' Korintiešu pirmā gr., 15. nod., 13., 14., 19., 32. p.
2 Turpat, 32. p.
3 Turpat, 54. un 55. p.
Ka redzejam, tad pirmkristieši ticēja Kristus atnākšanai viņu paaudzes laikā. To rāda pat viņu izteiksmes veids: «Mes, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aizrauti… iekš padebešiem tam Kungam pretī gaisā» «mēs tapsim pārvērsti».
Tukstošgadu valsts
Ar ziņojumu, ka svētie tiks aizrauti mākonī Kristum pretī, eshatoloģiskais pavediens pārtrūkst un Tesaloni- ķiešu pirmās grāmatas lasītājs paliek neziņā, kas ar šiem )audīm notiks tālāk.
Parādīšanas grāmatā Kristus atnākšana aprakstīta citādi. Te viņš neatrodas uz mākoņa, bet sēž uz balta zirga. Viņam seko debesu karaspēks uz baltiem zirgiem. Viņš tērpies asinīs mērcētās drēbēs, un no viņa mutes iziet ass zobens pagānu apkaušanai. Pasaules valdnieki dodas tam pretī, lai iesāktu kauju, bet Kristus visus uzbrucējus ar savu zobenu apkauj.
Pēc tam no debesīm nokāpj eņģelis ar bezdibeņa atslēgām un lielām ķēdēm. Tas sagrābj sātanu, saista to un iemet uz tūkstoš gadiem bezdibenī, kas tiek aizslēgts, lai sātans neizkļūtu laukā. Svētie nosēžas krēslos spriest tiesu un valdīt līdz ar Kristu tūkstoš gadus.'
Arī šis apraksts ņemts no apokrifiskās Enoka grāmatas (10. nod. 4.—6. p.), kur lasām: «Un kungs atkal sacīja [eņģelim] Rafaēlam: Sasien Azazelam [velnam] rokas un kājas un ieliec viņu tumsā; iztaisi caurumu tuksnesī, kas atrodas Dudaelā, un nolaid viņu tanī. Un uzliec uz tā rupju, asu akmeni, un apklāj viņu ar tumsu, lai viņš tur vienmēr paliktu, aizsedz viņam seju, lai viņš neskatās uz gaismu. Un lielajā tiesas dienā viņu iemetīs karstumā [grieķiski gehennā — uguns zaņķī].»
Parādīšanas grāmatas 20. nodaļā nav aprakstīta mirušo uzmodināšana un svēto pacelšana no zemes mākonī. Tādējādi jāsecina, ka tie, kas palikuši dzīvi, turpinās dzīvi virs zemes, kur valdīs Kristus un svētie. Tomēr Jaunajā derībā atrodams arī citāds izklāsts. Jāņa evaņģēlija 14. nod. 1.—3. p. stāstīts, ka Kristus, taisoties atstāt pasauli, iepriecinājis savus mācekļus ar solījumu aiziet pie debesu tēva, lai sataisītu viņiem vietu un tad aizvestu viņus turp. Vīlipiešu gr. 3. nod. 20. p. sacīts: «Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām to Pestītāju, to Kungu Jēzu Kristu.» Izteikumi par svēto aizvešanu debesīs atrodami tikai tajos Jaunās derības rakstos, kuros atklājas kristīgā gnosti- cisma ietekme, proti, Jāņa evaņģēlijā un dažās tā sauktajās Pāvila grāmatās.
Par notikumiem Kristus valsti tūkstoš gados ir sacīts vienīgi tas, ka svētie valdīs līdz ar Kristu un spriedīs tiesu. Mateja evaņģēlijs 25. nodaļā stāsta par citu tiesu, kura tiks noturēta, Kristum atnākot, un kuras priekšā tiks aicināti visi ļaudis. Šo tiesu teoloģija mēdz nosaukt par «pastaro tiesu». Taisnīgie te pielīdzināti avīm un tiks novietoti Kristum pie labās rokas; grēcinieki pielīdzināti āžiem un tiks novietoti viņam pa kreisi. Taisnīgajiem Kristus pasludinās aicinājumu: «Nāciet šurp jūs, mana tēva svētītie, iemantojiet to valstību, kas jums sataisīta no pasaules iesākuma.» Netaisnīgajiem Kristus paziņos: «Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.»
Pēc tūkstoš gadiem sātanu izlaiž no bezdibeņa. Sātans atsāk savu vilšanas darbu visā pasaulē. Viņš sakūda lielus ļaužu pulkus uz karu pret Kristu un svētajiem, kas viņus tūkstoš gadus pārvaldīja. Parādīšanas grāmatas autors šo epizodi ņēmis no Dāniela grāmatas 11. nod. 45. p., kur tēlots Sīrijas ķēniņa Antioha IV iedomātais uzbrukums Jeruzalemei un viņa bojā eja. Parādīšanas grāmatas autors to uzlūko kā pravietojumu, kas norāda uz sātana uzbrukumu Jeruzalemei pēc Kristus tūkstošgadu valsts.
Kad velna karapulki uzbrūk Jeruzalemei, pār tiem no debesīm nolīst uguns. Tā it kā savienojas ar to uguni, kurā jau tūkstoš gadu sākumā tiek iemests zvērs — Antikrists un viltus pravietis. Šajā. ugunī uz mūžīgu mocīšanu tiek iemests ari velns. Kā redzams, lai ietekmētu ticīgos, Bībeles autori izmanto visbriesmīgākos moku tēlojumus, kādus vien cilvēka prāts var izdomāt.
Tālāk Parādīšanas grāmatā aprakstīta kāda_ tiesas scēna. Ap lielu, baltu dieva troni tiek sapulcināti visi mirušie, kas piecēlušies no jūras, nāves un elles. Tiek atvērtas grāmatas, pēc kurām katram piespriež atmaksu par viņa darbiem. Tur ir arī dzīvības grāmata, kura, ka saprotams, ierakstīti tie, kuriem jāiemanto dieva valstība. Visus pārējos iemet uguns zaņķī. Šis zaņķis nosaukts par otro nāvi. Te varētu domāt, ka_ grēcinieki ugunī tiek nonāvēti, taču šādas domas atspēko Paradī- šanas gr. 14. nod. 10. un 11. p., kur ziņots par grēcinieku mūžīgu dedzināšanu.
Redzam, ka salīdzinājumā ar Veco derību Jaunās derības eshatoloģija ir stipri pārveidota un paplašināta. Dvēseles starpstāvoklis starp nāvi un pasaules galu ir tēlots gluži citāds. Vecajā derībā pasaules gals notēlots kā pasaules pārvaldes maiņa, pie tam visas valstis tikšot pakļautas ebreju tautas pārvaldei. Jaunajā derībā pasaules gals saistīts ar visu cilvēku augšāmcelšanos un pastaro tiesu, kur katram piespriedīšot atmaksu pēc darbiem; zeme tikšot šķīstīta ugunī un pēc tam atjaunota.
Ja Vecās derības eshatoloģijā manāma ebrejiski nacionala nokrāsa, tad Jaunās derības eshatoloģijā palikuši tikai šīs nacionālās nokrāsas ietvari. Kristietība atdalījās no ebreju jūdaisma un, nostājoties savrup, veidojas par internacionālu reliģiju, par pasaules reliģiju.
Kristieši savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos neizplatīja savu reliģiju ar zobena palīdzību. Tā neatnesa ari nekādās jaunas zinātniskas atziņas, kas būtu veicinājušas tās popularitāti. Un tomēr, neskatoties uz vajā- šanam, ta izplatījās, izkonkurēja citas toreiz Romas im- perijā pastāvošās reliģijas un kļuva par šīs milzīgās un varenās zemes valsts reliģiju.
Kristietības izplatīšanos galvenokārt sekmēja sociāli ekonomiskie apstākļi, kuri spieda rast izeju, jo visu cilvēku «zaudētā paradīze», kā raksta F. Engelss, «bija pagātne; pagrimstošajiem brīvajiem tā bija agrākā po- lisa, vienlaikus gan pilsēta, gan valsts, kurā viņu senči kādreiz bija bijuši brīvi pilsoņi; karā sagūstītajiem vergiem — brīvā dzīve pirms nokļūšanas verdzībā un gūsta; sīkzemniekiem — iznīcinātā ģints iekārta un zemes kopīpašums. Visu to bija noslaucījusi no zemes virsas Romas iekarotāja nivelējošā dzelzs dūre.» [24]
«Kur tad bija izeja,» vaicā F. Engelsss, «… — izeja, kas būtu kopīga visām šīm dažādajām ļaužu grupām …?
Tāda izeja radās. Bet ne šajā pasaulē. Tā laika apstākļos izeja varēja but tikai reliģija.» [25]
Kristietība bija vispiemērotākā, jo, vismaz sākumā, tai nebija nekādu rituālu, kas radītu nošķiršanos, nebija procesiju un upurēšanas. Bez tam tiem, kas gaudās par materiālo un morālo nabadzību, tā atbildēja, ka vainīgs ir pats cilvēks. Šī iekšējā samaitātība un atzīšanās tajā kļuva par priekšnoteikumu garīgajai atpestīšanai, ko sludināja kristietība. Nākamā atbrīvošanās tika solīta ne šajā pasaulē, bet viņpasaules dzīvē. Kristietībā pieņemams likās apgalvojums, ka glābšanās iespējama ar milzu izpirkuma upuri, imponēja asa antīkās kultūras un kārtības nosodīšana, etnisko un sociālo norobežojumu noliegšana, citu reliģiju populāro motīvu patapināšana, vīriešu un sieviešu vienlīdzība dievkalpojuma apmeklēšanā utt.
Читать дальше