J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Mācība par aizkapa paradīzi bija tiešām evaņģēlijs — prieka vēsts gan Romas vergiem un proletariātam, gan arī privileģētajām šķirām, jo kristieši mācīja miesas augšāmcelšanos. Romiešu un grieķu reliģija mācīja dvēseles dzīvi pēc nāves mirušo valstībā. Ši mācība likās maz iepriecinoša. Cilvēks pazīst miesas labsajūtu un baudu ēdot un dzerot, bet viņš nav drošs par to, vai tādu labsajūtu un baudu jutīs arī viņa dvēsele.

Kristiešu eshatoloģiskie ticējumi pastāv jau gandrīz divi tūkstoši gadu. Tie pārveidoti un papildināti pēc dažādu konfesiju gaumes. Vēl šodien šie ticējumi pār­valda miljonu ļaužu prātus. Tādēļ ir svarīgi tos pārbau­dīt no pašiem to primsākumiem.

Jaunās derības rakstu sacerēšana turpinājās līdz otrā gadsimta pēdējam ceturksnim. Šie raksti atspoguļo tos eshatoloģiskos ticējumus, kādi pirmkristiešiem bija pirmajos divos gadsimtos. Kristiešiem bija daudz da­žādu sektu ar dažādiem ieskatiem eshatoloģijā. Kā ievērojamākās sektas jāmin kristīgie gnostiķi un mon- tanisti.

Kristīgie gnostiķi reprezentē kristiešu spirituālistisko virzienu. Gnostiķi izskaidroja, ka augšāmcelšanās, pastarā tiesa un Kristus atnākšana noris garīgi. Pēc viņu mācības, nāve atbrīvo dvēseli no miesas kā no cietuma un tā caur debesu sfērām aizlido uz šķīsto gaismu — pleromu. Šinī lidojumā dvēselei jāceļo caur planētu valstīm, kur tai jāpasaka noslēpumaini vārdi, jāuzrāda slepenas zīmes un zīmogi, lai atbrīvotu sev tālāku ceļu augšup. Dvēseles, kuras nav iepazinušās ar šiem noslēpumiem, gari — pārvaldnieki raida atpakaļ zemākās sfērās, un tām no jauna jāsāk dzīve miesā.

Montanīsti savā eshatoloģijā iepina materiālas dabas priekšstatus un gaidīja drīzu Kristus atnākšanu un tūkstošgadu miera valsts nodibināšanu virs zemes.

Galvenais kristiešu virziens cīnījās kā pret gnosti- ķiem, tā pret montanistiem. Šī cīņa veicināja bīskapu varas nostiprināšanos, jo vienīgi tiem piedēvēja spējas pareizi izskaidrot visas ticības lietas. Bīskapu varas no­stiprināšanās palīdzēja izveidoties kristīgās baznīcas hierarhijai. Kad ceturtajā gadsimtā kristieši Romas im­pērijā nāca pie valsts varas, tad baznīca iesāka vajāt kristiešu sektas un izveidojās valdošā katoļu baznīca, kura vēlāk sadalījās Romas katoļos un grieķu katoļos jeb pareizticīgajos. Nākamajos gadsimtos eshatoloģija turpināja veidoties katoļu baznīcas uzraudzībā. Šinī vei­došanās periodā kristiešiem nepietika ar Jaunās derī­bas rakstiem un tie izmantoja arī seno tautu reliģiskos ticējumus.

Teoloģiskajā literatūrā par starpstāvokli nosauc pēc­nāves stāvokli no miršanas līdz augšāmcelšanās brīdim. Katoļu baznīca mācībai par starpstāvokli pievērš lie­lāku vērību nekā citiem eshatoloģiskajiem ticējumiem.

Katoļu un pareizticīgo baznīca māca, ka cilvēka dvē­sele esot garīga būtne, kuru dievs radot cilvēka iedīglī mātes miesā. Dvēselei esot apziņa un brīvā griba^ dvē­sele esot neatkarīga no miesas, kura esot tikai dvēseles rīks materiālajā pasaulē. Miesai mirstot, dvēsele tur­pinot dzīvi bez miesas. Dvēsele esot nemirstīga. Pēc savas brīvās gribas dvēsele varot darīt gan labu, gan ļaunu.

Cilvēkam mirstot, dvēsele atstājot miesu un nonākot dieva tiesas priekšā. Atšķirībā no pēdējās, vispārējās, tā sauktās pastarās tiesas, šinī tiesā izskatot cilvēka zemes dzīves biogrāfiju un izlemjot, kur novietot viņa dvēseli līdz augšāmcelšanās dienai. Novietošanas vietas ir paradīze un elle. Katoļu baznīca uzskata, ka pirms dveseles nonakšanas paradīzē tā šķīstītavā tiekot tīrīta no grekiem, par kuriem grēcinieks nav sniedzis pilnīgu gandarījumu.

Par dvēseles ceļojumu no miesas uz paradīzi vai elli citēsim izvilkumu no pareizticīgās dogmatiskās teolo­ģijas Aleksandrijas Kirila rakstiem:

«Pie cilvēka dvēseles šķiršanās no miesas viņas priekšā nostāsies, no vienas puses, debesu pulki un spēki, no otras — tumsības speķi, ļaunas pasaules va­ras, muitnīcu priekšnieki gaisā, mūsu darbu pārmeklē­tāji un apsūdzētāji. . . Tos ieraugot, dvēsele nobīsies, drebēs un trīcēs un apjukumā un bailēs meklēs apsar­dzību pie dieva eņģeļiem, bet, arī svēto eņģeļu pie­ņemta un viņu apsardzībā dodoties cauri gaisa telpai un paceļoties augšup, tā sastaps dažādas muitnīcas', kuras aizšķērsos tai ceļu uz debesu valstību, apturēs un aizkavēs tās došanos uz turieni. Katra no šīm muit­nīcām prasīs atbildību par atsevišķiem grēkiem.»

Seko uzskaite, kādus grēkus katrā muitnīcā apskata: pirmajā — mēles grēkus, otrajā — acu jeb redzes, tre­šajā — ausu jeb dzirdes, ceturtajā — ožas, piektajā — roku grēkus. Tālāk seko dusmas, naids, skaudība, slin­kums, kad algādzis un kalps pietiekami cītīgi nestrādā sava kunga labā utt.

īsi sakot, katram grēkam ir savi muitnieki un pār­baudītāji . . . Sajās pārbaudēs piedalās gan dievišķīgie spēki, gan nešķīsto garu pulks. Ja pirmie izceļ dvēse-

1 Ar muitnīcām te domātas vietas, kur velni un eņģeļi t'elējas par dvēseļu novietošanu ellē vai paradīzē.

Ies labos darbus, tad pēdējie uzrāda tās grēkus vārdos un darbos, domās un plānos.

Tātad muitnīcas nav nekas cits kā atsevišķu personu tiesāšana, kuru pats kungs Jēzus neredzami caur eņģe­ļiem sarīko cilvēku dvēselēm, pielaižot šajā tiesā arī «mūsu brāļu apsūdzētājus» [velnus]. Redzams, ka ze­mes dzīves tiesas un tirdzniecības piakse atspoguļojas arī cilvēku reliģiski eshatoloģiskajos priekšstatos.

Pēc tam kad dvēsele izstaigājusi visus muitošanas punktus, tā nonāk pie dieva, un tai liek apskatīt pa­radīzi. Ekskursija pa paradīzi turpinās 4 līdz 6 dienas. Devītajā dienā dvēsele ierodas otrreiz pielūgt dievu. Dievs pavēl parādīt dvēselei elli ar visām tās šausmām. Elles apskatei un biedēšanai ar elles mokām dod daudz vairāk laika — trīsdesmit dienas. Četrdesmitajā dienā, pēc elles apskates, dvēsele atkal paceļas augšup pie dieva uz tiesu. Tagad dievs pēc dvēseles nopelniem no­saka tās turpmāko uzturēšanās vietu.

Balstoties uz šiem nostāstiem, baznīca noteikusi aiz­lūgumus par mirušo dvēselēm trešajā, devītajā un četrdesmitajā dienā pēc nāves.

Paradīze atrodas debesīs; tur nonāk to cilvēku dvē­seles, kas miesas dzīves laikā ar lūgšanām un labiem darbiem ir panākuši visu savu grēku piedošanu.

Ellē cilvēku dvēseles nonāk uguns liesmās un cieš lielas mokas. Tomēr šīs mokas vēl nav viņu pilnais soda mērs, kas tos gaida pēc miesas augšāmcelšanas. Elle atrodas pazemē.' Pāvests Gregors I pat paskaidroja, ka vulkānu krāteri ir vārti, caur kuriem nokļūst ellē.

Katoļu un pareizticīgo baznīcām ir grāmatas ar no­saukumu «Svēto dzīves gājumi», kurās aprakstīta «svēto» dzīve pirms un pēc nāves. Viņu pēcnāves dzīve esot uzzināta no sapņiem un atklāsmēm. «Svētie» pa­radīzē dzīvo brīnumskaistās pilīs, ģērbjas krāšņās drē­bēs un tiek apkalpoti. Esot bijuši arī gadījumi, kad cilvēki no dieva atklāsmēm uzzinājuši par elli vai arī pamirušā stāvoklī nonākuši tajā paši. Tur esot redzēti grēcinieki, kuri deg ugunī, vārtās uz kvēlojošām oglēm un cepinās uz pannām. Kad āda tiem sagruzdējusi, tad tā tiekot atjaunota, lai ciešanas turpinātos bezgalīgi.

Šķīstītava esot kāda elles nodaļa, kurā ievietojot tos, kas gan dievbijīgi dzīvojuši, bet savā dzīves laikā vēl nav darījuši visu, lai saņemtu grēku piedošanu. Tādiem ar ciešanām jānolīdzina savs atlikušais grēku parāds. Jo vairāk kādam nenolīdzinātu grēku, jo ilgāk tam jāpaliek šķīstītavas liesmās. Tikai pēc tam, kad šķīs­tītavā ar ciešanām visi grēki būs pilnīgi nolīdzināti, viņi tiks pārcelti paradīzē.