami nozīmīgs, lai raksturo veselu laikmetu. 4. g.t. p.m.ē. bronza sāka izplatīties Ēģiptē, Mezopotāmijā (Divupē), Irānā,- Mazāzijā, 3. g.t p.m.ē. - Vidusjūras zemēs un Indijā; 2. g.t. p.m.ē. - visā Eiropā un Āzijā. Vara un alvas atradņu reģionos izveidojās pirmie metalurģijas centri, no kuriem bronzu ieveda tādās zemēs, kur šīs izejvielas nebija. Tas veicināja maiņas tirdzniecību, cilvēku lielāku kustīgumu, nodrošināja zemju straujāku attīstību, jaunu vērtību iepazīšanu, tehnisko prasmi. Kaut arī bronza pilnībā neaizstāja akmens un kaula apstrādi, tomēr tās ievešana sekmēja izstrādājumu daudzveidības pieaugumu. Paātrinājās lauksaimniecības atdalīšanās no lopkopības. Zemēs ar attīstītāku ražošanu sākās pāreja uz šķiru sabiedrību un valstu veidošanos. Sākās pirmatnējo kopienu sairums.

Agrīnās vergturu valstis - Mezopotāmijā un Senā Ēģipte - visuzskatāmāk atklāj kultūras sasniegumus šajā laikā. Šo zemju bronzas laikmeta izpētes nozīmīgākos sākumus veicis angļu arheologs G. Čailds (1892-1957), liekot pamatus Seno Tuvo Austrumu* zemju bronzas laikmeta vēstures, sabiedrības un ekonomikas jautājumu pamatnostādnēm vispār. Šis laikmets un reģions atradies arī daudzu citu zinātnieku pētījumu centrā.

Mezopotāmijas kultūra

Zemi, par kuru Šodien sāksim sarunu, mēs pazīstam ar Mezopotāmljas vārdu (ta senie grieķi dēvēja Divupes Ielejas reģionu, kas atradās Tigras un Elfratas upju Ielokā). Šodien šeit atrodas Irāka ar galvaspilsētu Bagdādi.

Turcijā sākas abas upes, kuras pārvērta šo zemi par nozīmīgas kultūras

Sdpull.

Iepriekšējās lekcijās mēs jau uzsvērām, cik lielā mērā kultūrā Izpaužas cilvēku un dabas savstarpējā saistība. Divupes ekoloģiski ģeogrāfiskā vide, ko raksturo zemes atklātība, atvērtība uz visām debess pusēm, radīja īpaši lielas apdraudētības Iespējas no naidīgu cilšu Iebrukumiem, sirojumiem un kariem. Ari Divupes zemes auglība bija par iemeslu biežiem svešu cilšu Iebrukumiem.

7«itad: apdraudētības Izjūta, stabilitātes trūkums…

"Vecā Derība", tēlojot ainas, kas saistītas ar Bābeles torņa celšanu, stāsta par valodu sajaukšanos Šajā senajā Mezopotāmljas pilsēta. Šajā stāstā trāpīgi raksturota tā laika īstenība - šumeru un semītu, amorītu un aramiešu, elamitu un kasītu, mitanu un hetu, kā arī vēl daudzu citu cilšu Ielaušanās šajās teritorijās atnesa sev līdzi dažādas valodas un dialektus. Kā pirmie Iekarotāji Ienāca šumerl, tad asīrlešl, persieši, vēlāk - grieķi, turki…

Šo nemiera, apdraudētības un mainīguma Izjūtu vēl vairāk dramaczfcja iepriekš neparedzamie, palaikam postošie Tigras un Elfratas plūdi.

Mūsu gadsimta 20. gados britu arheologs Leonardi Vulli (VOlijs) sīka izrakumus, meklējot vienu no senākajām Mezopotāmljas pilsētām Oru. Sa)M meklējumos L Vulll atklāja ne tikai Sls senās pilsētas atliekas, bet kon>taiē}:i pilsētas arheoloģiskā slēpojuma starp kārtā vismaz 2,5 metrus blētu pilnīgi tira māla slānekli, kurā nevarēja atrast nekādas cilvēku apdzīvotības atliekas, iada aliņa esamībai bija tikai viens Izskaidrojums, kuru ar lielāku droSbu apstiprināja ari ģeologi* ■ kādreiz pār Tigras un Elfratas lejteci ir nākuši patiesi briesmīgi plūdi. 2,5 m bieza māla uznesums varēja rasties vienīgi tad, ja no kiasoem * bijušas l/kāpušas jūras un atvērušās visas debesu slūžas! Vēl vairāk: L VUB izrakumi pierādīja, ka "Vecajā Derībā" aprakstītie Grēku plūdi Ir identiski. ir vēstunsks fakts*.

Bībeles stāsta vēsta:

"Plūdi kādu dienu esot brāzušles pāri Ielejām un pakalniem, un tai diena visi tā lielā bezdibeņa avoti pārtrūkuši un tie debess logi atvērti tapuši. Un lietus nāca virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Un tie ūdeni vt*o)ā& virs zemes simt un piecdesmit dienas'."

L Vulll nāca pie pārsteidzoša secinājuma • saskaņojot Bbeles sttea vēstiļumu ar šajos arheoloģiskajos izrakumos atrastu daudz senāku rakstu avotu un dOom materiāliem, vairs nevarēja būt nekādu Šaubu, ka žie Ieto Izrakumos konstatētie plOdl ir bijuši Uibelč aprakstītie notikumi un ka pat Noaas it včMurlska personība, kura tfts parādās vmanlkajoa arheok)Јnfca)oa rakstu dokumentos'.

Tātad katrā ziņa Bfratas un Tigras deltas pārplūšana MezopotāmijS atgadījās bieži, arvien citādi, neprognozējami. Ne velti Mezopotāmijas senajās hronikās ieviestas arī Ls. pirmsplūdu un pēcplūdu dinastijas. Šāds dabas un vides raksturs iedzivotnjos sēja pesimistisku dzīves izjūtu un uztveri. Tas vairoja bezspēcības un nevarības apziņu. Mezopotāmijas tautu domāšana, cilvēka izpratne un pasaules Izjūta visspilgtāk izpaužas senā šumeru tautas eposā* par tautas varoni Glgamešu. Mutvārdos tas radies ap 23 gs p.mi., bet pierakstīts ap 19.-18. gs. p.m.ē. Šis literatūras piemineklis atklāj, pamato un izskaidro Mezopotāmijas seno tautu pasaules uztveres pamatprincipus, to dziļāko būtību, īsumā iesk atīsim i es 8 darba saturā.

Galvenais eposa varonis Gilgamešs ir leģendārs Urukas pilsētas valdnieks. Pēc nāves viņš Ods pielīdzināts dieviem, un par godu viņam UrufcS bijis iemests kults.

Gilgamešs tiek attēlots kā milzis, varonis un skaistulis. Divas daļas viņam bijušas dievišķas un tikai viena - cilvēka.

Kopi ar savu draugu EnUdu Gilgamešs veic veselu virkni dažādu varoņdarbu, kas viņu padara tik slavenu, ka paO Divupes rriflas un MKm dieviete Utara (Inanna) sāk tiekties pēc Gllgameša mīlestības. Taču Gilgamešs viņu atrakto. Saniknotā Utara grib atriebties Giigamešam un uziūto Urukai debesu vArsĻ kas Iznidna visus sējumus, taču Gilgamešs un Enkids nogalina šo vēna. Tad pēc Išoras lūguma (Sevi uzsūta slimību un nāvi Enkidam