J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Deksels pat noteic gadu, kad jāparādās Antikristam. Tam esot jābūt 1992. gadam. So gadu viņš aprēķina, pamatojoties uz Parādīšanas grāmatas 11. nod. 3. p: «Un es vaļu došu saviem divi lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divi simt un sešdesmit dienas ar maisiem apģērbti.» Šie minētie divi liecinieki esot baus­lība un evaņģēlijs jeb visas Bībeles mācība. Bībeles mācību draudēja aptumšot «lielā cepļa dūmi» no bez­dibeņa, [32] t. i., islams (muhamedānisms), kura viļņi pār­šalca visus Tuvos Austrumus, apklāja Ziemeļāfriku līdz pašai Atlantijai, pārplūdināja Spāniju un draudēja caur Franciju pārņemt citas kristīgo zemes. Šo islama brāzmu apturēja Kārlis Martels kaujā pie Puatjē 732. gadā, kur mauri (arābi) tika sakauti un islama uzplūdi sāka apsīkt. Nu «diviem lieciniekiem» pavērās ceļš brīvai darbībai. Šai darbībai esot jāturpinās 1260 ga­dus, un to izbeigšot Antikrista uzstāšanās 1992. gadā (732 + 1260 = 1992).

Pēc Tesaloniķiešu otrās gr. 2. nodaļas 7. p. Antikrista gars esot darbojies jau apustuļu dienās, bet zināmi ap­stākļi aizkavējuši viņa oficiālu uzstāšanos. Šis Anti­krista gars, kā paskaidro Deksels, it sevišķi atklājoties Francijas vēsturē. To skaidri parādot Francijas Lielā revolūcija 1793.—1797. g., kura oficiāli apkaroja reli­ģiju. To liecinot arī Napoleona Bonaparta noraidošā

nostāja pret baznīcu. No Bonapartu dzimtas esot gai- dams arī pats Antikrists. Vārda «Bonaparts» ebreju rakstībā slepjoties Antikrista skaitlis 666. Parādīšanas gr. 17. nod. 10. un 11. p. runājot par antikristīgās varas astoņiem valdniekiem, un arī tas esot attiecināms uz Bonapartu ģenealoģiju. Skaitot no Francijas valdnieku Karolingu dinastijas, Bonapartu dinastija ir sestā. Sī dinastija deva Francijas tronim trīs Napoleonus. Pēc septītās dinastijas, kura nomainīta ar republiku, tronī atkal nākšot Bonaparti ar Napoleona IV, V, VI un VII vārdiem. 1992. gadā velns ar dieva atļauju uzmodināšot no miroņiem Napoleonu I, un tas uzkāpšot Francijas tronī ka Napoleons VIII. Tas būšot gaidāmais Anti­krists. Tas valdīšot trīsarpus gadus, un pēc šī laika, 1996. gada, Kristus to likvidēšot.

Zeme tika radīta, saka Deksels, 4005. gadā pirms m. e. rudenī. Pieskaitot šiem gadiem 1995 un pusgadu no mūsu eras, dabūjam 6000 gadus. Pēc šiem 6000 gadiem virs zemes nodibināsies Kristus valdība uz tūkstoš ga­diem. Ta iznāk pasaules vēstures nedēļa, kas sastāv no 7000 gadiem jeb septiņām tūkstošgadēm. Pasaules radī­šanas nedeļa simbolizē šo pasaules vēstures nedēļu, kura septītā gadu tūkstotī Zemei būs dusa no grēkiem, līdzīgi tam, kā pēc sešām pasaules radīšanas dienām septītajā dienā dievs dusēja.

Parādīšanas grāmatas 17. nodaļā, tālāk spriež Dek­sels, aprakstīts zvērs (Antikrista gars); uz tā sēž sie­viete netikle, kas simbolizē pāvestību. Zvēra desmit ragi simbolizē Napoleona VIII — nākamā Antikrista desmit pavaldoņus. Kad varu savās rokās saņems Na­poleons VIII, tas necietīs, ka virs zemes valda kāds garīgs valdnieks — pāvests, jo Antikrists apvienos sa­vās rokās kā laicīgo, tā garīgo varu. Tāpēc kopā ar saviem desmit pavaldoņiem viņš nostāsies pret pāvestu un beidzot likvidēs pāvesta hierarhiju, pie tam padarīs Romu par savas valsts galvaspilsētu.

Antikrists pievērsīs uzmanību arī Tuvajiem Austru­miem. Viņš necietīs, ka Jeruzalemē valda ebreji —- kristieši, kas dedzīgi izplata kristīgo ticību. Viņa liela armija dosies uz austrumiem, lai sagrabtu Palestīnu un likvidētu kristīgo ebreju draudzi. Pie Jeruzalemes vi­ņam ceļā stāsies Kristus, kuram sekos debesu kara­pulki. Antikrists tiks sagrābts un iemests uguns zaņķī, un visu viņa armiju Kristus apkaus.

Tādas ir luterāņu fundamentālista A. Deksela domas, taču mēs zinām, ka ar septiņgalvaino zvēru Paradīša- nas grāmatas autors simbolizē Romas ķeizarvalsti un tās pirmos septiņus ķeizarus. Antikrista skaitli 666 Pa­rādīšanas grāmatas autors saskatīja vārdos «Neron kesar», kurus uzrakstot ebreju burtiem un pieliekot tiem to skaitlisko nozīmi saskaitījumā dabu 666. Da­niēla grāmatā minētie trīs ārpuslaiki jeb gadi ir Sīrijas ķēniņa Antioha IV (175.—163. g. p. m. ē.) jūdu reliģi­jas vajāšanas laiks no 168. līdz 165. g. p. m. ē. Parādī­šanas grāmatas autors iedomājās, ka ar to pareģots, ka ķeizars Nerons vajāšot kristiešus trīsarpus gadus jeb 42 mēnešus jeb 1260 dienas. Šīs dienas daži kristiešu komentētāji nepamatoti pārvērš 1260 gados un attie­cina tos uz saviem iedomātajiem antikristiem dažados laikos. Šie samākslotie izskaidrojumi daudzkārt maldi­nājuši ticīgos un noveduši tos fanatisma.

Tie nebija kristieši, kuri pirmie sāka paust mācību par tūkstošgadu valsti. To mācīja pārsistu reliģija jau piecus gadsimtus pirms mūsu ēras. Šis fakts runā pretī kristiešu dogmai, ka Bībeles mācības esot cēlušās caur svētā gara iedvesmu. Kā paskaidro Deksels, pēc Anti­krista armijas likvidēšanas no debesīm otrreiz nonāk - šot Kristus, sagrābšot sātanu un iemetīšot to bezdibenī, kas tikšot apzīmogots. Tur sātanam būšot jāpaliek tūkstoš gadus, lai šinī laikā tas nevarētu pavedināt uz grēkiem virs zemes atlikušos cilvēkus.

Tad Kristus uzmodināšot no miroņiem kādu skaitu svēto cilvēku, starp kuriem būšot divpadsmit apustuli, kā arī mocekļu nāvē mirušie kristieši. Tie sēdīšoties tiesnešu un valdnieku krēslos, lai uz tūkstoš gadiem pārvaldītu pasauli. Pie viņiem šad tad no debesīm iera­dīšoties Kristus, lai piedalītos Zemes pārvaldīšanā. Svētajie šinī laikā nenovecošot, un no mirušiem uz­modinātie vairs nemirs. Visas pasaules pārvaldes centrs tūkstoš gados būs Jeruzaleme.

Pēc tūkstoš gadiem, turpina Deksels, sātans tiks iz­laists no bezdibeņa, un tam tiks dota izdevība darboties. Zemes iemītniekiem uzliks pārbaudi, lai katrs parādītu, ko viņš brīvprātīgi grib darīt. Velna sakūdītie Zemes iedzīvotāji sacelsies pret Kristus valdību un gatavos karagājienu pret pašu galvaspilsētu Jeruzalemi. Mil­zīgā armija nonāks pie Jeruzalemes un aplenks to. Cīņu izšķirs dieva iejaukšanās. Viņš liks krist uz sā­tana pulkiem ugunij no debesīm, kuras liesmas apņems visus uzbrucējus. Jeruzaleme ar visiem svētajiem tiks pacelta debesīs.

Tad Kristus nosēdīsies tiesneša krēslā uz lielo vis­pārējo tiesu. Šis tiesas priekšā tiks sapulcināti visi virs Zemes esošie iedzīvotāji. Tiks uzmodināti arī visi mi­rušie, kā labie, tā ļaunie, un nostādīti šīs tiesas priekšā. Pēc ierakstiem debesu grāmatās katram tiks piespriesta viņa darbiem piemērota alga, vai nu mūžīga laimīga dzīve dieva valstībā, vai mūžīgas mokas elles ugunī. Ja Parādīšanas grāmatas 20. nod. 14. p. sacīts, ka «nāve un elle tapa iemestas uguns zaņķī: šī ir tā otrā nāve», tad tas nenozīmē, saka Deksels, ka grēcinieki beigs ek­sistēt. Grēcinieku dvēseles pēc pirmās nāves nonāks hadesā jeb mirušo valstī. Pie otrās augšāmcelšanās šīs dvēseles atkal ietērpsies miesās, lai tiktu iemestas ge- hennā — uguns zaņķī. Tur viņu miesas piedzīvos otru nāvi, bet viņu dvēseles mocīsies mūžīgi mūžam. To apstiprina arī Parādīšanas gr. 22. nod. 15. p., kur sacīts, ka dieva valstības galvaspilsētas ārpusē atradīsies vi­sādi grēcinieki.

Pēc pastarās tiesas tiks radīta jauna Zeme, uz kuras no debesīm nonāks Jaunā Jeruzaleme, kura būs dieva valstības galvaspilsēta.

Anglikāņu baznīcas mācītājs R. Baksters savā grā­matā, kuru akceptējusi arī luterāņu baznīca, jūsmīgos vārdos tēlo dzīvi debesīs. Te būs daži citāti no šī tēlo­juma.