J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

kā šīs grāmatas uzdevums ir aplūkot eshatoloģiju, kāda tā sastopama dažādās kristīgajās konfesijās, tad vispirms nepie­ciešams aplūkot jūdu reliģijas eshatolo­ģiju, kāda tā redzama Vecās derības rakstos.

Kristīgās reliģijas šūpulis ir Vidusjūras zemju aus­trumu daļa. Kristietība izcēlās no jūdu reliģijas pes­tītāja — mesijas gaidītāju veidotajiem uzskatiem laikā, kad minētās zemes pārvaldīja Romas vergturu impērija. No gaidītā jūdu pestītāja —- karavadoņa pakāpeniski izveidojās stāstījumi par Jēzu Kristu — pestītāju. Kris­tiešu mācība par Kristus drīzu atnākšanu atsvabināt ticīgos un uzcelt tiem dieva valstību bija gaidītā prieka vēsts Romas valsts apspiesto ļaužu šķirām, un tāpēc kris­tīgā ticība ātri izplatījās. Reizē ar jūdu pestītāju kris­tieši pārņēma no tiem arī viņu dievu Jahvi (Jehovu) un jūdu svētos rakstus — Veco derību.

Ievērojot teikto, jāsecina, ka kristieši pieņēma arī Vecās derības eshatoloģiskos ticējumus. Cik lielā mērā tas noticis, redzam no sekojošā Vecās derības eshatolo- ģijas izklāsta.

Izsekojot Vecās derības rakstus, redzams, ka tajos nesastopam dveseles nemirstības mācību, kura ir citām senatnes tautam Vidusjūras zemēs. Par cilvēka pēcnā­ves stāvokli Vecajā derībā izteikti gluži pretēji ieskati. Tā Zālamana mācītājā grāmatas 9. nodaļas 5., 6. un 10. pantā rakstīts: «Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst, bet tie nomirušie nezin it nekā, tiem arī vairs nav algas. Bet viņu piemiņa ir aizmirsta, un viņu mīlestība un viņu ienaidība un viņuskaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pa­saule … Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, to dari tikuši; jo ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapa, kur tu noej.»

Dzīvību miesai, pēc Vecās derības, piešķir nevis dvēsele, bet dieva dvaša jeb gars. Kad pirmais cilvēks Ādams bija iztaisīts no zemes pīšļiem, tad dievs «iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dveseli». [6] par dieva darbiem ebreju dziesminieks rak-

1 Eceķiēla gr„ 18. nod., 4. p. (Citāti no 1926. gada latviešu Bībe­les izdevuma.)

2 Dāvida dziesmas, 89. nod., 49. p.

3 Ijaba gr., 7. nod., 15. p.

4 Mozus pirmā gr., 2. nod., 7. p, sta: «. . . Tu [dievs]* atņēmi viņiem [dzīvniekiem] dvašu, tad tie mirst un paliek [top] atkal par pīšļiem. Tu sūti savu Garu, tad tie top radīti. . -» 1 Šo dvašu jeb garu ebreji neiedomājās kā nemirstīgu dubultnieku, kas mīt cilvēkā, bet kā dieva dzīvības spēku. Cilvēkam mirstot, šis dzīvības spēks atstāj miesu un atgriežas atpakaļ pie dieva, kas to devis 2 , tāpat kā ūdens pa upēm aizplūst atpakaļ jūrā, no kuras tas iztvaikojis un mākoņu un lietus veidā nonācis uz zemes. 3

Tādējādi dieva atalgojums un sods tika piedēvēts cilvēkam viņa dzīves laikā. Tas sevišķi'spilgti redzams desmit baušļos — galvenajos ebreju reliģijas ētiskajos principos, kurus par savu morāles kodeksu pieņēmušas arī kristiešu konfesijas. Divos no tiem paziņots dieva atalgojums un sods. Bauslī par vecāku cienīšanu sacīts: «Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos.» 4 Bauslī, kurā aizliegts pielūgt dieva attēlus, lasāms: «.. . Jo es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augu­mam pie tiem, kas mani ienīst, un dara žēlastību tūk­stošiem, kas mani mīļo un manus baušļus tur.» [7] dieva atalgojums tātad pastāv ilga raūža un žēlastības pie­šķiršanā. Turpretī sods par tēvu grēkiem pastāv atrie­bībā, ko dievs uzliek viņu bērniem un bērnu bērniem līdz ceturtajam augumam. Par atmaksu pēc nāves vai pēc augšāmcelšanās baušļos nekas nav sacīts.

Citētajos Bībeles izteikumos bieži lasījam vardu «elle», ar kuru tulkots ebreju vārds «šeol». Apzīmē­jumu «elle» latviešu valodā saprot kā grēcīgu cilvēku soda vietu pazemē, kur grēciniekiem jādeg uguns zaņķī. Vecās derības sarakstīšanas laikā vārdam «šeol» tadu nozīmi nepiešķīra. Ar šeolu saprata kapu vai bedri — tumšu vietu, kur jāguļ mirušajiem. Tie Vecās derības autori, kas domāja, ka dvēsele pēc nāves pa­liek dzīva, aprakstīja šeolu kā plašāku pazemes telpu, kura dveselem bija iespējamas arī kustības.

Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras austrumu tautās no ticējumiem par dvēseles nemirstību bija iz­veidojusies mirušo dvēseļu «izsaukšanas» maģija, kas musu laikā pazīstama kā spiritisms. Mirušo dvēseļu izsaucējus jeb medijus ebreji toreiz nosauca par bur­vjiem. Kā teikts Zāmuēla pirmās grāmatas 28. nodaļā, ebreju ķēniņš Zauls mirušo izsaucējus izraidījis no sa­vas zemes. Karā ar filistiem Zauls tomēr esot apmeklē­jis mirušo izsaucēju, kas viņam esot izsaukusi mirušā ebreju virspriestera Zāmuēla garu.

Mirušo izsaukšanas iespēja Vecajā derībā nav ap­strīdēta, bet ir aizliegta šīs iespējas izmantošana. Tā pravieša Ezaijas grāmatā rakstīts: «Kad tie nu uz jums sacīs: vaicājiet tos pareģus un zīmju cienītājus, kas čirkst un čukst [tad sakait]: vai ļaudīm nebūs vaicāt savu Dievu? Vai tad mirušus būs vaicāt priekš dzī­viem?» 1

Pasaules gala ideja ebrejiem bija sveša. Kur Vecajā derībā rakstīts par zemes izpostīšanu, tur ar vārdu «zeme» domāta kāda ierobežota teritorija, bet ne visa planēta Zeme. Ezaijas grāmatas autors 24. nodaļā, runā­jot par zemes izpostīšanu, nobeidz savu aprakstu ar ziņojumu, ka tajā pašā laikā ebreju dievs, godības ap­ņemts, valdīs Jeruzalemē uz Ciānas kalna.

Tā pati Ezaijas grāmata runā par jaunas debess un jaunas zemes radīšanu, uz kuras dzīvos dieva izredzē­tie. 2 Tomēr tur nav sacīts, ka pirms šīs jaunradīšanas vecā zeme tiks iznīcināta. Šo jaunradīšanu autors iedo­mājas kā vecās zemes pārveidošanu vai izdaiļošanu.

Šur tur Vecās derības grāmatās pavīd mācība par augšāmcelšanos no miroņiem. Šī mācība spilgti izteikta pārsistu reliģijā. Pasaules gala laikā, māca pārsisti, at­nāks pestītājs Saošiants un uzmodinās mirušos, lai dotu tiem atmaksu pēc viņu darbiem. Pārsisti dzīvoja ebre­jiem kaimiņos, un viņu ticējumi varēja viegli nokļūt jūdaismā.

Jūdi sakuma augšāmcelšanos attiecināja tikai uz sava dieva Jahves pielūdzējiem, kamēr visi citi pēc nāves padoti mūžīgai iznīcībai. Šāds uzskats izteikts Ezaijas grāmatas 26. nod. 14. un 19. p. Sestajā gadsimtā pirms musu eras Bābeles gūstniecībā esošais pravietis Ece- ķiēls savas grāmatas 37. nodaļā sniedz sīku augšām­celšanās aprakstu. Tur brikšķot stājas kauls pie kaula, tie tiek savienoti ar dzīslām un tad apklāti ar miesu un adu. Šajās miesās gars tiek iepūsts it kā ar vēju, pēc tam mirušie pieceļas un tiek nometināti uz jaunu dzīvi «Izraēļa zemē» — Palestīnā.

Ijaba grāmata, pēc zinātnieku sprieduma, sarakstīta apmēram Bābeles gūstniecības laikā. Grāmatā tēlota ganu dzīve Priekšāzijas tuksnešos. Tur cietējs Ijabs priecājas cerībā, ka viņa dievišķīgais pestītājs «pēcgalā celsies pār pīšļiem» un viņš tad skatīšot dievu. [9] Šinī izteikumā redzams ticējums pēcgalam jeb pasaules ga­lam, kad mirušie tikšot uzmodināti un piecelti no ka­piem.

Vecajā derībā pravieša Daniēla grāmata uzrakstīta pati pēdējā (168.—164. g. pirms m. ē.). Tā satur pra­vietojumus par pasaules iekārtas pārveidošanu pasaules «gala laikā». Tad «Laiku vecais» (dievs), pēc Daniēla vārdiem, noturēs tiesu pār cilvēkiem. Tiesā tiks atvēr­tas grāmatas, pēc kurām katram piespriedīs algu atbil­stoši viņa darbiem. Tad dievs nodos valdību «Cilvēka dēlam», kuru jūdi identificē ar savu pestītāju — me­siju. Šis Cilvēka dēls kopā ar «visaugstākā svētiem ļaudīm» — ebrejiem pārvaldīs visas citas tautas uz mūžīgiem laikiem. 1 Daniēla grāmatā jau skaidri izsa­cīts ticējums, ka pasaules galā notiks augšāmcelšanās. Autors te runā ne tikai par dieva ļaužu uzmodināšanu, bet arī par dievam nepatīkamu cilvēku uzmodināšanu «uz mūžīgu kaunu un negantību». 2