Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Polišu veidošanā* un attīstības rezultātā it Ipaii bija pieaugusi Atēnu nozīme. St ptMtvalsuņa bija pazīstama jau visu 1. gadu tūkstot) p.m.ē. un pamazām bija kļuvusi par ievērojamu ekonomisku un politisku centru. Sociālā noslāņošanās tur bija sākusies agri, bet aristokrātijas un dēmosa dņžs bija uzvarējis dēmoss. Arhaikas posmā 594. g. ar Solona likumu, bet sevišķi ar Kleistena 509. g. pieņemto likumu spēku, Atēnas izvērtās par pašu visdemokrātiskāko polišu visā Grieķijā. Tur bija balsošanas tieabas, kuras piešķīra pat visnabadzīgākajiem pilsoņiem; tur darbojās tautas sapulce; tur bija likvidēta parādu verdzība. Kaut ari demokrātija bija izveidojusies daudzās grieķu polisās un dažviet pat agrāk nekā Atēnās, tomēr nekur citur tā netika tik konsekventi ievērota kā šeit, Atēnās. Pat attieksme pret vergiem te bija cilvēcīgāka. Tas veicināja tiesības dzīvot, strādāt, domāt, radīt - ciM&am izpausties.

Demokrātijas dzīvotspēju vēl jo vairāk pārbaudīja grūtības, kad dažādu karu (īpaši Persiešu kara) rezultātā grieķi guva uzvaru. Tas deva lielu pašapziņu! Sevišķi deņā cēlās dlvēks varonis - karotājs, sportists, grūtību uzvarētājs. Popularitāti guva drosmīga un virišķjga, fiziski spēdga un garā moža pilsoņa ideāls.

Dabiski, ka grieķiem radās vēlēšanās šādus dzīvē pārbaudītus un noskatītus ideālus (kā ari grieķu mitoloģijā auklētos ideālus par varoņiem un varonību) iemūžināt paliekošos mākslas darbos.

Dabiski bija tas, tai "cildenām domām un dldeniem darbiem atbilstu cildeni vārdi" - tā bija tekās viens no pirmajiem grieķu dramaturgiem, traģēdiju rakstnieks Aishils (ari EshNs 525.-456. p.m.ē.). Viņš savās pasaulslaveni lugās bagātigi atspoguļoja spēcīgus divēku raksturus, dažādu uzskatu sadursmes, izkristalizējot cildeno.

Ari vizuālo mākslu meistari arvien vairāk pievērsās sabiedrības ideālu paušanai. Ari viņi rūpētās, lai, pārfrāzējot Aishila vārdus, didenām domām un Oktemem darbiem atbilstu dtdenas mākslas formas.

Mākslinieku uzmanību jau visu 1.g.L p.m.ē. bija saistījušas grieķu prtsoņa augstās morāles iezīmes. Viņi pārsijāja iespaidus par šādu jauno grieķu pteom un, pārsijājot šo isteribu, mākslinieki atlasīja no visiem iespaidiem to, kas grieķus visvairāk saviļņoja, gandarīja. Un tas bija - testa un garigi spērigs Dtvēka tēls! Saviļņoja Ideja, ka daiļā ķermeni var būt iemiesota vīrišķība, ka daiļā ķermeni var būt koncentrēts spēks. Grieķi bija pārliecināti,, ka tas Kas r kungs pār sevi un pār savu ftztsto spēta, un pār savām kaislībām, spēi padt pilsoņa svarīgāko garīgo uzdevumu - kalpot savai polisai"! Viņi ussfcatlja, ka Ūkai veselā miesā mājo vesels gars. Šis harmonijas ideļa tzpaudto vtot tēlotājas mākslas veidos un pat artvtektūrā.

Jau 7. gs. p.m.ē. radās noiMgl skulpturāli mekttgurcu - radās statuju veids, ko sauca par kurošu (fcuross- gr. jaunekli*). Tas bļa kam jaunekks, kas iemiesoja sevi varoni, dažkārt karartu. Skartu, bet pavadgi «Ml jauneklīgajā stūramJbā un vtanlaklgi enarftiskjfā dzīvesprieki W «āvtja stafc), lepnĻ zaļoksni. Tie gan vd nebija guvuši tuatou ebeaNba - i n

vil ttkai It kā ar s a springt u uimaNbu pētfta dia- dM Mtoas» mehērwnu. M1 Vērojot ļirtlui saoardMs un karatemA, atpotā yn Ofcnpiskajās Ipans, vērojot *put agorā taimalaam ar Mtru tms

k|uve skatdrtts un saprotamāks * katra irmatpa tao at fr j potfdfi mmm Mi innaiņas vtsāt tpmupa dijēi Mak n e mā ta * * ta* pamāsi ķmmt^ā mm* ut vimai kājas, ia» «sstftts • ta m>asa» un art gara mm a rna - a ^ iauM hu un lai gadu ttftūtfofcam a^m, paeauleB ( Unadbi b #ufca ts sMptūm

izgaistu, lai skulpturālais tēls dzīvi iesaistītos laikā un telpā, jaujot apliecināt miesas un gara dinamiku, t.i., cildenu domu un cildenu darbu izpausmi.

Jau 7. gs. p.m.ē. populāri kjuva ari sieviešu skulpturālie tēli - t.s. koras (kora - gr. meitene). Ari koras sākumā atveidotas ļoti statiski. It īpaši koru veidolos marmors ir bijis maigi izkrāsots. TādēJ grieķu zāles muzejos ar savu marmora baltumu īstenībā Ir maldinošas. (Sīkāks šo skulptūru apskats un analīze - semināra uzdevums.)

Virzība cilvēka skulpturālajā attēlojumā strauji mainījās 5.-4. gs. p.m.ē. Spraigie vērojumi dzfves īstenībā radīja vēlmi pētīt un salīdzināt mākslas formu ar īstenību, radīja vēlmi ar pratu nopamatot objektīvas mērattiecības un sakaribas starp īstenību un mākslas formu. Citādi izsakoties, radās vēlme dzīvu, juteklīgu īstenības jeb realitātes iespaidu par cilvēku pakļaut racionālām mākslas formām un likumībām. Vēl nepazīstot tādas teorētiskas disciplīnas kā "kompozīcija", "formu proporcijas", "konstrukcija" u.tml., grieķu mākslinieki tās atklāja praksē, sabalansējot mākslas likumības ar dzīvi, īstenību.

Tāpēc ari dažos sengrieķu un ari vēlāku autoru aprakstos par grieķu tēlniecību izmantoti tādi izteicieni: "Kā dzīvi", "Šķiet, elpo", "Šķiet, asinis rit šajos marmora veidolos", "Tūdaļ ierunāsies" u.tml.

Taču! Ne jau anatomiju šai grieķu reālistiskajai mākslai interesēja izteikt, bet gan spraigo gara dzīvi, kas tik tiešām risinājās un plauka polišu realitātē, tai interesēja izteikt cilvēka satvaru dzīvē, katram cilvēka iekšējam un ārējam stāvoklim meklējot atbilstošu formu. Sakarā ar šādu meklējumu intensitāti atklājās dažādu autoru rokraksti, un mākslas vēsturē arī saglabājušies dažādu autoru vārdi.

Viens no spilgtākiem ir agrīnās klasikas tēlnieks Polikleits (apm. 460.- 420. g. p.m.ē.). Laiks, kad Polikleits darbojās, bija periods, kad zinātne un filosofija tiecās vispārināt un formulēt savus sasniegumus, atrast teorijas, formulas. Ari Polikleits tiecās mainīgajā īstenībā rast tādas cilvēka mūžīgā skaistuma iezīmes, kas sniegtu ideālu cilvēka veidolu un kas varbūt definētu un atklātu cilvēka skaistuma būtību, kas reiz un uz visiem laikiem pārvērstos par cilvēka skaistuma formulu.

Polikleits šīs iezīmes saskatīja proporcijās, kuras mēģināja izteikt ar skaitļiem (piemēram, galvas un ķermeņa attiecības kā 1:7, atzina par "daiļu" vienīgi taisnu degunu, savaldīgu sejas izteiksmi u. tml.). Visu to Polikleits nopamatoja savā teorētiskajā darbā "Kanons", kas līdz mūsdienām nav saglabājies.

Raksturīgi, ka šo Polikleita "Kanonu" nepārņēma citi grieķu mākslinieki, jo dzīve viņus šai laikā vilināja nesalīdzināmi daudz reižu vairāk nekā teorija. Tāpēc katrs autors nonāca pie savas mākslas patiesības, vērojot pats savām acīm dzīves patiesību.

Slavenākā no Polikleita skulptūrām ir "Dorifors" (šķēpa nesējs). Darbā attēlots stiprs jauneklis ar spēcīgu, lieliski līdzsvarotu, vispārinātu, mazliet smagnēju ķermeni. Tajā izteikta miera stāvokļa un kustības dinamikas savstarpējā mija. Viss ķermeņa svars brīvi pārnests uz vienas kājas, tāpēc katra ķermeņa puse pakļauta savam ritmam.

Kopumā Dorifora tēls pauz cēla, bezbailīga pilsoņa paraugu, kas izstaro mieru par savas polisās likteni un tādējādi ir dziļi harmonisks, skaidrs. (Šīs skulptūras apskats un sīkāka analīze - semināra uzdevums.)

Vīrišķīgā skaistuma īstā kalve bija sporta spēles, sacīkstes, it sevišķi Olimpiskās spēles. Dzejnieks Pindars ir teicis:

"Kā ūdens ir labākais no elementiem, kā saules siltums un gaisma pārspēj jebkuru citu gaismu un siltuma avotu, tā nav dižākas uzvaras par uzvaru Olimpiskajās spēlēs."

Uzvarētājs Olimpiskajās spēlēs, kurās pulcējās visu polišu grieķi, bija pats labākais, pats noderīgākais, pats priekšzīmīgākais pilsonis. Tāpēc viņa iemūžināšana akmenī vai bronzā (ar portretlsko līdzību tikai pēc trešās uzvaras) sabiedrībā bija ļoti atbalstīta.