J. BIRZIŅŠ: KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Par dzīvi atjaunotajā zemē Ezaijas grāmatā sniegts sekojošs apraksts: «Jo, redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā … Un es priecāšos par Jeruza­lemi un līksmošos par saviem ļaudīm, un tur vairs ne­taps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss. Tur nebūs vairs bērniņi, kas ilgi nedzīvos, nedz veci, kas savas dienas nepiepilda; bet jauneklis mirs, simts gadus vecs būdams, un bezdievīgais taps nolādēts, simts gadus vecs būdams. Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai cits to ēd; jo manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs un mani izredzētie baudīs savu roku darbu. Tie nestrādās

1 Daniēla gr., 7. nod., 9.—14. un 27. p.

2 Turpat, 12. nod., 2 p.

velti, nedz dzemdēs bērnus briesmīgam galam . . . Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, un pīšļi būs čūskas barība; tie nedarīs ļauna un nedarīs posta visā manā svētā kalnā, saka tas Kungs.» [12]

Ņemot vērā kristiešu mācību, vajadzētu secināt, ka, atzistot Veco derību par dieva iedvestu patiesību un pievienojot to Jaunajai derībai, kristieši pieņems arī Vecās derības eshatoloģiju. Tomēr kristieši ir tālu aiz­gājuši no Vecās derības eshatoloģijas un papildinājuši savus uzskatus saskaņā ar sava laika vajadzībām un apkārtējo tautu eshatoloģiskajiem ticējumiem. Tā rī­kojoties, kristieši ir novērsušies no savas mācības par Vecās derības dievišķo iedvesmu. Kā gan Vecā derība kristiešiem var būt dieva iedvesta, ja tā nesniedz pa­reizas ziņas un, pēc viņu domām, dieva «izredzētai tautai» — ebrejiem — bija jādzīvo nezināšanā par pēc­nāves stāvokli un par mūžīgās dzīvošanas lietām?

Jo grūtāka dzīve, jo intensīvāk veidojas eshatolo- ģiskie ticējumi. Cietēji cenšas panākt savu apstākļu uzlabošanu, un, ja tas neizdodas, tie viegli ieslīd mis­tikā. Viņu domas pievēršas pārdabiskiem, neesošiem spēkiem, no kuriem tie sagaida palīdzību.

Kristietības kuplā eshatoloģija izveidojās apstākļos, kad lieli ļaužu pulki bija iekalti vergu ķēdēs, kad tau­tām uzkrautās nodokļu nastas bija. pieaugušas līdz vis­lielākajai iespējai. Nodokļu spiesti, zemkopji atstāja savas mājas un zemi. Viņi kļuva par skrandu proletā­riešiem vai laupītājiem. Veseli novadi palika bez iedzī­votājiem.

Apspiestie meklēja palīdzību pie iedomātiem dieviem, un Romas valstī izplatījās dažādi austrumu dievu — pestītāju kulti. Starp šiem kultiem vispievilcīgākais un apstākļiem piemērotākais bija Kristus kults. Kristieši sludināja, ka visā drīzumā atnāks Kristus, verdzības važas tiks sarautas un nodibināta dieva valstība. Šī ap­spiestajām tautas masām tik pievilcīgā eshatoloģija plaši atspoguļota Jaunās derības rakstos.

Izveidojot mācību par dieva valstības uzcelšanu..

kristieši izmantoja Vecās derības rakstus. Sevišķu uz­manību tie pievērsa apokaliptiskajai pravieša Daniēla grāmatai, kurā daudz rakstīts par nākamām lietām un par pasaules gala laiku.

Daniēla grāmatas 12. nod. 4. p. sacīts: «Un tu, Da- niēl, apslēp šos vārdus un aizzieģelē šo grāmatu līdz pēdējam laikam, tad daudzi meklēs tikuši un atzīšana vairosies.» Kristieši bija pārliecināti, ka Daniēla grā­matā minētais «pēdējais laiks» ir pienācis un ka aiz- zieģelētā grāmata nu ir atdarīta. Tās pravietojumos viņi saskatīja, ka pestītāja — Cilvēka dēla atnākšanai jānotiek visdrīzākajā laikā. Pestītāju viņi iztēlojās citā­dāk nekā jūdi. Kristieši no pestītāja gaidīja kā atpestī­šanu no Romas jūga, tā arī atpestīšanu no grēka. Viņi iedomājās, ka Ezaijas 53. nodaļā aprakstītais klusucie- tējs jeb «jērs» ir dieva apsolītais pestītājs. Pēc pirm- kristiešu saprašanas, šis pestītājs ticis nokauts kā jērs par viņu grēkiem, bet tagad tas atnāks atpestīt viņus no pasaules ciešanām.

Starp kristiešiem radās kāds mistiski noskaņots ticī­gais, kas iedomājās, ka viņš esot pravietis, kam dievs atklājis savus noslēpumus. Tas uzrakstīja savas «at­klāsmes» par pasaules pēdējiem notikumiem, pēc ku­riem virs zemes atnākšot pestītājs — jērs, lai sodītu grēciniekus un aplaimotu taisnos. Šie pareģojumi ap­rakstīti Parādīšanas grāmatā septiņu zieģeļu un septiņu bazūņu atainojumos. [13]

Parādīšanas grāmata uzrakstīta vairākos laika pos­mos. Tās pirmraksts, pēc pētnieku atzinumiem, ir 4- 9. nodaļas, 11. nodaļas 15. —19. p. un 19. nod. 1.—9. p. Šajās vietās pestītājs nosaukts par jēru, jo sākumā vārds Kristus viņam vēl nebija piedēvēts. Ticējums pestītājam — jēram turpināja veidoties, un Parādīšanas grāmatas vēlākajos papildinājumos tas no alegoriska jēra kļuva par «cilvēkdēlu» Jēzu Kristu, kas jau reiz bijis pasaulē mūsu ēras sākumā, piedzimis no sievietes un, lai atpestītu cilvēkus no grēkiem, ļāvis sevi sist krustā. Pēc nāves viņš uzcēlies no miroņiem un uz­braucis pie dieva debesīs, no kurienes kristieši gaidīja viņa otrreizēju atnākšanu pasaulē atbrīvot ticīgos no visām pārestībām un ciešanām. Primkristieši ticēja, ka šī Kristus otrā atnākšana notiks visā drīzumā, dzīvojot vēl tai pašai paaudzei, kas mūsu ēras septiņdesmitajā gadā pieredzēja Jeruzalemes izpostīšanu (Mateja ev. 24. nod.).

Kad pestītājs iedomātajā laikā neatnāca, tad šo at­nākšanu atlika uz arvien vēlāku laiku un mācīja, ka vispirms jānāk Antikristam. Par Antikristu iedomājās nonāvēto Romas ķeizaru Neronu. Izplatījās baumas, ka Nerons neesot nonāvēts, bet tikai ievainots. Brūci sa­dziedējis, viņš ar karaspēku nākšot atkarot Romas troni, uz kura nosēdīšoties kā astotais Romas ķeizars. 1 Viņš vajāšot kristiešus trīsarpus gadus, bet viņa dar­bību izbeigšot Kristus otrreizējā atnākšana virs zemes. Šo ticējumu pamatoja ar Daniēla gr. 7 nodaļas 25. un 26. p., kur īstenībā ir runa par Sīrijas ķēniņu Antiohu IV un tā varmācīgajiem mēģinājumiem uzspiest jūdiem grieķu reliģiju.

Parādīšanas grāmata vēlāk tika papildināta ar mā­cību, ka pirms Kristus otrās atnākšanas pār Antikrista piekritējiem nāks septiņas mocības. [14]

Kad arī šie ticējumi nepiepildījās, tad Antikrista un Kristus atnākšanu atlika uz nenoteiktu laiku. Tesalo- niķiešu otrās grāmatas 2. nodaļā pat izteikts brīdinā­jums neticēt daudzajiem drīza pasaules gala noteicē­jiem. Antikrists te nosaukts par «grēka cilvēku» un «pazušanas dēlu».

Uzskati par Antikristu dažiem kristiešiem bija arī citādi. Jāņa pirmās grāmatas autors 2. nod. 18. p. rak­sta: «Bērniņi, nu ir tā pēdīgā stunda; un, tā kā jūs esat dzirdējuši, ka pretīkristus nāk, tā arī tagad daudzi pretī- kristi cēlušies; no tam mēs zinām pēdīgo stundu esam.» Starp daudzām kristiešu sektām bija arī tā sauktie kristīgie gnostiķi, no kuriem viena daļa noliedza, ka dieva dēls Jēzus Kristus būtu pieņēmis cilvēka miesu un nomiris pie krusta; viņš tikai tā izlicies darām. Šos gnostiķus vēsture pazīst ar nosaukumu «doketi», un Jāņa grāmatu rakstītājs tos nosauc par antikristiem. Doketu parādīšanos autors uzlūkoja par zīmi, ka pa­saulei pienākusi «pēdējā stunda». Autors te atkāpjas no vispārizplatītā kristiešu uzskata, ka Antikristam jā­būt vienai pašai noteiktai personai.