J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

' Korintiešu pirmā gr., 15. nod., 13., 14., 19., 32. p.

2 Turpat, 32. p.

3 Turpat, 54. un 55. p.

Ka redzejam, tad pirmkristieši ticēja Kristus atnāk­šanai viņu paaudzes laikā. To rāda pat viņu izteiksmes veids: «Mes, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aiz­rauti… iekš padebešiem tam Kungam pretī gaisā» «mēs tapsim pārvērsti».

Tukstošgadu valsts

Ar ziņojumu, ka svētie tiks aizrauti mākonī Kristum pretī, eshatoloģiskais pavediens pārtrūkst un Tesaloni- ķiešu pirmās grāmatas lasītājs paliek neziņā, kas ar šiem )audīm notiks tālāk.

Parādīšanas grāmatā Kristus atnākšana aprakstīta ci­tādi. Te viņš neatrodas uz mākoņa, bet sēž uz balta zirga. Viņam seko debesu karaspēks uz baltiem zirgiem. Viņš tērpies asinīs mērcētās drēbēs, un no viņa mutes iziet ass zobens pagānu apkaušanai. Pasaules valdnieki dodas tam pretī, lai iesāktu kauju, bet Kristus visus uz­brucējus ar savu zobenu apkauj.

Pēc tam no debesīm nokāpj eņģelis ar bezdibeņa at­slēgām un lielām ķēdēm. Tas sagrābj sātanu, saista to un iemet uz tūkstoš gadiem bezdibenī, kas tiek aiz­slēgts, lai sātans neizkļūtu laukā. Svētie nosēžas krēslos spriest tiesu un valdīt līdz ar Kristu tūkstoš gadus.'

Arī šis apraksts ņemts no apokrifiskās Enoka grāma­tas (10. nod. 4.—6. p.), kur lasām: «Un kungs atkal sa­cīja [eņģelim] Rafaēlam: Sasien Azazelam [velnam] rokas un kājas un ieliec viņu tumsā; iztaisi caurumu tuksnesī, kas atrodas Dudaelā, un nolaid viņu tanī. Un uzliec uz tā rupju, asu akmeni, un apklāj viņu ar tumsu, lai viņš tur vienmēr paliktu, aizsedz viņam seju, lai viņš neskatās uz gaismu. Un lielajā tiesas dienā viņu iemetīs karstumā [grieķiski gehennā — uguns zaņķī].»

Parādīšanas grāmatas 20. nodaļā nav aprakstīta mi­rušo uzmodināšana un svēto pacelšana no zemes mā­konī. Tādējādi jāsecina, ka tie, kas palikuši dzīvi, tur­pinās dzīvi virs zemes, kur valdīs Kristus un svētie. Tomēr Jaunajā derībā atrodams arī citāds izklāsts. Jāņa evaņģēlija 14. nod. 1.—3. p. stāstīts, ka Kristus, taiso­ties atstāt pasauli, iepriecinājis savus mācekļus ar solī­jumu aiziet pie debesu tēva, lai sataisītu viņiem vietu un tad aizvestu viņus turp. Vīlipiešu gr. 3. nod. 20. p. sacīts: «Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām to Pestītāju, to Kungu Jēzu Kristu.» Iztei­kumi par svēto aizvešanu debesīs atrodami tikai tajos Jaunās derības rakstos, kuros atklājas kristīgā gnosti- cisma ietekme, proti, Jāņa evaņģēlijā un dažās tā sauk­tajās Pāvila grāmatās.

Par notikumiem Kristus valsti tūkstoš gados ir sacīts vienīgi tas, ka svētie valdīs līdz ar Kristu un spriedīs tiesu. Mateja evaņģēlijs 25. nodaļā stāsta par citu tiesu, kura tiks noturēta, Kristum atnākot, un kuras priekšā tiks aicināti visi ļaudis. Šo tiesu teoloģija mēdz nosaukt par «pastaro tiesu». Taisnīgie te pielīdzināti avīm un tiks novietoti Kristum pie labās rokas; grēcinieki pie­līdzināti āžiem un tiks novietoti viņam pa kreisi. Tais­nīgajiem Kristus pasludinās aicinājumu: «Nāciet šurp jūs, mana tēva svētītie, iemantojiet to valstību, kas jums sataisīta no pasaules iesākuma.» Netaisnīgajiem Kristus paziņos: «Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.»

Pēc tūkstoš gadiem sātanu izlaiž no bezdibeņa. Sātans atsāk savu vilšanas darbu visā pasaulē. Viņš sakūda lielus ļaužu pulkus uz karu pret Kristu un svētajiem, kas viņus tūkstoš gadus pārvaldīja. Parādīšanas grāma­tas autors šo epizodi ņēmis no Dāniela grāmatas 11. nod. 45. p., kur tēlots Sīrijas ķēniņa Antioha IV iedomātais uzbrukums Jeruzalemei un viņa bojā eja. Parādīšanas grāmatas autors to uzlūko kā pravietojumu, kas norāda uz sātana uzbrukumu Jeruzalemei pēc Kristus tūkstoš­gadu valsts.

Kad velna karapulki uzbrūk Jeruzalemei, pār tiem no debesīm nolīst uguns. Tā it kā savienojas ar to uguni, kurā jau tūkstoš gadu sākumā tiek iemests zvērs — Antikrists un viltus pravietis. Šajā. ugunī uz mūžīgu mocīšanu tiek iemests ari velns. Kā redzams, lai ietekmētu ticīgos, Bībeles autori izmanto visbries­mīgākos moku tēlojumus, kādus vien cilvēka prāts var izdomāt.

Tālāk Parādīšanas grāmatā aprakstīta kāda_ tiesas scēna. Ap lielu, baltu dieva troni tiek sapulcināti visi mirušie, kas piecēlušies no jūras, nāves un elles. Tiek atvērtas grāmatas, pēc kurām katram piespriež atmaksu par viņa darbiem. Tur ir arī dzīvības grāmata, kura, ka saprotams, ierakstīti tie, kuriem jāiemanto dieva val­stība. Visus pārējos iemet uguns zaņķī. Šis zaņķis no­saukts par otro nāvi. Te varētu domāt, ka_ grēcinieki ugunī tiek nonāvēti, taču šādas domas atspēko Paradī- šanas gr. 14. nod. 10. un 11. p., kur ziņots par grēci­nieku mūžīgu dedzināšanu.

Redzam, ka salīdzinājumā ar Veco derību Jaunās de­rības eshatoloģija ir stipri pārveidota un paplašināta. Dvēseles starpstāvoklis starp nāvi un pasaules galu ir tēlots gluži citāds. Vecajā derībā pasaules gals notēlots kā pasaules pārvaldes maiņa, pie tam visas valstis tik­šot pakļautas ebreju tautas pārvaldei. Jaunajā derībā pasaules gals saistīts ar visu cilvēku augšāmcelšanos un pastaro tiesu, kur katram piespriedīšot atmaksu pēc darbiem; zeme tikšot šķīstīta ugunī un pēc tam atjau­nota.

Ja Vecās derības eshatoloģijā manāma ebrejiski nacionala nokrāsa, tad Jaunās derības eshatoloģijā pali­kuši tikai šīs nacionālās nokrāsas ietvari. Kristietība atdalījās no ebreju jūdaisma un, nostājoties savrup, veidojas par internacionālu reliģiju, par pasaules reliģiju.

Kristieši savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos neiz­platīja savu reliģiju ar zobena palīdzību. Tā neatnesa ari nekādās jaunas zinātniskas atziņas, kas būtu veici­nājušas tās popularitāti. Un tomēr, neskatoties uz vajā- šanam, ta izplatījās, izkonkurēja citas toreiz Romas im- perijā pastāvošās reliģijas un kļuva par šīs milzīgās un varenās zemes valsts reliģiju.

Kristietības izplatīšanos galvenokārt sekmēja sociāli ekonomiskie apstākļi, kuri spieda rast izeju, jo visu cil­vēku «zaudētā paradīze», kā raksta F. Engelss, «bija pagātne; pagrimstošajiem brīvajiem tā bija agrākā po- lisa, vienlaikus gan pilsēta, gan valsts, kurā viņu senči kādreiz bija bijuši brīvi pilsoņi; karā sagūstītajiem ver­giem — brīvā dzīve pirms nokļūšanas verdzībā un gūsta; sīkzemniekiem — iznīcinātā ģints iekārta un zemes kopīpašums. Visu to bija noslaucījusi no zemes virsas Romas iekarotāja nivelējošā dzelzs dūre.» [24]

«Kur tad bija izeja,» vaicā F. Engelsss, «… — izeja, kas būtu kopīga visām šīm dažādajām ļaužu grupām …?

Tāda izeja radās. Bet ne šajā pasaulē. Tā laika ap­stākļos izeja varēja but tikai reliģija.» [25]

Kristietība bija vispiemērotākā, jo, vismaz sākumā, tai nebija nekādu rituālu, kas radītu nošķiršanos, nebija procesiju un upurēšanas. Bez tam tiem, kas gaudās par materiālo un morālo nabadzību, tā atbildēja, ka vainīgs ir pats cilvēks. Šī iekšējā samaitātība un atzīšanās tajā kļuva par priekšnoteikumu garīgajai atpestīšanai, ko sludināja kristietība. Nākamā atbrīvošanās tika solīta ne šajā pasaulē, bet viņpasaules dzīvē. Kristietībā pie­ņemams likās apgalvojums, ka glābšanās iespējama ar milzu izpirkuma upuri, imponēja asa antīkās kultūras un kārtības nosodīšana, etnisko un sociālo norobežo­jumu noliegšana, citu reliģiju populāro motīvu patapi­nāšana, vīriešu un sieviešu vienlīdzība dievkalpojuma apmeklēšanā utt.