Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Vecās Derības radīšanas stāsti beidzas ar teiksmu, kuras darbība noris milzīgajā Bābeles pilsētā pie lielā Bābeles torņa - zikurata. Šajā stāstā izteikts izbrīns par redzēto un vēlme izskaidrot, kāpēc no viena ciltstēva radusies tāda tautu un valodu daudzveidība. [69]

parādībām atskaņa, kur pausts, ka sākumā "visai zemei bija viena

valoda un vienādi vārdi", bet cilvēki sadomāja uzcelt sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniegtos debesīs, un tādējādi rast sev slavu. Jahvem šāda cilvēku iedomība šķita pārmērīga, un viņš nolēma sajaukt cilvēku valodu, lai neviens nesaprastu sava tuvākā teikto. Tāpēc arī tā notika, un pilsētu nosauca par Bābeli (bālai - jaukt), jo tur Jahve sajauca visas valodas un no turienes Jahve izklīdināja cilvēkus pa visu zemi. 1

Tātad, kā šajos, tā ari daudzos citos Vecās Derības tekstos Iekļauts liels skaits arhaisku mītu motīvu. Taču līdzās tādiem ir arī augstas klases oriģināldzeja, tāda kā Zālamana Augstā dziesma.

Ļoti svarīgas un vēsturisku patiesību piesātinātas ir t.s. Patriarhu teiksmas. 2 To galvenie personāži - Ābrams, īzaks, Jēkabs. Viņi raksturoti kā gādīgi, miermīlīgi saimnieki. Uzmanības centrā ir viņu ģimenes dzīve - saticīga, bez konfliktiem. Tajā īpaši izpaužas gādība par saviem daudzajiem bērniem. Tiek Izcelta Dieva labvēlība pret patriarhiem, Dieva labdarība. īpaši tiek uzsvērts Dieva solījums padarīt patriarhu pēctečus par lielu tautu.

Uz senebreju ciešanu (it sevišķi Ēģiptes un vēlāk Babilonijas trimdas laikā) fona jo spilgtāk izceļas Dieva labdaribas apliecinājums un kvēlā ticība humānismam.

Bet šīs derības noteikums ir atzīt vienu Dievu un izpildīt viņa mācību.

Secinājums ir ļoti svarīgs- Mezopotāmijas kultūras un Senās Ēģiptes kultūras, it īpaši šo zemju mitoloģijas devums cilvēces kultūrā ir milzīgs.

Senebreju kultūras, viņu vēsturiskās pieredzes un mitoloģijas devums cilvēces kultūrā ir sevišķi būtisks. Pirmkārt, tas ir triju pasaules reliģiju - jūdaisma, kristietības un islama - būtiska daļa; otrkārt, šis devums, šīs tēmas un personāži gadu simteņiem ilgi ir iedvesmojuši un joprojām iedvesmo rakstniekus un komponistus, tēlniekus un gleznotājus, kino meistarus un grafiķus izciliem radošiem veikumiem. Šis devums tiek izmantots kā dziļi simboliski nojēgumi, kā dziļi filosofiski atzinumi. Lai atceramies Mikelandželo un Rembrantu, Mazačo un Džordžoni, Danti un Kampanellu, Sen-Sansu un mūsu tautas ģēniju Raini - visu viņu daiļradē svarīgu vietu ieņem tēli no Vecās Derības.

1. gadu tūkstoša vidū un otrajā pusē, kad Izraēlas un Jūdejas valstij bija raksturīga nestabilitāte, tad radās gaišas cerības uz atpestīšanu, dzima mācība par Dieva sūtītu Mesiju jeb glābēju. Vecajā Derībā Dieva sūtītam Pestītājam jeb Mesijai jānāk no Dāvida dinastijas un viņa valdīšanai jābūt mūžīgas taisnības valstij:

"Redzi, nāks dienas", saka Jahve, "un Es došu Dāvidam taisnīgu atvasi, un viņš valdīs kā ķēniņš un būs saprātīgs, un uzturēs tiesu un taisnību zemē." 3

Kristietība atzīst, ka Mesija - Jēzus Kristus - pirmā atnākšana jau ir notikusi.

1 Atstāstīts pēc grām. Mitoloģijas enciklopēdija. II sējumos, l.sēj., R., Latvijas enciklopēdija, 91.lpp.

2 Atstāstīts pēc grām. Mitoloģijas enciklopēdija. □ sējumos, 1.sēj., R., Latvijas enciklopēdija, 91.lpp.

3 Jeremejas grāmata 31:31-34.

Kopsavilkums

Nozīmīgas un savstarpēji atšķirīgas kultūras takas ieminušas dažādas seno semītu tautas - gan austrumsemītu, gan rietumsemītu .Pēdējo kopai pieskaitāmi feniķieši, kas atstājuši īpaši nozīmīgas kultūras vērtības. Ne velti viņus kādreiz sauca par "civilizācijas nesējiem." Visnozīmīgākā feniķiešu "dāvana" pasaulei saistās ar rakstību un alfabēta izveidošanu, ko vēlāk pārņēma daudzas tautas (piem., grieķi).

Rietumsemītu grupā it īpaši izceļama arī izraēliešu jeb senebreju kultūra, jo tajā spilgti izpaužas tādas nozīmīgas vērtības, kas ietekmējušas pasaules kultūru vispār. Dzīva ir senebreju Svētā grāmata, kam kristīgajā literatūrā dots nosaukums Vecā Derība, kas iekļauta Bībeles senākajā daļā un aptver 39 grāmatas. Tajās atklājas ne tikai senebreju, bet vispārcilvēciskas morāles vērtības un normas. Te ietverts arī plašs senās mitoloģijas un vēsturisku hroniku, kā ari oriģinālliteratūras sacerējumu materiāls. Senebreju kultūras vērtības ir triju pasaules reliģiju - jūdaisma, kristietības un islama - būtiska daļa.

Skaidrojošā vārdnīca

iekļauties, iemājoties.

semītu klejotāju ciltis, kuru pirmdzimtene bija Arābijas pussala.

semītu klejotāju ciltšu grupa, kas 24-16 gs. p.m.ē. dzīvoja Sīrijas un Mezopotāmijas stepēs. Amorieši pakāpeniski apmetās uz dzīvi Akādā, bet Palestīnā dzīvoja ap 11. gs. p.m.ē., kad tos asimilēja ebreji.

sena kanaāniešu cilts. Moabiešu valsts izveidojās Jordānas upes austrumu krastā 2. g.t. p.m.ē. beigās.

Integrēties - Aramieši ■ Amorieši -

Moabieši -

Mobils -

kustīgs.

7 nodaļa

Antīkā kultūra. Egejas kultūra

Pasaules kultūras mantojumā viens no nozīmīgākajiem ir Senās Grieķijas un Senās Romas ieguldījums. Tas guvis nosaukumu "antīkā kultūra". Apzīmējums radies no latīņu vārda "antiques" un nozīmē "sens". Pirmo reizi šādu terminu sāka lietot 15. gadsimtā, kad renesanses humānisti par atdarināšanas un iedvesmošanās cienīgiem atzina tieši Senās Grieķijas un Romas gara darbus. Viņi to saistīja ar cilvēka vērtības un skaistuma apzināšanos, ar ticību cilvēka radošo spēku neierobežotībai un dzīvi apliecinošām idejām. Labākie antīkās kultūras sasniegumi, it īpaši literatūra, teātris, filosofija un māksla ir daudzējādi ietekmējusi arhitektus, komponistus, dzejniekus, dramaturgus, tēlniekus un gleznotājus ne tikai renesanses, bet arī vēlākos kultūras formēšanas posmos.

Antīkā kultūra radās 1. g.t. p.m.ē. sākumā un aptver gandrīz piecpadsmit gadu simteņus, noslēdzoties ar Romas impērijas krišanu mūsu ēras 5. gadsimtā.

Antīkā kultūra tomēr neparādījās pēkšņi. Pirms tās jau pastāvēja civilizācija, kuru veidoja ciltis, kas jau 3.-2. gadu tūkstotī p.m.ē. apdzīvoja Grieķijas teritoriju un Egejas jūras salas. Tāpēc šo kultūru arī sauc Egejas vārdā. Ar to it cieši saistīti antīkās kultūras avoti un grieķu tautas visagrākais attīstības posms.

7. nodaļa

Egejas kultūra

Ī37]

Pēc daudzu mūsdienu zinātnieku domām, [70] ilgi pirms grieķu parādīšanās Vidusjūras austrumu piekrastēs, šeit nomainījās ne mazums tautu, kas runāja dažādās mēlēs. Vēl neolīta laikā V-IV g.t. p.m.ē. Balkānu pussalu - Mazāžijas piekrasti un Egejas jūras salas apdzīvoja t.s. egejieši. Tiek uzskatīts, ka viņu valodai nav radniecības ar to lielo indoeiropiešu valodu saimi, kas aptver gandrīz visas tautas mūsdienu Eiropā, Irānā, Indijā un kurai piederēja arī tās ciltis, kas

nomainīja egejiešus. Tādi, pirmkārt; bija hetl, kas 2. g.t p.m.ē. galvenokārt nobSzējās Mazāzljā. Tādi bija ari tiešie grieķu priekšteči - pelasgi, kas 3. g.t. p.m.ē. sāka apdzīvot Grieķiju. 3. g.t p.m.ē. beigās grieķi - ahajiešl, kas bija apdzīvojuši Balkānu pussalas ziemeļus, sāka virzīties uz vidus Grieķiju un uz Peioponesu. Zeme, kura kļuva par viņu dzimteni, bija nabadzīga un skarba. Lietākajā teritorijas daļā Iezīmējās kalni ar ielejām, un tikai ziemeļos - Tesālijā un pašos dienvidos - Peloponesā - pletās auglīgi līdzenumi.