J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Antikrists, pēc arhibīskapa izskaidrojuma", būs ebreju tautības. Pēc Bībeles leģendām, ebreju tauta cēlusies no sentēva Jēkaba divpadsmit dēliem, kuru pēcteči iz­veidojuši divpadsmit ebreju tautas ciltis. Antikrists cel­šoties no Dana cilts. [28] Viņš uzcelšot Jeruzalemē izpos­tīto jūdu dievnamu, un ebreji to uzlūkošot par dieva apsolīto mesiju.

Pēc Antikrista valsts iznīcināšanas notikšot visu mi­rušo uzmodināšana. No jauna izveidotās mirušo miesās Kristus likšot ieiet to dvēselēm, kas līdz tam atradušies vai nu paradīzē, vai ellē.

Pēc mirušo augšāmcelšanās notikšot pēdējā tiesa, kurā katram tikšot piespriesta alga pēc viņa darbiem. Svētie mantošot dieva valstību, un, atjaunotajās miesās ietērpti, tie pilnīgāk varēšot baudīt dieva valstības la­bumus. Notiesātie grēcinieki nonākšot atpakaļ ellē, ku­ras uguns zaņķī tie, miesās tērpti, sāpīgāk sajutīšot savas mokas, kas nav aprakstāmas un kas turpināšo­ties «mūžīgi mūžam».

Arhibīskaps Andrejs izskaidro, ka dieva valstība atradīsies virs Zemes. Debesu uguns iznīcinās Antikrista pulkus un aizdedzinās arī Zemi. Tomēr visa Zeme ne­tiks galīgi izpostīta, un dievs uz tās varēs uzcelt savu valsti paradīzes krāšņumā.

Parādīšanas grāmatā minēto Kristus tūkstošgadu valsti katoļu un pareizticīgo baznīca datē ar laiku starp Kristus pirmo atnākšanu un Antikrista darbību. Tūk­stoš gadus minētās baznīcas nesaprot burtiski. Pirmā augšamcelšanās esot garīga, kad cilvēks atgriežoties no grekieim Otrā augšāmcelšanās saprotama burtiski un notiks pec Antikrista satriekšanas.

Pēc Zemes šķīstīšanas ar uguni dievs to atkal atjau­nošot un greznošot ar daudz krāšņāku dabu. Atjaunotā Zeme būšot taisnīgo cilvēku mūžīgā dzīves vieta.

Viduslaikos tautas smaka divkāršā jūgā. Ar pātagu un zobenu feodāļi spieda pildīt smagās klaušas, bet baznīca ar pēcnāves soda draudiem un aizlūgumiem iz­sūca no tautas visu pārējo. Baznīcas kārei nebija ro­bežu. Izdomāja arvien jaunas metodes, kā ar biediem iztukšot ticīgo kabatas. Nonāca līdz mācībai, ka grē­kus var nolīdzināt ar naudas iemaksāšanu baznīcas kasē. Šim nolūkam izstrādāja taksi, pēc kuras par katru grēku vajadzēja maksāt noteiktu summu.

Tautas masu pacietības mērs bija pilns. Vadzis bija pārslogots un lūza. Vācijā izcēlās Zemnieku karš. Dau­dzās zemēs pēc reformācijas nodibinājās protestantu baznīcas. Plašā atdalīšanās no katoļu baznīcas bija iespējama tāpēc, ka šajā kustībā apvienojās dažādu šķiru intereses. Reformācija bija antifeodāla un arī antikatoliska kustība. Ekspluatētās masas prasīja dzimt­būšanas un kārtu privilēģiju atcelšanu un vienlīdzības nodibināšanu, muižnieki tīkoja piesavināties klosteru un bīskapu lielos zemes īpašumus, bet vidus šķiras un vienkāršā tauta gribēja atbrīvoties no smagajām baz­nīcas nodevām.

Protestantu baznīcas parņēma katoļu baznīcas esha- toloģij u, izmetot no tas mācību par šķīstītavu un šo to pārveidojot mācībā par starpstāvokli, Antikristu un tukstošgadu valstību.

Luterāņu baznīcas eshatoloģija sevišķu vērību pie­vērš cilvēka nāves momentam, kurā izšķiroties cilvēka pēcnāves stāvoklis vai nu uz mūžīgu labklājību dieva valstībā, vai uz mūžīgām mokām ellē. Tāpēc cilvēkam, lai viņš varētu svētīgi nomirt, jāveltī liela vērība sevis garīgajai apkopšanai.

Pēc nāves cilvēku dvēseles nonākot dieva tiesas priekšā, kur izšķir, kam jāiet paradīzē, kam ellē. Atšķi­rībā no galējās jeb pastarās tiesas tā ir tikai izmeklēša­nas tiesa. Paradīze uzlūkojama kā dieva valstības priekšnams; tā atrodas kaut kur augšā gaišās debesu sfērās. Elle atrodas pazemē, un, lai gan tur pēc nāves nonākušajiem grēciniekiem jācieš mokas, tomēr galve­nās mokas tos gaida tajā ellē, kurā tie nokļūs pēc pas­tarās tiesas.

Luterāņu virsmācītājs V. Svarcs par elli jeb hadesu raksta: «Kopš laika, kad Kristus nokāpa un sludināja ellē, tur notikušas lielas pārmaiņas. Elle vairs nav visu mirušo sapulcēšanās vieta un ir pārvērtusies galveno­kārt par soda vietu, par elles priekšnamu. Te paliek Vecās derības laiku bezdievji, kuri negribēja atgriezties, kā arī visi tie, kas no tā laika, kamēr pastāv kristietība, ir nonicinājuši viņiem piedāvāto pestīšanu …

Bet, tāpat kā dvēseles paradīzē vēl gaida uz pilnības sasniegšanu debesīs, arī tie, kas ir ellē, vēl nav sasnie­guši sava soda augstāko pakāpi, kurā nonāks visi pa­zudušie. Tas viņiem arī ir zināms. Gaudojot un zobus klabinot, viņi gaida uz pēdējās tiesas dienu, kad no Cilvēka Dēla mutes dzirdēs spriedumu… Kā no miro­ņiem uzmodinātās un apskaidrotās miesas palīdzēs pa­radīzes svētajiem pilnā mērā baudīt viņu svētlaimi, tā arī uzmodināto grēcinieku miesas palīdzēs pilnā mērā izjust viņu sodu.» [29]

Uz iebildumu, ka svētajie paradīzē nevar priecāties, zinot, ka viņu grēcīgie piederīgie mocās ellē, Svarcs min nostāstu par bagāto vīru un nabago Lācaru, starp kuriem mirušo valstī atrodas «liela starpa». Tikpat liela starpa, saka Svarcs, ir starp līdzjūtību pret savējiem šinī dzīvē un līdzjūtību pret tiem nākamajā dzīvē.

Minētajos komentāros teikts, ka pirms dieva pēdējās lielās tiesas tūkstoš gadus pasauli pārvaldīs Kristus. Tā būs tā sauktā tūkstošgadu miera valsts. Pirms šiem tūkstoš gadiem uz neilgu laiku pasauli pārvaldīs Anti­krists, bet pirms Antikrista varas jūdi pieņems kristīgo ticību.

Jūdu pāriešanai kristīgajā ticībā esot jānotiek pakā­peniski, un tā iesākšoties 20. gadsimta sākumā. Sī laika noteikšana dibināta uz Parādīšanas gr. 11. nod. 2. p., kur sacīts, ka pagāni «svēto pilsētu samīs četr­desmit divi mēnešus».

Parādīšanas grāmatas autors šo ziņojumu uzrakstīja ap 68. gadu, jūdu-romiešu kara laikā. Viņš saprata, ka ebreji nespēs novērst Jeruzalemes krišanu «pagānu» (romiešu) rokās, kuri šo pilsētu toreiz aplenca. Tomēr autors pareģoja, ka pagāni paturēs Jeruzalemi tikai četrdesmit divi mēnešus, kas, protams, nepiepildījās. Deksels šo pareģojumu attiecina uz citu notikumu tā­lākā nākotnē. Jeruzalemes samīšanu viņš attiecina uz tās krišanu muhamedāņu rokās, bet četrdesmit divi mēnešus izskaidro simboliski, pārrēķina tos tūkstoš divi simti sešdesmit dienās (30X42), pie tam dienu ņem par simbolu gadam! Muhamedāņi ieņēma Jeru­zalemi 637. gadā, tāpēc 1260 gadiem vajadzēja beigties 1897. gadā. Tomēr šinī gadā Jeruzaleme vēl atradās muhamedāniskās Turcijas varā un tika no tās atbrīvota tikai 1917. gadā.

Pēc Deksela izskaidrojuma, kristietību pieņemšot 144 000 jūdu un pārcelšoties uz dzīvi Palestīnā, kur no­dibināšot savu valsti ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu. Tie būšot ļoti pārliecināti un apgaroti kristieši un veik­šot intensīvu misijas darbu.

Deksela nepiepildījušos pravietojumu izskaidrojumi ir pierādījums ticīgajiem, cik maldīgi Bībeles pravieto­jumiem piešķirt kādu vērtību nākotnes notikumu at­klāšanā.

Luters savā laikā par Antikristu uzskatīja pāvesta baznīcas varu. Rimstoties ticības kariem starp katoļiem un protestantiem, šis apgalvojums luterāņu baznīcā ap­klusa. Vēlāk piētisma ietekmē par šo tematu parādījās dažādi izskaidrojumi.