Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Tad ir parādījies senebreju tautas leģendārais varonis Mozus (Moše), kurš ir panācis Ēģiptes 19. dinastijas faraona Ramzesa II (1308.-1290. g. p.m.ē.) atļauju ebrejiem atstāt šo teritoriju. Iziešana no Ēģiptes (Exodus) notikusi Mozus vadībā, un viņa vadībā arī risinājies 40 gadus ilgais un grūtais ceļš pa Sīnaja tuksnesi uz apsolīto zemi Kanaānu jeb Palestīnu, lai atkarotu to.

Mozus izraudzīšana par tautas vadītāju šajā grūtību pilnajā ceļā aprakstīta Bībelē, Mozus grāmatā. Tas noticis, Dievam parādoties "uguns liesmā, kas izšāvusies no ērkšķu krūma", un, uzrunājot Mozu, Dievs pavēlējis: "Es tevi sūtīšu pie faraona un izved manu tautu, Izraēla bērnus, no Ēģiptes!" 5

Trīs miljonus lielā senebreju tauta svešajā Ēģiptē sākusi tikumos un reliģijā pagrimt, panīkt, tā dumpojusies, kurnējusi, līdz beidzot Mozus leģendārajā Sīnaja kalnā piedzīvojis atklāsmi (apgaismi, kosmiskās apziņas 6 iestāšanos), kurā viņam parādījies Dievs. Šīs atidāsmes rezultātā Mozus kļuvis par izredzēto starpnieku starp Dievu un Dieva bērniem - cilvēkiem. Šeit, Sīnaja kalnā, tiek noslēgta derība starp Dievu un cilvēku, kura Dievs sola: *.. ja jūs (Izraēla bērni) klausīsiet Manu balsi un sargāsiet Manu derību, tad jūs no visām tautām būsiet Man izredzēta, jo Man pieder visa zeme". 7 Ķīla šai derībai ir Desmit baušļi, kuru izpilde pasludināta kā Dieva bērnu pienākums un derības priekšnoteikums.

1 Mitoloģijas enciklopēdija. II sējumos, l.sēj., R., Latvijas enciklopēdija, 1993,94.lpp.

2 Mitoloģijas enciklopēdija. II sējumos, l.sēj., R., Latvijas enciklopēdija, 1993,106.lpp. » Mitoloģijas enciklopēdija. II sējumos, l.sēj., R., Latvijas endktopēdļja, 1993,105.lpp.

4 Šis gadu skaits ņemts no - KITve V. Ticības ceļos. R., Zinātne, 1995,233.Ipp.

5 2. Mozus grāmata, 3:10

6 Bjoks R., Kosmiskā apziņa. R., 1996, 85.lpp.

7 2. Mozus grāmata, 19:5

Ar Desmit baušļiem un šo baušļu plašajiem izskaidrojumiem Mozus nodibinājis kārtību, stiprinājis tautas Izturību un ticību Dievam - Jahvem (JHWH). Līdz ar šo notikumu parādās ticība vienam Dievam - monoteisms.

Mozus "apsolīto zemi" ir skatījis tikai no tālienes, jo miris ap 1290. gadu Moāba zemē, un viņa kapa vieta ir nezināma. Tālāk par tautas vadoni kļuvis Jozua (Jošua). Viņa vadībā izraēliešu tauta atgriezusies Kanaānā - Palestīnā.

Kā vēstī senie izraēliešu nostāsti, iebrukums Kanaānā bijis grūts un viltīgs. [55]

Kaut ari Desmit baušļi ir palikuši un stiprinājuši kārtību un likumību, tomēr jukas un nedrošība joprojām nav rimusi, kamēr Izraēlā nav nākuši spēcīgi ķēniņi, kas nodrošinājuši stipras valsts iekārtu.

Pirmais tāds ir ķēniņš Zauls (Šauls; Sauls - 1020-1000), bet visspožākais periods saistās ar ķēniņa Dāvida (1000-961) un viņa dēla Zālamana (Salamona, Selomo - 961-922) valdīšanas laiku. [56]

Valdnieks Dāvids ir izveidojis Jeruzālemi par Palestīnas valsts iespaidīgu galvaspilsētu. Viņš un viņa dēls Zālamans ir krāšņu piļu un tempļu galvenie cēlāji. It īpaši Zālamana četrdesmit valdīšanas gadi ir bijuši Izraēlas militāri politiskās varenības un garīgās dzīves plaukuma laiks. Slavenākā šī posma celtne ir bijis Jahves templis Jeruzālemē. Šis templis tika izveidots kā valsts reliģiskās dzīves centrs, kā svētnīca, kurā darbojās priesteri un varēja norisināties Jahvem veltītie rituāli. Zālamans ir valdījis pēc Austrumu despota parauga, izsūcis tautu ar pārmērīgiem nodokļiem, nodevies fantastiskai greznībai. Viņš ir bijis ari dzejnieks, pēc leģendas ir ari Zālamana Augstās dziesmas (ari Dziesmu dziesma) autors.

Pēc Zālamana nāves valsts sašķēlās divās daļās: izveidojās Izraēla ar galvaspilsētu Samariju un Jūdeja ar galvaspilsētu Jeruzālemi.

Abas valstis atradās starp diviem spēdgiem kaimiņiem - Ēģipti un Asīriju, vēlāk - Jaunbabiloniju. Sekas neizpalika, jo 722. g. p.m.ē. asīrieši valdnieka Salamansara vadībā iznīcināja Izraēlas valsti un bagātu laupījumu izveda uz Asīriju, bet 587. g. p.m.ē. jaunbabilonieši Nebukadnecara II vadībā sagrāba Jūdejas valsti un iedzīvotājus aizveda uz Jaunbabiloniju trimdā (t.s. Bābeles gūsts vai Bābeles trimda), izpostot arī slaveno Jeruzālemes templi. Vēlāk Palestīnu iekaroja romieši, un, sākoties jaunajai ērai, imperators Tīts sagrāva Jeruzālemi, nopostīja Jeruzālemes templi un izkliedēja Izraēlas tautu. Turpmākā šīs tautas vēsture norisinās diasporā (izkliedētībā, izkaisītībā). Pēc tam, kad mūsu ēras 70. gadā šis templis tika atkārtoti nopostīts, par ebreju reliģijas simbolu kļuva tempļa ansambļa nesagrautā daļa - 15 m augstā rietumu siena,

kura tiek saukta par Raudu mūri. Šī vieta vēl šodien ebrejiem lr svētceļojumu vieta un piemiņas zīme. Vēl šodien šeit ebreji apraud tempļa iznīcināšanu un lūdz Dievu par tautas likteni. Palestina paliek šīs tautas atmiņu, cerību un ilgu zeme, ar kuru cieši saistīts Dieva Jahves kults.

Ciešā sakarā ar tautas vēsturiskajām likteņgaitām lr ebreju kultūra un viņu reliģija - jūdaisms.

Daudzas seno laiku lielās tautas Ir mirušas. Līdz ar viņām pagātnes vai pat nebūtības zīmogs klāj šo tautu gara Izpausmes, starp kurām bijuši ģeniāli darbi, domas.

Bet mazā Izraēla tauta turpretī eksistē un dzīvo joprojām. Un dzīva ir viņas Svētā grāmata, kam kristīgajā literatūrā dots nosaukums Vecā Derība. Šo Veco Derību ir akceptējuši daudzi citās valodās runājoši cilvēku miljoni. Tātad kristīgā baznīca ir ieņēmusi savu svēto rakstu kopā šīs senebreju hronikas.

Daudzas dziļdomīgas un bagātas filosoflskas sistēmas ir noklusušas un aizmirstas, bet seno ebreju salīdzinoši praktiskākais, tiešākais pasaules uzskats dzīvo un šķiet esam tikpat nemirstīgs kā pat) ebreju tauta.

Indoeiropiešu tautas ir akceptējušas, ir pieņēmušas šos pirmatnējuma caurstrāvotos rakstus, šie raksti tiem kļuvuši nepieciešami. Tie ir it kā piesūkušies ar īstu dzīvības spēku! Daudzas tautu saimes, kuru kopskaits daudzkārtīgi pārsniedz ebreju tagadējo kopskaitu, ir likušas savam pasaules vērojumam un izpratnei par pamatu senebreju leģendas un teikas, un Izraēļa veco ķēniņu stāstus.

Tas ir tik savādi, ka daudzi domātāji, vēsturnieki ir gatavi šo faktu uzskatīt par dīvaināko visā cilvēces kultūras vēsturē. Ievērojamais kulturologs Joels Veinbergs saka:

"Ir zināmi arī tādi sacerējumi, kuru iedarbības sfēra Ir gandiīz vai neierobežota gan laikā, gan telpā, jo aptver nevis vienu tautu un vienu zemi, pat ne dažas tautas un dažas zemes, bet lielu daļu cilvēces un Zemes. Viens no šādiem sacerējumiem ar globālu un vispārcilvēcisku nozīmi ir Vecā Derība." [57]

Priekšstats par derību - ciešu līgumu starp dievu (dieviem) un cilvēku (cilvēkiem) bija izplatīts senajos Tuvajos Austrumos, bet nevienā citā reliģijā tam nebija tādas nozīmes kā jūdaismā un kristietībā. [58]

Derība ietver noteikumus, ko vecākais priesteris - Dievs Jahve uzliek jaunākajam - cilvēkam, tautai:

"Ņem to vērā, ko Es (Jahve) tev šodien pavēlu," [59] bet vienlaikus jahve uzņemas arī saistības attiecībā pret saviem bērniem - cilvēkiem:

Viņš (Jahve) ir tas, kas dod tev spēku diženo veikt, lai uzturētu spēkā savu derību, ko Viņš zvērējis taviem tēviem." [60]

Derības koncepcijas svarīgākā nozīme jūdaismā ir tā, ka atšķirībā no citiem seno Tuvo Austrumu dieviem, kam galvenā darbības sfēra ir kosmoss (saule, auglība, dzīvība, aizkapa valstība, okeāns, gaiss u.tml.), Jahves varenība atklājas galvenokārt vēsturē, It īpaši viņa izredzētās tautas vēsturē, kas ari veido Vecās Derības pamatraksturu.