J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Ekspluatēto cilvēku dzīve kļuva arvien grūtāka un nepanesamāka, jo arvien vairāk izsmalcinājās un pa­stiprinājās ekspluatatoriskie izspiešanas paņēmieni. Ap­spiestie uzsāka cīņu par sava stāvokļa uzlabošanu, bet sacelšanās tika apspiestas un to dalībnieki sodīti ar nāvi. Saasinoties šķiru pretišķībām, pārveidojās arī ticē­jumi par aizkapa dzīvi. Apspiestās šķiras savā naidā pret apspiedējiem novēlēja pēdējiem pēcnāves mokas ellē. Turpretī tiem, kas cieta un bija godīgi, novēlēja aizkapa dzīves labumus un priekus.

Veidojot priekšstatus par aizkapa dzīves atalgojumu un sodu, cilvēki vadījās no verdzības laika apstākļiem. Vergturi tērpās greznās drēbēs, dzīvoja lepnās pilīs, ēda un dzēra vislabāko, un viņu dzīve ritēja baudās un izpriecās. Ticīgo izlūzijās tāda tēlojās ari paradīze. Vergi savu dzīvi pavadīja grūtos darbos zem uzraugu pātagas, saules tveicē; to sodīšanai pielietoja dažādus spīdzināšanas rīkus. Tas palīdzēja veidot priekšstatu par elles mocībām.

Verdzības apstākļos izveidojās ari mācība par pasau­les galu, pasaules gala laika notikumiem un par pa­saules atjaunošanu. Kad vergu sacelšanās tika apspies­tas, viņi pievērsās cerībai, ka dievišķīga vara viņus atbrīvos un sodīs apspiedējus. Cilvēki redzēja, ka viņu likteņi ir cieši saistīti ar veselu tautu, valstu un lielu ze­mes apgabalu likteņiem. Ekspluatatoru šķira bija pār­vērtusi valsti par savu ieroci, lai uzkundzētos darbaļau­dīm, lai tos verdzinātu. Lielākās un stiprākās valstis uzbruka mazākajām un vājākajām, izpostīja zemi, slep­kavoja un laupīja, pārdeva verdzībā kara gūstekņus, bet palikušajiem lika maksāt smagus nodokļus.

Tas viss ietekmēja cilvēku eshatoloģisko ticējumu veidošanos. Redzot dzimteni izpostītu, piederīgos nonā­vētus vai aizvestus verdzībā un pašus atstātus bez pa­jumtes, viņi dega atriebībā pret spēcīgo uzbrucēju kaimiņvalsti. Viņu pareģi dārdināja draudu pērkonus, sludināja dievu sodu grēcīgajai cilvēcei un galīgu iz­postīšanu asarām un asinīm slacītajai zemei. Viņi sludi­nāja arī zemes atjaunošanu. Zemē valdīšot paradīzes krāšņums, un tā tikšot nodota par mūžīgu mājvietu die­vam patīkamajiem ļaudīm.

Mācība par pasaules galu senajās austrumu kultūr- zemēs bija pazīstama vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Šo mācību pauda pārsisti. Pasaules galā dievs sūtīšot no debesīm pestītāju, kas satriekšot visus ļaun­darus, uzmodināšot mirušos, sodīšot grēciniekus, bet ticīgajiem radīšot jaunu zemi ar paradīzes apstākļiem. Šī mācība Mitras kulta veidā stipri izplatījās uz rietu­miem starp grieķiem un romiešiem. Pat Romas armijā bija daudz Mitras ticīgo.

Kristietība tās sākuma posmā bija naidīgi noskaņota pret vergturu Romu. Kristieši gaidīja tās drīzu sabru­kumu. Tomēr viņi atturējās no aktīvas cīņas. Pirms kristietības izcelsmes Romas impērijā vergi vairākkārt sacēlās, lai atbrīvotos no saviem izsūcējiem. Šīs sacel­šanās vienmēr tika nežēlīgi apspiestas. Tāpēc daudzi apspiestie zaudēja cerību atbrīvoties saviem spēkiem un gaidīja palīdzību no debesīm. Tā radās mācība par pestītāja drīzu atnākšanu.

Kad Kristus atnākšana nenotika, kristiešu turīgākās aprindas un garīdznieki, vairoties no vajāšanām, sāka pastiprināti sludināt samierināšanos ar Romas valsti un tās vergturu iekārtu. Apspiestos mācīja bez kurnēšanas nest smago jūgu un paklausīt kungiem. Kas šinī dzīvē pacietīšot pārestības, tas par to saņemšot labklājību paradīzē. Kas to nedarīšot, to sagaidīšot dieva sods ar elles mokām. Tādu reliģiju ķeizars Konstantīns atzina par vispiemērotāko Romas vergturu iekārtai. Viņš aiz­liedza kristiešu vajāšanas, un kristietība pakāpeniski kļuva par valsts reliģiju.

Šādos apstākļos kristiešiem izveidojās eshatoloģija, kuras galvenie elementi caur jūdaismu vai tiešā veidā bija pārņemti no parsisma. Aizkapa dzīve tika cieši saistīta ar atmaksas jēdzienu. Izveidojās mācība par pastartiesu, par paradīzes labumiem, elles mocī­bām un šķīstītavu. Paradīzi iedomājās kaut kur augšā, jo no augšienes zeme saņēma ari citus labumus, kā sau­les gaismu, siltumu un lietu. Elli meklēja pazemē, kur ir tumsa un no kurienes caur vulkānu krāteriem pace­ļas dūmi, uguns un verdoša lava.

Pirmatnējais cilvēks savu pēcnāves dzīvi iedomājās tādu pašu kā savu pirmo dzīvi miesā, un tāpēc eshato- loģiskie ticējumi viņu ietekmēja mazāk. Verdzības laik­metā ekspluatācijas jūgā nomāktie zaudēja cerību panākt virs zemes labāku dzīvi un tāpēc pievērsās eshatoloģiskām ilūzijām par labākas dzīves iemanto­šanu pēc nāves. Šiem cilvēkiem eshatoloģiskie ticējumi nebija vairs tikai reliģijas blakus parādība, bet vissva­rīgākā lieta. Dziļi pārliecinātos ticīgajos tāda loma eshatoloģijai ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Un tieši tāpēc, ka antagonistisko šķiru sabiedrībā pastāv naidīgas šķiras un līdz ar to dzīves labumu dažādas izmantošanas iespējas, eshatoloģija eksistēs līdz šķiru sabiedrības likvidēšanai.

Eshatoloģiskie ticējumi ir nevienādi ne vien galve­najās reliģijās — kristietībā, islamā, budismā un citās, bet arī šo reliģiju dažādajos novirzienos. Tā, piemēram, lai gan visām kristietības konfesijām galvenais ideolo­ģiskais pamats ir viens — Bībele, — tomēr katrai no tam ir savādāki eshatoloģiskie ticējumi. Kristīgajām baznīcām ar hierarhisku iekārtu (katolicismam un pa­reizticībai) eshatoloģiskie ticējumi galvenokārt virzīti uz ticīgo iebaidīšanu ar aizkapa dzīvē gaidāmo dieva sodu par nepaklausību svētajiem rakstiem un garīga­jiem vadoņiem. Daudzus savus eshatoloģiskos ticēju­mus šīs baznīcas pamato nevis uz Bībeli, bet uz tradī­ciju, t. i.; uz baznīcas izveidotajām mācībām. Pro- testantiskās baznīcas un protestantiskie novirzieni tradīciju ir atmetuši un par vienīgo ticības pamatu uzskata tikai Bībeli. Šis reliģiskais novirziens lielāku uzmanību pievērš mācībai par pasaules galu un ar to saistītajiem notikumiem.

Lai izprastu eshatoloģijas vietu reliģijā kā sabiedris­kās apziņas formā, nepieciešams atcerēties, ka jebkurā reliģijā ietilpst vismaz trīs četri elementi. Pirmkārt, reliģiskie ticējumi, priekšstati, kuros ietilpst gan svēto rakstu materiāli, gan dogmatika, svēto dzīves aprak­sti, baznīcu tradīcijas utt. Vārdu sakot, visa reliģiskā ideoloģija un psiholoģija. Tātad ticība pārdabiskajam kā jebkuras reliģijas noteicošā pazīme.

Otrkārt, reliģiskais kults, rituāli, kas iegūst reliģisku nokrāsu tikai darbības saistībā ar ticību pārdabiskajam. Pretējā gadījumā tā būs tikai darbība, rīcība bez attie­cībām pret iedomāto pārdabisko un nebūs subjektīvajā apziņā saistīta ar reliģiju.

Treškārt, tā saucamās reliģiskās emocijas, jūtas, kuras pēc izcelšanās ir vispārcilvēciskas. Tikai atkarībā no to virziena uz izdomāto pārdabisko objektu tās iegūst reliģisku specifiku.

Ideoloģijas laukā eshatoloģija pieder pie pirmā un svarīgākā reliģijas elementa, kas nosaka pārējo ele­mentu «reliģiozitāti». Reliģisko ticējumu vidū eshatolo­ģija ir pakļauta galvenajai dogmai par dievu kā visas pasaules radītāju. Ticības simbolā eshatoloģijai pare­dzēta vieta beigās.

Reliģiskās psiholoģijas jomā, kurā valda atsevišķu ticīgo uzskati, nenoformētais pasaules uzskats un nesis- tematizētie priekšstati par savu reliģiju, eshatoloģija atkarībā no reliģiskās konfesijas, kā arī paša ticīgā rakstura, temperamenta, mācītāju ietekmes utt., var ieņemt relatīvi vissvarīgāko vietu viņa subjektīvajā apziņā. Sevišķi tas attiecas uz piētistiem.