Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Pašās senākajās liecībās Eiropas literatūrā atrodamas ziņas par labirintu Krētā. Piemēram, Plutarhs vēsta par Tēsēja varoņdarbu noslēpumainajā labirintā. Tajā Tēsējs pārvarēja nāvi un haosu un atgriezās dzīvē un gaismā. 9 Tēsēja uzvara raksturo visai turpmākai Rietumu kultūrai būtisku virzību - prāta nozīmi, kultūras nozīmi pār stihisku, nesakārtotu haosu. Iespējams, ka tieši nerimtīgie garīgie meklējumi, kas vērsti uz cilvēka harmoniju ar pasauli, ar vidi, šie garīgie meklējumi, ar kuriem sākas un turpinās kultūra vispār, ir pamatā art labirinta kā zīmes jēgai.

Te vēlreiz vietā atgādināt vārda "labinnts" etimoloģiju - te saista ar Krētas Mīnoja kultūras vārdu "labrys" (dlvasmeņu cirvis). Labirints - tā lr "divasmeņu cirvja māja". Šim cirvim tika piedēvēts maģisks spēks - ar to bija salstili dievišķā vērša un vitālas sievišķības dievību tēli. Šī divējādība pasvītro, ka labirintā ar t.s. "lineāro loģiku" vai vienkārši loģiku vairs nepietiek. Tāpēc ari Tāsejam, maldoties labirintā, abas rokas ir apbruņotas - ar zobenu un kamoliņu, ar vīrišķo un sievišķo, ar kara un mājas darbarīku, ar cieto un padevīgo. Tātad labirinta uzveikšanai Ir jāsabalansē gan prāts, gan zemapziņa. Te nepieciešama gan destruktīvo (zemapziņas), gan prāta radošo spēku harmonija, te nepieciešams gan sievišķo, gan vīrišķo spēku apvienojums (kā tumsa un gaisma, kā pazeme un virszeme, kā daba un cilvēka prāts). Lūk., tātad ideja par šādu līdzsvaru un harmoniju un samēru sakņojas jau ttttt Eiropas pagStnfc. Šai mītā skaidri redzams, ka garīgo meklējumu labirints nepietiek ar varoņa vīrišķo prātu vien, bet ir vajadzīgs ari sievišķā (sirds, jūtu, semapzinas) atbalsts, kas ir tuvāks dzīvei, dzīvībai, dabai (visam htoniskajam) un nodrošina elastīgāku attapību tur, kur prāts viens pats neatrod Izeju. [79]

Mēs vēlāk redzēsim, cik ļoti sengrieķu domāšanā, viņu fiiosofiJS un mākslā svarīgas ir atziņas par harmonijas, proporciju, fcli svara meklējumiem. Noteikti šo meklējumu Iedīgļi vērojami Krētas mītos.

Nav ari nejaušība, ka bez Zeva pielūgsmes (It pd viņa iemiesošana* formas - vērša) izcila loma KriMā bija ari Lielās Mātes kultam; sieviešu dievība* pielūdza klintis veidotās svētnīcās kalnu virsotnēs (nevis tempļos). Par to litvina scit atrastās statuetes, kurās attēlotas dažādas dieves

Vairākas no tām ir vēlāko grieķu dieviešu pirmtēls. Piemēram, uz Krētā atrastiem gredzeniem, ari gleznām nereti redzama dieviete ar vairogu, kas, pēc zinātnieku uzskatiem, ir vēlākās grieķu dieves Atēnas agrīns veidols.

Mīts stāsta: Zevs esot uzzinājis, ka viņa un Metīdas dēls atņems viņam varu. Tāpēc, Zevs norijis savu sievu Metīdu, kas gaidīja bērnu. Pēc tam ar Prometeja palīdzību Zevs pats radīja Atēnu. Dieve Atēna nāca pasaulē no Zeva galvas pilnā kaujas bruņojumā. Tādējādi Atēnas nākšana pasaulē izcej vīrišķīgi kareivīgo, organizējošo pirmsākumu. Atēna ir it kā tiešs Zeva turpinājums - viņa ieceru un gribas Izpildītāja, viņa doma, kas tiek īstenota darbībā. Atēnas gudrības avoti attiecināmi uz tēlu, kas Krētas periodā attēlota ar čūskām (gudrības simbols) rokās. Atēnas dzimšanu, kā mītos teikts, pavadījis zelta lietus, un viņa glabājusi Zeva zibeņus. Krētas periodā tieši Atēnu uzskatīja par Lielo Māti - visa dzīvā radītāju un postītāju. [80]

Sieviešu dievību kults cieši saistīts ar htonisko sākotni. Viņu attēlojumā nereti izmantoti tādi priekšstati, kas asociējas ar zemi, auglību, ražību un vienlaicīgi Ir saistīti ar atmiršanu, aizkapa valstību.

Tāda ir viena no spilgtākajām htoniskajām dievēm Demētra, kas arī ir cieši saistīta ar Lielās Mātes kultu.

Senie Krētas miti stāsta, ka, pazaudējusi savu meitu Persefbni, kuru nolaupīja pazemes dievs, Demētra nodevusies skumjām un bēdām, un tamdēj zeme pārstājusi nest augļus un iestājies bads.

Pēc Zeva lēmuma, kurš nevēlējis pasaulei Jbojāeju, Persefonei bija jāatgriežas divas trešdaļas gada pie mātes Demētras. Šai laikā visa daba plauka, zēla, ziedēja un deva augļus. Vienu trešo daļu Persefone pavadīja mirušo valstībā - tad viss atmira… Arī Afrodites - mīlas un skaistuma dieves dzimšana saistīta jau ar Krētas periodu. Viņa pēc mīta, dzimusi no jūras putām.

Grieķu klasiskā perioda dievības un reliģiskie uzskati saglabā daudzas senās Krētas aizsāktās īpašības un pamattēzes.

Mikēnu kultūra

Mikēnas (Mycenae) bija pilsēta, ar kuras vārdu saistās bronzas laikmets Grieķijā. Mikēnieši - tauta, kas apdzīvoja tās austrumu un dienviddaļu un tai tuvākos rajonus. Viņi paši sevi sauca par ahajiem. Mēs jau atzīmējām, ka 3. g.t. p.m.ē. beigās grieķu-ahaju ciltis sāka ienākt Balkānu pussalā, un tādējādi te sāka izplatīties indoeiropiešu valoda. Ap 1450. g. p.m.ē. mikēnieši pakļāva Krētas salu un sāka kontrolēt jūras ceļus un tirdzniecību Vidusjūrā. Viņi daudz aizguva no Krētas kultūras. Ahajieši pārņēma rakstības veidu no krētiešiem, pielāgojot to savai valodai, pārņēma fresku glezniecības tehniku, vāžu darināšanas un izgleznošanas pieredzi. Sākot ar 14. gs. p.m.ē. par centrālo Egejas kultūras mezglu izveidojas Mikēnu kultūra.

7. nodaja

Mikēnu kultūra atšķiras no miermīlīgās un Izsmalcinātās Krētas kultūras ar daudz stingrāku, skarbāku, robustāku raksturu.

Mēs uzsvērām, ka Krētas pilsētās nebija cietokšņu sienu, nebija militāru būvju. Mēs runājām, ka krētieši paļāvās tikai uz savu floti, uz miermīlīgu tirdzniecību.

Turpretī Mikēnu pilsētas jau ir īsti cietokšņi. Tās parasti būvēja uz augstiem pakalniem un apjoza ar milzīgi biezām (līdz 17 m) sienām, [81] kas bija veidotas no akmens bluķiem. Šādu celtniecību vēlākie Grieķijas iedzīvotāji nosauca par cikloplsku (ciklops - milzis). Viņi uzskatīja, ka tikai milži - ciklopi ir spējuši pārvietot tik milzīgus akmens bluķus (6 un vairāk tonnas) un izveidot sienas, kas aptvēra Mikēnu pilsētu (arī Tirintu un Pilošu).

No vareniem kaļķakmens blokiem bija veidoti arī vārti, kas veda iekšā pilsētās. īpaši izteiksmīgi ir t.s. Lauvu vārti, kas veda Mikēnās. Šo vārtu pamatstruktūru veido divi milzīgi vertikāli nostādīti megaliti, kas pārsegti ar trešo - horizontāli novietoto bluķi. Ap šo vārtu galveno veidojumu turpinās akmeņu krāvums, radot masīvas arkas iespaidu ar trijsstūri augšējā daļā. Šo trijstūri aizpilda milzīga akmens plāksne, uz kuras reljefā attēlots pjedestāls ar kolonnu - mikēniešu pielūgsmes simbolu. Uz šī pjedestāla ar priekšķepām balstās divas lauvas. Šajā skulpturālajā veidojumā uzsvērta heraldiskā kompozīcija. (Šo skulptūru sīkāka analīze - semināra uzdevums).

No Lauvu vārtiem bruģēts, plats ceļš veda uz Mikēnu valdnieka pili, ts. megaronu. [82]

Mikēnu valdnieka pils plānojums kardināli atšķiras no Krētas piļu labirintveidīgā principa. Megarons izceļas ar savu lakonismu un skarbumu. Tas celts no rupji tēstiem akmens bluķiem. Tas iespaido ar savu lakonisko monumentaliti. Megarona telpas vidū atradās kurtuve, kur dienu un nakti sprēgāja uguns, tādējādi padarot kopiespaidu vēl sūrāku - dūmaināku. Četras kolonnas, kas atradās ap kurtuvi, kalpoja neliela jumtiņa balstīšanai, kas izgāja cauri galvenajam megarona jumtam. Tādējādi veidojās sprauga starp galveno jumtu un kolonnu balstīto pārseguma daļu. Caur šo spraugu izdalījās kurtuves dūmi.

Sienas megarona iekšpusē bija apmestas un freskas - tehnikā apgleznotas. Salīdzinot ar Krētas fresku lirismu, mikēniešu sienu gleznu tematikā dota priekšroka kara ainām, medību ainām, plēsīgu zvēru cīņas skatiem u.tml. sižetiem. Salīdzinot ar Krētas gleznieclsko kolorītu, mikēniešu freskas ir ievērojami shematiskākas, sausākas, grafiskākas un līdz ar to skarbākas. (Sīkāks šo darbu apskats - semināra uzdevums).