J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Tā kā Kristus atnākšana bija atlikta uz nenoteiktu laiku, tad radās vajadzība pēc citas iepriecas par drī­zumā iegūstamo labklājību. Tāpēc kristieši izveidoja mācību par to, ka tūliņ pēc nāves ticīgā cilvēka dvēsele baudīs svētlaimi paradīzē, bet grēcinieku dvēseles cie­tīs mocības ellē. Bagātīgus avotus šādai mācībai kris­tieši atrada jūdu ārpuskanoniskajos mītos un citu seno reliģiju mitoloģijā.

Ja Vecajā derībā, izņemot dažus miglainus izteiku­mus, nav runāts par dvēseles nemirstību, tad Jaunajā derībā par to pasacīts skaidri.

Parādīšanas grāmatā, kura Jaunajā derībā sarakstīta pati pirmā, 6. nodaļas 9. un 10. pantā minētas dvēseles, kuras sauc uz dievu pēc atriebības par netaisnībām, kas pārciestas miesas dzīves laikā.

Mateja evaņģēlija 10. nod. 28. p. ticīgie tiek iedroši­nāti ar izteikumu: «… Nebīstaities no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaities vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.»

Apustuļu darbu grāmatas 20. nodaļa stāsta par kādu jaunekli Eitiku, kas pa logu nokritis no mājas augšējā stāva. Kad klātesošie noturējuši to par mirušu, apustu­lis Pāvils esot sacījis: «Nedarait troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.» (10. p.)

Korintiešu otrās gr. 5. nod. 1.—8. p. izteiktas kristieša ilgas pēc dzīves debesīs. Ķermenis esot būda, kurā dzī­vodams cilvēks «nopūšas» un vēlas, lai šī būda drīzāk tiktu nāves «salauzta» un lai no tās atbrīvojusies dvē­sele varētu nokļūt debesīs pie dieva.

Korintiešu otrā grāmata sarakstīta ap pirmā un otrā gadsimta miju, kad Romas impērijas zemēs bija kļuvuši pazīstami filozofa Senekas (miris 65. gadā) raksti. Savā vēstulē Lucilijam Seneka raksta: «Es esmu dzemdināts augstākiem centieniem un esmu par augstu, lai būtu savas miesas vergs; savā miesā es nekad nesaskatu neko citu kā ķēdes, kurās sakalta mana brīvība.» «Tas [mirušā gars] tagad steidzas turp, no kurienes tas bija atsūtīts; tur to gaida mūžīgs mierinājums; mulsuma un rupjības vietā tur tas redz tikai tīrus un svētus skatus.»» Iepriekš minētie Korintiešu grāmatas vārdi ir kā Sene- kas izteikuma atdarinājums. Abos rakstos šie vergu mierinātāji attēlo miesu kā gara jeb dvēseles cietumu un nāvi kā pāreju uz labāku dzīvi debesīs.

Nostāstā par bagāto vīru un nabaga Lācaru evaņģē­liju Kristus atkārto jūdu ticējumu par to, ka dievam patīkamo cilvēku dvēseles pēc nāves nonāk Ābrama klēpī, bet dievam nepatīkamo — elles mokās. Tā kā kristieši šo nostāstu uzlūko par svarīgu informāciju lie­cībā par dvēseles stāvokli pēc nāves, tad citējam to še vārdu pa vārdam:

«Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja priekš viņa durvīm pilns ar vātīm un gribējās paēdinājams no tām druskām, kas krita no tā bagātā galda. Bet ir suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka tas nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrama klēpī, un tas bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un. re­dzēja Ābramu no tālienes un Lācaru viņa klēpī, un sauca un sacīja: Tēvs Abrām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzisina manu_mēli; jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. Bet Ābrams atbildēja: Piemini dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā un Lācars tur­pretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. Un viņš sacīja: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. Ābrams uz to sacīja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, tēvs Abrām, bet, kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. Tad viņš uz to sacīja: Kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut ir kāds no mirušiem augšām celtos.» [15]

Šis jūdu ticējums Lūkas evaņģēlijā atstāstīts nevis ar nolūku izskaidrot to par maldīgu, bet gan lai parādītu, kas katru sagaida pēc nāves.

Kā teikts Jaunajā derībā, taisnīgo cilvēku dvēseles nonāk paradīzē, kura atrodas trešajās debesīs. [18] Kad nu Kristus pie augšāmcelšanās izveidos mirušiem jaunas miesas, tad pie to atdzīvināšanas dvēselēm būs jāatstāj paradīze, lai šīs miesas atdzīvinātu. Te daudziem ticīga­jiem rodas jautājums, kādēļ gan dvēselēm jātērpjas miesās, ja jau bez tām viņas bauda debesu priekus un laimi.

Par taisnīgajiem, kas, Kristum atnākot, būs dzīvi, sacīts: «Redzi, es jums saku noslēpumu: Mēs gan visi neaizmigsim [nenomirsim], bet visi tapsim pārvērsti it piepeši, acumirklī, pie pēdējās bazūnes skaņas. Jo tā bazūne skanēs un miroņi taps uzmodināti nesatrūdami un mēs tapsim pārvērsti. Jo šim, kas ir satrūdams, būs apvilkt nesatrūdēšanu un šim mirstamam būs apvilkt nemirstību.» [19]

Mācība par miesas pārvēršanu nemirstībā Vecās de­rības rakstos nav atrodama. Nepareizs ir arī slēdziens, ka šo mācību apustulis Pāvils uzrakstījis, dieva gara iedvesmots. Korintiešu grāmatas autors to ir ņēmis no apokrifiskās [20] enoka grāmatas, kas sarakstīta vairāk nekā simt gadus pirms mūsu ēras un ko jūdi nekad par svētu nav uzlūkojuši. Enoka grāmatas 62. nodaļas 15. p. rakstīts, ka pasaules gala laikā «taisnie un izredzētie tiks pacelti prom no zemes un nenolaidīs savu skatu, un tiks tērpti dzīvības drēbēs». Šī Enoka grāmatas mācība atspēko kristiešu apgalvojumu, ka Jaunajā de­rībā nekādas reliģiskas mācības no nesvētās literatūras nav iekļuvušas.

Viena no īpatnībām, ar ko kristietība atšķiras no daudzām citām reliģijām, ir mācība par miesas augšām­celšanos. Tā minēta kā galvenā vērtiba, kas iegūstama ar kristīgu dzīvi, labiem darbiem, cīņām un ciešanām. «… Ja miroņu augšāmcelšanās nav,» saka mītiskais Pāvils, «tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arīdzan veltīga … Ja vien šinī dzīvībā [dzīvē] cerējām uz Kristu, tad esam jo nožēlojami pār visiem cilvēkiem… Kas man no tā atlec [ka dzīvoju kristīgi], ja miroņi netop uzmodināti?» 1 Bez augšāmcel­šanās veltīga ir visa ticība, cīņas un ciešanas, spriež autors. Bez augšāmcelšanās kristietis ir visnožēlojamā­kais starp cilvēkiem, jo viņš savas pārliecības dēļ nes lielus upurus, ko citi izmanto sevis labā. Tad labāk dzī­vot pēc senatnē labi pazīstamā sakāmvārda: «Ēdīsim un dzersim, jo rītu mēs mirsim.» 2

Tāpēc miesas augšāmcelšanai jābūt, katrā ziņā jābūt, domā autors, lai nākamajā dzīvē miesa varētu bagātīgi baudīt algu par labiem darbiem pirmajā dzīvē.

Kristīgā reliģija piesolīja cilvēkiem uzvaru pār nāvi: «Nāve ir aprīta uzvarēšanā! Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle [kaps], kur ir tava uzvarēšana?» 3 Tas bija liels pie­dāvājums, ko katrs kāroja iegūt. Ja ar laiku kristietību (neskaitot vergus) pieņēma arī turīgās šķiras, tad te liela loma bija kristiešu piesolītajai mūžīgajai dzīvoša­nai dieva valstībā. Šis piesolījums lielā mērā arī palī­dzēja kristietībai kļūt par pasaules reliģiju.