Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Ozīrisa sieva un māsa [47] Izīda - mīlas, auglības, skaistuma un ģimenes aizstāve - dieve meklējusi un arī atradusi šo šķirstu. Pazemes dievs un mirušo aizbildnis Anubiss sakārtojis mirušā ķermeni un mumificējis to, bet Hors - Ozīrisa un Izīdas dēls - saules gaismas dievs - atdzīvinājis tēvu. Ozīrisa atdzimšana izraisījusi visas dabas atmodu, taču Ozīriss atsacījies atgriezties virszemē. Viņš kļuvis mirušo valstības valdnieks un mirušo tiesas kolēģijā ieņēmis galvenā soģa vietu.

Tātad - caur Ozīrisa mītu senie ēģiptieši dziļāk ^uzzināja" un izprata ne tikai gadalaiku ritmu, bet atklāja mirušo augšāmcelšanās un nemirstības atziņas. Tāpēc Ozīrisu visbiežāk attēloja kā graudu. Arī grauds zemē iemests, it kā mirst, taču mirdams tas nenomirst!!! Tas lemts jaunai dīgšanai, jaunām vārpām un jaunai graudu ražai!

So procesu vada Saules spēks (Hors). Lūk, kāpēc šī mīta poētismā senie ēģiptieši smēla sev tik nozīmīgās aizkapa dzīves idejas.

Sākumā šāda augšāmcelšanās tika piedēvēta tikai faraoniem, bet vēlāk mita ideja aptvēra visu aizgājēju likteni. Priekšstati par aizkapa pasauli bija neparasti tēlaini. Nāve bija nevis totāls gals (kā Mezopotāmijā), bet tikai cilvēku sarežģītās būtibas dažu komponentu atmiršana un citu tālāka eksistence. Nāves bridī mira tikai cilvēka ķermenis, bet dvēsele Ba un cilvēka neredzamais dubultnieks, viņa dzīvības spēks Ka nonāca viņsaulē, ja vien spēja izturēt Mirušo valstības valdnieka Ozīrisa aizkapa tiesas pārbaudījumus. Mūžīgo svētlaimi varēja sasniegt vien tas, kura ķermenis pēc nāves tika balzamēts, bet mūmija novietota drošā, mierpilnā kapenē, sarkofāgā.

Tur, kur vairs nesniedzās Nīlas valgme, kur sākās akmeņainā tuksneša vienmuļība, - tur atradās mirušo valsts - Nekropole (Nīlas kreisajā krastā).

Sākotnēji ēģiptieši savus mirušos aizgādāja uz tuksneša vidi un tur apglabāja vienkārši smiltis. Pamazām, mitoloģisko priekšstatu rosināti, viņi sāka izbūvēt drošākas apakšzemes kameras, kur novietoja sarkofāgu ar mūmiju. Virs šīm kamerām pamazām sāka veidot arvien iespaidīgākus virszemes akmens krāvumus. Tādejādi radās celtnes ar biezām, ieslīpām sienām un plakanu jumtu, kas atgādina masīvu solu. Šādu senatnīgu apbedījuma formu sauc par mastabu (tulkojumā - sols). Laika gaitā mastabas pārveidojās - sarkofāgs ar iebalzamēto mūmiju tika novietots apakšzemes kamera, ko ar virszemes telpu savienoja eja. Mastabas paplašinājās: izveidojās vairākas iekštelpas dāvanu - ziedojumu novietošanai, arī t.s. "viltus ejas" (iespējamo laupītāju maldināšanai), kā ari austrumu pusē pagalma piebūve reliģiskām ceremonijām.

Taču valdniekam - faraonam mastabas vajadzēja celt īpaši diženas. Tā radās Senajai Ēģiptei raksturīgā piramīdu arhitektūra. Piramīdas ideja izauga no mastabas idejas. To pierada, piemēram, t.s. kāpņu piramīda, kas celta faraonam Džoseram ap 2646. g. p.m.ē. Kāpņu piramīdas arhitekts Imhoteps centās šo kapeni veidot augstāku nekā parasto mastabu. Tādēļ viņš "novietoja" vienu virs otras it kā sešas mastabas. Tā radās pasaulē pirmā lielākā akmens celtne (60 m augstumā).

Pēc dažām starpformām (t.s. izliektā piramīda) tika izveidota klasiskā piramīdu forma. Šobrīd zināmas vairāk nekā 50 piramīdu atliekas, no kurām desmit ir samērā labi saglabājušās. Tās tika celtas no rūpīgi apstrādātiem un savstarpēji precīzā kārtojumā apvienotiem akmens blokiem, iekšpusē veidojot šauru eju sistēmu. Tā savienoja apbedījuma kameru ar ziedojumiem paredzētām telpām, veidoja dažādus atzarus vēdināšanai, arī iespējamo laupītāju maldināšanai.

Gīzē, netālu no mūsdienu Kairas, tuksneša plakankalnē stāv trīs pašas grandiozākās piramīdas - faraona Heopsa, Hefrena un Mikerīna apbedījumi. Heopsa piramīda ir pati lielākā. Tās augstums bijis 146,6 m (šobrīd - 139 m). Vienas pamata malas garums - 230 m. Piramīdu veido vairāk nekā 2 miljoni akmens bloku, no kuriem katrs sver 0,5-2 tonnas.

Simboliski piramīda ir mitoloģiskā pasaules kalna modelis, kur pamatne simbolizē zemi, katra mala - četras debesspuses, bet vertikāle - tieksmi augšup, pretī debesīm, pretī mūžībai…

Gīzes piramīdu ansamblis tika Izveidots Senajā valstī 3. g.t. p.m.ē. - laikā, kad faraonu vara bija visspēcīgākā. Ap piramīdām veidojās daudz plašāks celtņu komplekss ar pagalmiem, tempļiem un t.s. pavadoņpiramīdām un mastabām, kurās apbedīja faraona piederīgos.

Garš, taisns ceļš veda uz piramīdām no austrumiem, no auglīgās ielejas • no dzīvības puses, uz nepielūdzamo smilšu un kapeņu valstību. Šo robežu starp dzīvības un nāves stihijām "sargāja" milzīga sfinksa - fantastiska pus lauvas, pus cilvēka figūra ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu. Tādējādi sfinksas tēlā bija iecerēts apvienot cilvēka gudrības un lauvas spēka vērtības. Šī sfinksa ir visu daudzo turpmāko Senās Ēģiptes skulpturālo sfinksu "vecmāmiņa". Tā darināta ne tikai ar mākslinieka rokām, bet arī ar paša akmeņainā tuksneša palīdžibu - tās radīšanai tika apstrādāta dabiska klints, kas šajā vietā jau bija stāvējusi mūžīgi un kuras aprises atgādināja gulošu zvēru. Māksliniekam šajā senajā sfinksā izdevies ietvert dīvainu fllosofiska miera un mūžības izjūtu, viņa ir tā, kas zina liktenīgo mūžības ceļu. Ar stingu, hipnotisku, noslēpumainu un brīdinošu skatu viņa veras pretī katram, kas tuvojas nāves zonai…

Tika uzskatīts, ka nepieciešams, lai noslēpumainais dzīvības spēks Ka vienmēr spētu atrast savu zemes dubultnieku, kas tagad iegājis nāves zonā. Šim Ka vajadzēja kontaktēties ar aizgājēja ķermeni, atpazīt to. Tāpēc bez pašas mūmijas kapeņu dziļumos novietoja arī mirušā statuju (bieži ne vienu vien), lai Ka viņu redzētu. Pie tam šai statujai vajadzēja būt portretiski līdzīgai, jo kā gan citādi Ka atšķirs savu piederīgo.

No šādiem mitoloģiskiem priekšstatiem izauga senās Ēģiptes savdabīgā portrettēlniecība.

Skulpturālie portreti (parasti akmens) senēģiptiešu mākslā ar lielu spēku atklāj modeļa individuālos vaibstus, bet tajā pat laikā šie tēli psiholoģiski nav atšifrējami. Pārejošas emocijas, pasaulīgi, laicīgi šīs zemes pārdzīvojumi ēģiptiešus neinteresēja. Tika taču attēlots cilvēks, kas atbrīvojies no visa ikdienišķā un iegājis mūžībā. Tādēļ it īpaši Senās valsts skulpturālie portreti bija mierīgi, bezkaislīgi, sastinguši, mūžības skarti. Formā tie ir lapidāri, vispārināti, izceļ akmens masu apvienotību.

Bet! Par maz bija saglabāt mirušā ķermeni. Vajadzēja nodrošināt aizgājēju ar visu viņa bagātību: ar ģimeni, vergiem, lopiem, sadzīves priekšmetiem. Daudzās Seno Tuvo Austrumu tautās, kurām bija līdzīgi ticējumi, rīkojās nežēlīgi - tika upurēti cilvēki. Ēģiptiešu reliģija bija humāna. Tā neprasīja cilvēku upurus. Tā prasīja tikai mākslu (kā ziedojumu, kā līdzdotu bagātību). Tādēļ mākslinieki "apgādāja" aizgājējus ar visu aizkapa dzīvē nepieciešamo labklājību. Liels daudzums mazu statuetīšu t.s. ušebti - kalpu, vergu, mājlopu u.tml. skulptūriņas tiek atrastas kapenēs. Uz kapeņu sienām mākslinieki glezniecības vai reljefa tehnikā darināja veselas joslas, kurās tika attēlotas ainas ar dzīves notikumu tēlojumiem: darba, medību, zvejas, kara, dziru, ģimenes dzīves utt. apceres. Tika uzskatīts un svēti ticēts, ka ar īpašu maģisku formulu palīdzību visi šie kapenēs līdzdotie mākslas darbi atdzīvosies.

Ē)

Šos mākslas darbus neviens neredzēja, neviens par tiem nevarēja priecāties.