Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

8. Raudive K. Pārpersonīgais un personīgais. R., 1992, 31.-36. Ipp.

9. Vasiļjevs A. Ēģipte un ēģipieši. R., 1990

10. Zubovs A. Senās Ēģiptes soterioloģija. R., LU "Ceļš", 160.-168. Ipp.

11. Egyptian art. London, 1962

12. MaTbe M. Mucļabi flpeBHero Eruma. 1940

13. Cka3kM m noBecrn flpeBHero Emma. Jl., 1976

14. TypaeB B. Mcropnn flpeBHero BocroKa.

15. riomepamlieba M. 3cretmmeckne ochobm ncKyccrBa flpeBHero Emma. M., 1985

16. /lunMHCKaa 51., MopMMHaK M., Mmļjo/iorna flpeBHero ErMrrra. M., 1983

17. Mcropnji ncKyccTB 3apy6e>KHbix crpaH. M., 1961

18. Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. l.sēj., R., 1998, 97.- 150. Ipp.

19. Cielava S. Vispārīgā mākslas vēsture, l.sēj., R., 1998,15.-48. Ipp.

20. Filips Lī Ralfs u.c. Pasaules civilizācijas, l.sēj., R., 1998, 63.-85. Ipp.

21. Lapiņa M. Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. l.sēj., R., 1998, 39.-54. Ipp.

6. nodaļa

6 nodaļā

Semīti. Feniķiešu kultūra. Senebreju kultūra

Teorija

Kad esam noskaidrojuši ļoti svarīgos Divupes un Nīlupes reģionu kultūru strāvojumus, var rasties jautājums, vai šo zemju kaimiņos nav bijis nekāda kultūras vēriena. Katrā ziņā nozīmīgas un savstarpēji atšķirīgas kultūras tika izvsidojušas dažādas seno semītu tautas.

Tādēļ - kas ir semīti? [51]

Semīti ir Priekšāzijas senās tautas. Nosaukums "semīti" cēlies no Bībeles, kur vairākas senās tautas apzīmētas kā "Sēma bērni" (Sēms - mītiskā Noasa dēls). Tiek uzskatīts, ka protosemīti izsenis dzīvojuši ziemeļu Sahārā un 5. g.t. p.m.ē. izceļojuši uz Arābijas pussalu. 4. g.t. beigās un 3. g.t. sākumā p.m.ē. semīti pēc valodas īpatnībām sadalījušies austrumu un rietumu grupās.

Austrumsemīti apmetušies uz dzīvi Mezopotāmijas vidus daļā, kur nonākuši saskarsmē ar šumeriem, akadiešiem. Vēlāk viņi dzīvojuši Asīrijā, arī Babilonijā. Integrējoties* šeit, viņi ir bagātinājuši Mezopotāmijas jau tā raibo etnolingvistisko sastāvu.

Rietumsemīti, kā to rāda jau pats nosaukums, pamazām atrada dzīves vietas rietumos - ap Jordānas upi, Nāves jūru, nonāca līdz pat Vidusjūras piekrastei, t.s. Kanaānai (arī Hanaānai) - plašai teritorijai, kurā līdz 13. gs. p.m.ē. ietilpa Palestīna, Sīrija, Feniķija. [52] katram no rietumsemītu etnosiem - kanaāniešiem (un šīs cilts atzarojumam - feniķiešiem), aramiešiem*, amoriešiem*, senebrejiem, moabiešiem* u.c. - bija savs atšķirīgs vēsturisks liktenis.

Viens no spožākajiem apliecinājumiem pasaules kultūrā saistās ar feniķiešiem. Senā Feniķija atradās Vidusjūras piekrastē, aptuveni tagadējās Libānas teritorijā, samērā šaurā joslā starp jūru un Libānas kalniem. Feniķija

sf

atradās vissenāko karavānu un jūras tirdzniecības ceļu krustojumā. Seno Tuvo Austrumu cilvēkiem jūra parasti bijusi vienaldzīga, bet feniķieši atzina jūru par varenu un nozīmīgu spēku, kas atspoguļojas arī viņu mitoloģijā. [53] daudzi feniķieši kļuva par jūrniekiem, lieliskiem amatniekiem, kuģu būvētājiem, zvejniekiem un tirgotājiem. Feniķijas jūrasbraucēji un tirgoņi uzturēja sakarus ne tikai ar Vidusjūras zemēm, bet devās arī uz tālākām teritorijām. Viņu kuģi, iziedami Atlantijas okeānā, sasniedza Āfrikas rietumu krastus, bet, dodoties uz ziemeļiem, nokļuva Britu salās. Tādējādi feniķiešu kultūru ietekmēja saskare ar dažādu tautu, zemju un vides iespaidiem. Daudz ko pārņemdami no citām tautām, feniķieši daudz deva pretī citiem. Viņi veda ne tikai preces, bet arī idejas! Tādēļ feniķiešus nereti sauca par "civilizācijas nesējiem". Visnozīmīgākā "dāvana" pasaules kultūrai saistās ar raksb"bu - feniķieši kopš 13. gs. p.m.ē. lietoja raksHbu, kuras pamatā bija 22 burtu zīmes (tikai līdzskaņu apzīmēšanai). Pirmo reizi rakstības vēsturē šīs zīmes bija sakārtotas īpašā secībā (alfabētā). Tieši no feniķiešu raksta attīstījušies gandrīz visas pasaules (izņemot dažas Āzijas zemes) fonogrāfiskie raksti. Arī pats vārds "alfabēts" radies no feniķiešu pirmo divu burtu zīmēm "Ālef" un "Bēt". Feniķiešiem bija pazīstami kā Mezopotāmijas ķīļraksti, tā ēģiptiešu rakstības veids, kuru apguve prasīja daudzu gadu mācības un speciāli sagatavotus rakstvežus. Feniķiešiem, kā jau tirgotāju tautai, lasīt un rakstīt prasme bija nepieciešama ik uz soļa, pie tam steidzīgi, ātri fiksējamiem darījumiem. Tādēļ rakstībai vajadzēja būt pēc iespējas nesarežģītai, mobilai*. To viņi arī sasniedza.

Ap 800. g. p.m.ē feniķiešu rakstības sistēmu pārņēma senie grieķi. Viņi pievienoja feniķiešu rakstu zīmēm patskaņus un radīja pamatu alfabētam, kuru lietojam arī mēs vēl šodien (arī Latvijā). Uz dienvidiem no Feniķijas atradās Palestīna, (šodien tur atrodas Izraēla). No Feniķijas Palestīnu atdalīja Karmela kalnājs. Gar jūras piekrasti pletās auglīga zemiene, kura pakāpeniski pārgāja augstienē. Tai cauri plūda Jordānas upe, ietecēdama sālsezerā - t.s. Nāves jūrā. Tālāk uz austrumiem sākās stepes, kas pārgāja tuksnesī. Šim apvidum raksturīgs dabas kontrastainums, jo sevišķi uzkrītošs tāpēc, ka tas vērojams nelielā teritorijā. Tur līdzās ir sniegotas kalnu virsotnes un zaļumos slīgstošas ielejas, tropiski biezokņi un kailas klintis, krāšņas augu pasaules pārpilnība mijas ar nabadzību tuksnešos vai Nāves jūras ieplakā. Varbūt arī tāpēc šejienes kultūrā jo spilgti izpaužas atšķirīgu indivīdu savdabīgais, nereti ļoti spilgtais likteņstāsts, šo indivīdu patiesības meklējumi un atradumi.

Kopš 4. g.t. p.m.ē. Palestīnu apdzīvoja semītu - kanaāniešu ciltis. Ap 2. g.t. p.m.ē. sākumu Palestīnā sāka ienākt ari izraēliešu klejotāju lopkopju ciltis, kas bija semītu tautu grupas piederīgie. Viņu pirmdzimtene bija Mezopotāmija, no kurienes, kā redzējām, nākušas arī kanaāniešu ciltis. Meklējot saviem ganāmpulkiem labākas ganību vietas, izraēlieši nokļuva Palestīnā, kur pirmsākumā mierīgi sadzīvoja ar radniecīgajiem kanaāniešlem. Tie izraēliešus nosaukuši par ebrejiem, kas nozīmējot "ienācēji". [54]

Šajā rietumsemītu grupā it īpaši nošķirama tieši šī izraēliešu jeb senebreju kultūra, jo tajā spilgti izpaužas tādas nozīmīgas īpašības, kas vairāk nekā būtiski ietekmējušas pasaules kultūru vispār.

Pasaules kultūras vēsturē jo cieši saaudusies senebreju leģendārā un vēsturiski faktoloģlskā hronika. Tādēļ arī šādā aspektā aplūkosim viņu pagātnes mantojumu.

Senebreju leģendārā vēsture sākas ar viņu ciltstēvu Abraāmu (ari Ābrahams, Ābrams) apm. 2. g.t. p.m.ē. Viņš ir bijis tas, kas mazo senebreju jeb izraēliešu tautiņu no Tigras un Elfratas apvidiem ap 1750. g. p.m.ē. (Hammurapi valdīšanas laikā - Senbabitonijas valsts posmā) atvedis uz Kanaānu. 1 No ciltstēva Abraāma mazdēla Jēkaba (saukta Izraēiis - senebr. "jisraēl" nozīmē: karot, apkarot, starot, dziedāt) 12 dēliem izcēlušās visas 12 izraēliešu ciltis. 2

Jēkaba dēls Jāzeps (Josēf) nonācis Ēģiptē, ticis visaugstākos valsts amatos celts, un pamazām panācis Ēģiptes faraonu atļauju Lejasēģiptes Gošenes zemē (ari Gozenē) apmesties izraēliešu tautas daļai.

Aptuveni 300-350 gadus 4 (Bībelē minēti 430 gadi) ebreji nodzīvojuši Lejasēģiptē (no 1650. līdz 1290 g. p.m.ē.) un tur savairojušies par lielu ēģiptiešiem bīstamu spēku. Tāpēc Ēģiptes faraons Ramzess I, (ari Ramzess II u.c.) sācis ebrejus dažādi apspiest, izkalpinot vissmagākajos darbos.