Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Vecās Derības tapšana ilgusi aptuveni vienu gadu tūkstoti - no 12. /13. gs. p.m.ē. līdz 2. gs. p.m.ē. 1 Tieši šo posmu, sevišķi tā vidusposmu, vācu filosofs K. Jasperss nosaucis par cilvēces "ass laiku" (Ashsenzeit), kad notika pats dziļākais pavērsiens cilvēces vēsturē: "Radās tas cilvēks, ar kuru dzīvojam šodien." 2 Tas ir cilvēks, kam piemīt lielāka intelektualizācija, individualizācija, rodas atzinums, ka cilvēku vēsture kļūst par pārdomu priekšmetu u.c.

Senebreju Svētie raksti, kam kristīgā ticība devusi nosaukumu "Vecā Deriba" un kas iekļauta Bībeles senākajā daļā, aptver 39 grāmatas. Tās sarakstītas senebreju valodā (dažas visjaunākās - aramiešu).

Šis 39 grāmatas ir grupētas 3 daļās: I Mācība (Bauslība) (Tora); n Pravieši (Nebiīm); III Raksti (Ketūbīm);

No šo nodaļu pirmajiem senebreju valodas burtiem (Tora; Nebiīm; Ketūbīm) radies senebreju Svēto rakstu nosaukums TANAK, šos pirmos burtus savienojot ar patskani "A".

Visas 39 grāmatas radušās diezgan dažādās sociāli garīgās vidēs: praviešu un priesteru, rakstvežu un ts. "zemes tautas" vidū. Katrā vidē tapuši tai atbilstoši sacerējumi.

Praviešu saimē veidojās viņu teiksmas, stabilizējās priekšstati par praviešiem, t.i., Dieva gribas un Dieva vārda sludinātājiem (iepretī t.s. "viltus praviešiem", kas uzstājās savā vārdā). Priesteru vidē radās reliģisku likumu krājumi, reliģiskas himnas un leģendas par svētnīcu un rituālu izcelšanos, mācīti rakstveži apkopoja vēsturiskas ziņas par savas tautas un valsts vēsturi, kā arī fiksēja tā saukto gudrības literatūru, kas mācīja taisnīgi un saprātīgi dzīvot. "Zemes tauta" saglabāja senus mītus un sacerēja jaunas darba un mīlas, bēru un dzīru dziesmas, kā arī teiksmas un leģendas.

Tādējādi Svētajos rakstos var atpazīt to bagāto pieredzi, ko sniedz senseni mīti, var saskatīt šo mītu elementus, kas bija pazīstami visā plašajā Mezopotāmijā, it īpaši šumeru un akadiešu mitoloģijā jau 4. un 3. g.t. p.m.ē., kas bija izloloti asīriešu un babiloniešu leģendās 2. un 1. g.t. p.m.ē. un kas izpaudās Senās Ēģiptes mitoloģijā kopš 4. g.t. p.m.ē.

Par pirmo piecu sacerējumu autoru tiek atzīts Mozus, precīzāk - par starpnieku, jo tikai izpilda Dieva uzdevumu un nodod Dieva Vārdu tālāk. Dieva Vārds Mozum ir, Bībeles vārdiem runājot, šāds:

1. Es esmu tas Kungs, Tavs Dievs, kas Tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama.

Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs,

nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.

Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo es tas Kungs, Tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst.

1 Vecās Derības senākais sacerējums - Deboras dziesma (Soģu grām. 5.), Jaunākais - Danlēla grāmata.

'jaspers K. Vom Ursprung und Ziel der Geschlchte. ZUrich, 1949, S.18,19

Un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus.

2. Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

3. Piemini sabata dienu, ka tu to svēti.

Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā lr sabats, tā Kunga, Tava Dieva dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tavam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

4. Godini savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, Tavs Dievs, ir tev devis.

5. Tev nebūs nokaut.

6. Tev nebūs laulību pārkāpt.

7. Tev nebūs zagt.

8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.

10. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder." 1

Ir redzams, ka šajos Desmit baušļos ir formulētas ne tikai senebreju, bet vispārcilvēciskas morāles vērtības un normas. Tas ir svētuma kodekss ar likumiem par šķīstumu un ētiskiem pienākumiem.

Mozus grāmatās ietverts arī plašs mītu un stāstu materiāls par pasaules un cilvēku radīšanu, par Ādama un Ievas dzīvi Ēdenes dārzā un par viņu padzīšanu no turienes, par pirmo cilvēku paaudžu iedomību un par pasaules plūdiem, par taisnīgo un dievbijīgo Noasu, kas glābis dzīvību. Te ir arī 613 likumi, no kuriem 365 norāda, ko nedrīkst, un 218 - ko drikst

1. daļa "Mācība" (Tora) ietver arī vēsturisku stāstu materiālu par triju patriarhu - Ābrama, īzaka un Jēkaba dzīvi un darbību Kanaānā, par Jēkaba (Izraēļa) un viņa 12 dēlu ierašanos Ēģiptē un aiziešanu no Ēģiptes (Exodus), par 40 gadus ilgo klejojumu Sīnaja tuksnesī un par senebreju cilšu ienākšanu Kanaānā, atkarojot to. Tātad - vēsturiska viela.

Vissarežģītākā un pretrunīgākā no Vecās Derības daļām ir 3. nodaļa - "Raksti". Te ir ievietota Dāvida dziesmu grāmata, kas sastāv no reliģiskām himnām; te ir Raudu dziesma par Jeruzalemes tempļa bojāeju; te ir Zālamana pamācības, kā arī erotiskas mīlas lirikas šedevrs - Zālamana Augstā dziesma (kas kā atsevišķa grāmata dzejnieka K. Skujenieka atdzejojumā ar nosaukumu "Dziesmu dziesma" izdota Latvijā 1993. gadā).

Vecajā Derībā saglabājušās daudzu arhaisku kosmogonisku mītu reminiscences, kas, līdzīgi kā šumeru un akadiešu mitoloģijā, pasaules radīšanu attēlo kā lielu, milzīgu Dieva cīņu ar pirmatnējo ūdeni un sākotnējo haosu, piemēram:

"Tanī dienā Jahve ar savu smago, lielo un stipro zobenu piemeklēja Leviatānu - žiglo un veiklo čūsku - un nogalināja Leviatānu, kas mit jūrā." [61]

Vecajā Deribā sastopams ari daudz senu antropogonisku (cilvēku izcelšanās) mītu izmantojumu un šo mītu variantu, piemēram:

Vecās Derības antropogoniskie miti vēsta par Ādama un Ievas atrašanos Ēdenes dārzā. Tas tūdaļ liek atcerēties līdzīgu mītu šumeru - akadiešu mitoloģijā par svētlaimīgo zemi Dilmunu. Tā ir zeme bez rūpēm un raizēm, bez sāpēm un nāves. Bet, salīdzinot ar Veco Derību, šeit tēlotais Ēdenes dārzs ir vide, kurā izvēršas vesels sarežģīts notikums - pirmcilvēka tapšana par cilvēku.

Ēdenes dārzā Ādams un Ieva vēl nav īsteni cilvēki, jo viņiem trūkst labā un ļaunā atzīšanas, darba un dēšanu pieredzes. Tikai tad, kad Ādams un Ieva, čūskas pavedināti, iebauda "dzīvības koka" vai "laba un ļauna atzīšanas koka" augļus, viņi top par īstiem cilvēkiem, kam vairs nav vietas svētlaimīgajā bezrūpju, bezsāpju un nezināšanas dārzā. Tagad viņiem būs jādzīvo uz zemes, kur sievietei novēlēts "ar sāpēm bērnus .. dzemdēt", bet vīrietim - "sava vaiga sviedros maizi ēst, kamēr tu atgriezīsies zemē, jo no tās tu esi ņemts!" [67]

Vecās Derības stāsts par pasaules plūdiem pat detaļās sakrīt ar šumeru senajiem tekstiem, īpaši ar eposu par Gilgamešu: abos gadījumos Dievu lēmumu iznīcināt cilvēci izraisa cilvēces ļaunums; abos gadījumos Dievs izraugās godbijīgu un taisnīgu cilvēku, kas gādās par dzīvajām radībām; abos gadījumos Dieva izredzētais Noass (šumeru rakstos - Utnapištims) būvē šķirstu, kurā uzņem pa pārim no visām radībām. [68]