J. BIRZIŅŠ: KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

KRISTIEŠI UN ATEISTI PAR

— cilvēka miršanu;

— pasaules galu;

— mirušo augšāmcelšanos;

— dieva tiesu;

— dieva valstības uzcelšanu;

— elli un mokām;

— paradīzi un prieku.

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1969

Eshatoloģijas nosaukums cēlies no grieķu vārda eschatos — pēdējais, gals, un logos — vārds, mācība, tātad: mācība par galu. Ar šo nosau­kumu teoloģija apzīmē to savas teorijas daļu, kas māca par cilvēka miršanu un viņa dvēseles dzīvi pēc miesas nāves, par «pasaules galu», ar ko saprot Zemes bojā eju, par notikumiem, kas saistīti ar šo pa­saules galu, par mirušo augšāmcelšanos, dieva tiesu un atalgojuma piešķiršanu nākamajā dzīvē, par pasaules atjaunošanu un dieva valstības uzcelšanu, par elli un mūžīgām mokām, par paradīzi ar tās jaukumiem un mūžīgiem priekiem. Eshatoloģija ir viena no teoloģijas pamatmācībām.

Dažādu reliģiju pārstāvji mēdz apgalvot, ka viņu re­liģiskās atziņas esot devis dievs. To rašanās neesot līdzīga citu atziņu izcelsmei. Zinātniskās atziņas esot cilvēka prāta produkts, un tām esot savs izcelsmes laiks, cēloņi un attīstības posmi. Turpretī reliģijas atzi­ņas esot saņemtas caur dievišķīgu atklāsmi un paliekot mūžīgi patiesas.

Tāds apgalvojums nav pareizs. Par to skaidri liecina

visa cilvēces attīstības vēsture. Cilvēces agrīnajā attīs­tības posmā apmēram pirms 50 000 gadu reliģijas nebija. Bet cilvēks izvirzījies no dzīvnieku valsts apmēram pirms miljona gadu. Tātad simLiem tūkstošu gadu cil­vēkiem nebija nekādas reliģijas. Tikai stipri vēlāk sāka veidoties ticējumi dvēselei, kura, cilvēkam mirstot, at­stāj miesu un turpina dzīvot patstāvīgu dzīvi. Pie da­žiem pirmatnējo cilvēku skeletiem atrasti ikdienas dzīvē lietoti priekšmeti, jo dzīvie iedomājās, ka ne­laiķa dvēsele tos spēj izmantot. Ja mirušajam nebija ar dzīvajiem bijušas labas attiecības, kapu apkrāva sma­giem akmeņiem. Kājas pielieca un piesēja ķermeņa augšdaļai. Dažas ciltis mirušajiem sasēja kopā kāju īkšķus, roku īkšķus sasēja aiz muguras, bet papēžos iedūra asus priekšmetus, lai dvēsele nevarētu staigāt. Ja apglabāja ienaidnieka līķi, tad tam pārlauza mugur­kaulu, nocirta plaukstas vai pēdas, izdūra acis un no­grieza ausis. Dzīvie iedomājās, ka nelaiķa dvēsele var ciest arī barības trūkumu. Lai izsalkušās dvēseles neda­rītu ļaunu dzīvajiem, šo dvēseļu labvēlību centās iegūt, noliekot tām barību.

Zemais zināšanu līmenis radīja izkropļotu īstenības atspulgu cilvēkā. Cilvēks, piemēram, atmostas no miega un stāsta savam biedram, ka viņš nupat bijis savā tā­lajā dzimtenē, sastapies un sarunājies ar savu mirušo tēvu. Bet biedrs saka, ka stāstītājs visu laiku gulējis turpat, kur apgūlies. Pirmatnējais cilvēks neprata iz­skaidrot sapņu izcelsmi un tāpēc secināja, ka cilvēkā atrodas neredzams dubultnieks — dvēsele. Cilvēkam guļot, tā atstāj miesu un turpina savas gaitas neatkarīgi no tās. Šim dubultniekam, pēc cilvēka domām, piederēja viņa apziņa, jūtas un pat viņa dzīvība. Dubultniekam aizejot no miesas pilnīgi, iestājas miesas nāve.

Pirmatnējais cilvēks uzskatīja, ka pēc miesas nāves iedomātais dubultnieks tomēr turpina dzīvi. Cilvēkam likās, ka to pierāda sapņos redzētie mirušie. To miesas taču gulēja apbedīšanas vietās, tātad parādīties varēja tikai viņu dvēseles.

Ikdienas dzīvē cilvēks sastapās arī ar citām parādī­bām. Redzot savu ēnu ejam, kad viņš iet, skrienam, kad viņš skrien, apstājamies, kad viņš apstājas, pirmat­nējais cilvēks to izskaidroja ar savu dubultnieku — dvēseli. Redzot savu atspulgu ūdenī, viņš neizprata tā būtību un attiecināja to uz noslēpumaino dvēseli.

Pirmatnējais cilvēks savus ticējumus aizkapa dzīvei vēl nesaistīja ar atmaksas jēdzienu par labu vai ļaunu uzvedību miesas dzīves laikā. Tādi ticējumi varēja ras­ties tikai šķiru sabiedrībā. Mantīgo šķiru dzīve grez­nībā un izpriecās varēja veidot līdzīgus priekšstatus par dzīvi pēc nāves kaut kur debesīs, bet necilvēciskais darbs un vergu spīdzināšana — priekšstatus par elli kaut kur pazemē.

Pirmatnējā cilvēka priekšstati par aizkapa dzīvi bija cieši saistīti ar viņa reālās dzīves apstākļiem. Pēc viņa domām, dvēselei aizkapa dzīvē vajadzēja ēst un ģēr­bties, tai patika arī greznumlietas. Kapos pie līķiem pieliktie ieroči un darba rīki rāda, ka dvēselei aizkapa dzīvē piedēvēja tos pašus darbus, kurus tā darīja savā dzīves laikā: mednieka dvēsele, ieročiem apbruņoju­sies, cīnījās ar zvēriem un uzglūnēja medījumam, zvej­nieka dvēsele turpināja savas zvejnieka gaitas.

Dvēseles toreiz nemēdza iedalīt augstākajās un ze­mākajās, jo pirmatnējā sabiedrībā visi bija \āenlīdzīgi. Pastāvēja gan dvēseļu šķirošana labajās un ļaunajās. Par labajām uzskatīja tās, kas, miesā dzīvojot, piede­rēja pie pašu ģimenes vai cilts, un domāja, ka tās

darbojoties savējo labā. Ienaidnieku dvēseles uzlūkoja par ļauniem gariem un domāja, ka tie vainojami visā­dās nepatikšanās un nelaimēs.

Izveidojoties lielām vergturu valstīm, tika likvidēta kādreizējo ģinšu un cilšu patstāvība un aizmirsti to lokālo notikumu (plūdu, sausumu, ugunsgrēku, zemes­trīču utt.) leģendārie izskaidrojumi. Tikai visspēcīgāko .cilšu reliģiskie uzskati turpināja savu eksistenci ar nepieciešamajām izmaiņām jaunā, augstākā pakāpē jau kā valsts, vēlāk — pasaules reliģiskie uzskati. Tajos agrākie, lokālie cilšu piedzīvotie plūdi, zemestrīču pos­tījumi utt. pārvērtās jau pasaules plūdos, pasaules galā, pasaules tiesā utt.

No atsevišķu ģinšu un cilšu reliģiskajiem ticējumiem pilnveidojās valsts mēroga reliģijas, bet no priekšstata par atsevišķu cilvēku, dvēseļu dzīvi pēc nāves — uz­skati par pēcnāves valstību. Tas arī saprotams, jo ag­rāk par zemi uzskatīja tikai to vietu, kur dzīvoja attie­cīgā ģints. Vēlāk ar vārdu zeme saprata jau cilšu ap­dzīvoto, tad valsts teritoriju, bet tagad — visu planētu. Ja jau cilvēks pēc neizprotamās bezsamaņas, saules dūriena, slimības, pēc šķietamās nāves reizēm uzcēlās un turpināja dzīvot, tad kāpēc gan nevarētu uzcelties visi cilvēki, valstis, pasaule? Atbilstoši sabiedrības at­tīstībai veidojās arī tai atbilstoši uzskati, kaut arī ar nokavēšanos.

Ticējumu par debesu priekiem, par elles mocībām " un pasaules galu pirmatnējā kopienas sabiedrībā vēl nebija un nevarēja būt. Šie ticējumi rodas tikai tad ; kad zināma sabiedrības daļa kļūst par citu cilvēku ap­spiedējiem un izmantotājiem.

Izveidojoties privātīpašumam, pirmatnējo kopienu nomainīja verdzības iekārta, kad sabiedrība sadalījās

šķirās — nabagajos un bagātajos, vergos un vergturos. Šo pārmaiņu sabiedrībā atspoguļoja arī eshatoloģija. Bagātos un varenos ekspluatatorus šinī dzīvē uzlūkoja par bagātiem un vareniem arī aizkapa dzīvē. No viņu gariem baidījās un pat pielūdza tos. Turpretim vergi palika tādi arī aizkapa dzīvē. Tas nozīmē, ka reliģija nav dieva atklāsme, bet gan konkrētās, pretrunīgās dzī­ves izkropļots, fantastisks atspoguļojums cilvēku sma­dzenēs. Līdz ar izmaiņām ražošanas attiecībās izmainās arī priekšstati par cilvēku savstarpējām attiecībām aiz­kapa dzīvē. Te spilgti izpaužas vēsturiskā materiālisma tēze par to, ka sabiedriskā esamība nosaka sabiedrisko apziņu. Reālie dzīves apstākļi atspoguļojas reliģiskajos uzskatos.