Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Mikēnas ir valdnieku Atreja un viņa dēla Agamemnona pilsēta. Ļoti ievērojamas ir Mikēnu valdnieku kapenes. Senākās no tām -17., 16. gs. p.m.ē. bija t.s. šahtveidīgās kapenes. Ievērojami pilnveidotāka kapeņu forma ir t.s. kupolveidīgajām kapenēm, kas tika veidotas 14.-13. gs. p.m.ē. un kuru vidū īpaši izceļas Atreja un Agamemnona apbedījumi.

Atreja kapeni veido apaļa telpa, t.s. toloss* ar 14 m pamata diametru. Tā pārsegta ar akmens kupolu, kura augstums - 13 m. Šis kupols bija izveidots

i Antīkā kultūra. Egejas kultūra

tādējādi, ka no akmens bluķiem veidotus koncentriskus riņķus klāja vienu virs otra, arvien samazinot šo riņķu diametru. Akmens bluķi savā starpā tika sastiprināti ar labi cietējošu cementveidīgu javu. Kapeņu koptēls veidojās skarbs, savā akmens būtībā pat baiss. Atreja kapene ir pati lielākā akmens kupolveida celtne senatnē.

Uz šo kupolveidīgo kapeni veda 36 m gara un 6 m plata eja, kuras augstums - 10 m un kura ari viscaur bija veidota no akmens bluķiem. Ejas arhitektūra ir it kā teltsveidīga - akmens bluķi sienas augšgalā savienojās kā arkā. Eja rada īpaši drūma ceļa noskaņu, un akmeņu mūrējums veido īstu monumentālisma, skarbuma esenci. To vēl jo vairāk pasvītro grandiozais, 120 tonnas smagais akmens monolīts*, kas bija iemūrēts kupola sienā tieši virs ieejas kapenē. [83] tas tiešām ir patiess akmens novērtējums!

Atreja kapene liecina par mikēniešu amatnieku izcilu lietpratību un prasmi risināt sarežģītus arhitektūras uzdevumus.

Mikēniešu valdnieku apbedījumi izcēlās arī ar neparastu greznumu - zelta maskas tika klātas uz bijušo valdnieku sejām. Starp tām pazīstamākā ir Agamemnona maska. Mirušo apģērbus rotāja ar zelta plāksnītēm. Tika līdzi doti ieroči, rotaslietas, trauki. Slaveni ir bronzas kindžali ar dārgmetālu inkrustācijām.

Par ko tas viss liecina?

Šī stingrība, šis aklopiskums, šis kareivīgums un skarbums nebija bez iemesla. Tas liecināja, ka notiek stingra valsts izveide un spēcīga valdnieka varas koncentrēšanās.

Veidojās galms [84] - galvenais reliģiskais, politiskais, administratīvais un ekonomiskais centrs ar valdnieku priekšgalā, kas koncentrēja sevī visus varas un suverenitātes* elementus, nosakot visu militāro un politisko dzīvi. Sabiedrisko dzīvi kontrolēja amatpersonas - galminieki, rakstveži, uzraugi. Katram no viņiem praktiski bija jāīsteno neierobežota valdnieka vara.

Šāda valsts sistēma ar galmu bija stingri būvēta, bet, līdzīgi akmenim, tā bija neelastīga, tai bija grūti reaģēt uz pārmaiņām.

Bet! Viņi bija tik spēcīgi, ka 13. gs. p.m.ē., apvienojot savus spēkus, satrieca hetus Mazāzijā un 1240. gadā p.m.ē. devās pasaulslavenajā karagājienā uz Troju.

Kāpēc uz Troju? - Tāpēc, ka tā bija lielākā konkurente jūras ceļos. Šo karagājienu vadīja Mikēnu valdnieks ^Agamemnons. Viņš apvienoja grieķu-ahaju kareivju vienības un uzvarēja Troju. Šie Trojas kara notikumi dziļi iekļauti grieķu mitoloģijā, tie nekad netika aizmirsti, bet no paaudzes paaudzē apvijās ar leģendām. Tāpēc 8. gs. p.m.ē. Homēram vajadzēja saklausīt no savas tautas dvēseles šos slavenos stāstus, noslīpēt tos, stilistiski pilnveidojot dziedājumos, un tādējādi dāvināt pasaulei slaveno eposu "Iliada" un "Odiseja". Trojas karš ir kļuvis par galveno sižeta līniju šim eposam.

100 gadus pēc Trojas kara - 12. gs. vidū p.m.ē. no ziemeļiem mikēniešiem uzbruka dorieši. Dorieši bija ciltis, kas atradās uz zemāka attīstības līmeņa un zemākas kultūras pakāpes. Viņi izlaupīja bagātās mikēniešu pilsētas.

LJdz ar to beidzās Egejas kultūra. Taču nākamā - grieķu kultūra - nekad neaizmirsa savus senčus, kaut ari pēc doriešu ienākšanas vairākus gadsimtus turpinājās kultūras lejupslīde.

_____________________________________________ 7. noda

Kopsavilkums

Nosaukums "antīkā kultūra" radās 15. gadsimtā, kad renesanses humānisti par iedvesmas paraugu atzina Senās Grieķijas un Senās Romas mantojumu. Antīkā kultūra radās 1. g.t. p.m.ē. un aptvēra gandrīz 15 gadu simteņus. Tā tomēr neradās tukšā vietā un pēkšņi - pirmsākumi meklējami t.s. Egejas kultūrā, kuras galvenie centri ir Krētas sala un Mlkēnas. Kopš 19. gs. 70. gadiem, pateicoties arheologu Izrakumiem, šeit Ir atklātas līdz tam nezināmas Vidusjūras baseina - piļu atliekas, savdabīga un savstarpēji atšķirīga pilsētu apbūve, kā arī apbedījumi un mākslas amatniecības izstrādājumi. Nozīmīgas atziņas ietver Krētas mitoloģija, kas īpaši tālejoši izpaužas Senās Grieķijas kultūrā vēlākos posmos.

8. nodaļa

8 nodaļa

Sengrieķu kultūra

Teorija

Galvenie sengrieķu kultūras periodi ir šādi:

I. Homēra periods -11.-8. gs. p.m.ē.

II. Arhaikas periods - 7.-6. gs. p.m.ē.

III. Klasikas periods - 5.-4. gs. p.m.ē.

IV. Hellēnisma periods - 4.-1. gs. p.m.ē.

12.gs. beigās p.m.ē. tiešā sengrieķu kultūras priekštece Egejas kultūra gāja bojā citu cilšu - doriešu iebrukuma rezultātā. Dorieši arī piederēja pie indoeiropiešiem. Dorieši, atšķirībā no krētiešiem un mikēniešiem, gandrīz visos kultūras dzīves aspektos bija atpalikušāki. Toties ieroči viņiem bija augstas klases, un tie bija izgatavoti no dzelzs. Ahaju karavīri ar bronzas ieročiem nespēja cīnīties pret doriešiem.

Doriešu iebrukuma rezultātā ahaju pilsētas tika nopostītas, daļa iedzīvotāju pakļauti verdzībai, daļa bija spiesti atstāt dzimteni un pārcelties uz Egejas jūras salām vai Mazāzijas piekrasti. Dorieši daļēji arī asimilizējās ar ahajiem.

Tā rezultātā radās kopējs apzīmējums - grieķi (viņi paši sevi bieži dēvēja arī par hellēņiem).

Sākumā šīs kultūras līmenis bija ļoti zems. Uz daudziem gadsimtiem tika aizmirsta rakstība, apsīka celtniecība. Iestājās t.s. tumšie gadsimti. [85] kā nozīmīgākais gaismas stars šajā tumsā bija mutvārdu daiļrade, jo tautas atmiņā kā senas teikas tika glabātas ziņas par kādreizējo ahaju varenību, par viņu dieviem, par varoņiem un valdniekiem, par viņu krāšņajām pilsētām, drosmīgajiem jūrasbraucieniem un karagājieniem. Tieši šajos t.s. tumšajos gadsimtos formējās lielie dziesmu cikli, teikas un varoņstāsti, kas ietvēra un apkopoja senās Egejas pasaules tautas fantāzijā, kā arī īstenībā sakņotus notikumus (un līdz ar to visu šo iedzīvotāju pieredzi, dzīves gudrību, tautas ģēniju). No mutvārdu daiļrades pamazām kristalizējās lieli ēpiski dziesmu cikli. To virsotne ir Homēra eposi "Iliāda" un "Odiseja". Tāpēc arī visu sengrieķu

kultūras 1. periodu, kas aptver laiku no 11. līdz 8. gs. p.m.ē., pieņemts saukt par Homēra posmu.

Pretstatā dzejai citas kultūru formējošās jomas atradās ļoti zemā pakāpē. Un tomēr Homēra posmā strauji attīstījās arī podnieciba. 11.-10. gs. p.m.ē. uz podnieka ripas darinātie trauki veidoti tvirtās, stingrās, precīzās formās. Tieši Homēra periodā izkristalizējās tradicionālās sengrieķu vāžu formas, kas nezaudēja savu popularitāti ari vēlākos kultūras posmos.

Šo vāžu galvenie veidi ir:

1) slaidās, cēlās divosu amforas,

2) mazākās un masīvākās trīsosu hidrijas,

3) lielie, iespaidīgie zvanveida krāteri,

4) lēzenie, izsmalcinātie killki,

5) milzīgie dažkārt pat līdz 2m augstie lekiti.

Homēra posmā vāzes tiek rotātas ar lineāri ģeometriskiem zīmējumiem. Dominē apļi, punkti, taisnu līniju līkloči. Ilgstošas attīstības rezultātā 9.-8.gs. p.m.ē. nobrieda ts. ģeometriskais stils.

Ģeometriskā stila sarežģītībā un formu vispārinājumā jūtami izpaužas šī laika cilvēku jauns domāšanas līmenis, kas jau spēj īstenību izteikt nosacītās mākslas formās un simbolu valodā. No Homēra posma līdz pat mūsdienām pasaules dekoratīvi lietišķajā mākslā māla plastikai tiek dots nosaukums "keramika". Arī pats nosaukums cēlies no grieķu vārda "keramis" - māls. Pie tam arī kāda Atēnu priekšpilsēta ir saukusies Keramika. [86] tiek uzskatīts, ka šajā pilsētā lielā cieņā bijusi māla izstrādājumu amatniecība. Tādējādi termins "keramika" ir ieguvums pasaules kultūrā un nāk tas no tālā Homēra laika.