J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Kritisks prāts izbrīnīsies par šo fantastiku, bet vien­tiesīgie ticīgie, kas pilnīgi uzticas savām reliģijas mā­cībām, to visu lasa ar svētbijību.

Jaunajā derībā vairākkārt tēlota elle ar «mūžīgu uguni, kas deg ar sēru». M. Dēvisa zināja, ka jauno laiku cilvēki to uzskata par absurdu. Tāpēc viņa elles dabisko uguni tēlo kā grēcīgu kārību un sirdsapziņas moku uguni. Lai tomēr grāmatas lasītāji neiedomātos, ka šie tēlojumi ir tikai iedomas vai halucinācija, viņa piebilst: «Es biju galīgi satriekta, zinādama, ka tas nav sapnis, bet tiešamība.»

Sakara ar šādu izskaidro j umu ticīgie prāto, ka tad izdevīgāk būt pagānam nekā kristietim, jo mirušo val­stī nokļuvušos šaubas par nākamo dzīvi vairs nevar novērst no dieva. Tādā gadījumā nevajagot pagāniem sludināt evaņģēliju šinī dzīvē; tiem izdevīgāk kļūt svē­tiem mirušo valstī. Uz to Hermans atbild, ka tomēr «tas Kungs grib virs zemes tapt godināts caur tautu izglāb­šanu». [42]

Baptisti māca, ka Antikrista un Kristus atnākšana ir tuvu. Baptistu sludinātājs P. Lauberts 1908. gadā izdeva rakstu ar nosaukumu «Antikrists», kas iepazīstināja ar baptistu uzskatiem šinī lietā. Minētajā rakstā autors atsaucas uz Bībeles izteikumiem un izskaidro tos savā izpratne.

«īsi, apmēram trīsarpus gadus pirms Kristus atnāk­šanas,» saka Lauberts, «daļa ticīgo — liekas, ticīgi mi­rušo un 144 000 apzieģelēto… tiek parauti tam Kun­gam pretī gaisā. Velns, nomaskojies kā pūķis, uzbrūk taisnajiem, kas dodas augšup, gribēdams tos aizkavēt. Bet te nu pret velnu griežas kāda daļa no debess kara­spēka zem eņģeļa Miķeļa vadības un velns tiek pārva­rēts un līdz ar viņa eņģeļiem iztriekts no tiesas zāles [debesīs] uz zemi.»

Tad velns laidīšot darbā Antikristu, kam viņš jau savlaicīgi likšot piedzimt no sievietes. Tas uzstāšoties «kā spēcīgs, izmanīgs valdnieks», lai gan nebūšot cē­lies no valdnieku ģimenes. Uz Antikristu autors te at­tiecina aprakstu par Sīrijas ķēniņu Antiohu VI Daniēla grāmatā: «Viņš nejauši nāks un uzņems valsti» 1 , t. i., kļūs par valdnieku. Rakstā nav paskaidrots, kādu valsti Antikrists sagrābšot.

Turpinot savu eksegezi, autors norāda uz Tesaloni- ķiešu otrās grāmatas 2. nod. 3.—4. p., kur izteiktas pirmkristiešu domas par Antikristu. Tur tas nosaukts par «grēka cilvēku un pazušanas dēlu», kas sēž diev­namā un izliekas par dievu. Lauberts paskaidro: «Kā ķēniņš viņš sēdēs uz troni jūdu dievnamā, un viņa kareivji un aklā tauta godinās to kā Dievu. So godu viņš ne vien labprāt ņems pretī, bet pat prasīs pēc tā un sodīs tos, kas viņu kā dievu negodās. (Parādīšanas gr. 13. nod. 15. p.) …Antikrists būs jūds (ebrejs), un kā ķēniņu jūdi arvien iedomājušies savu mesiju.» 2

Minētais jūdu dievnams atradīšoties Jeruzalemē, ag­rākā jūdu dievnama vietā, kur tagad stāv muhamedāņu

1 «Antikrists». 1908. g. 15. lpp.

2 Turpat, 17. lpp.

mošeja. Autors norāda uz sava laika cionisma kustību, [43] kuru viņš uzskata par ievadu Antikrista laikam. Ebre­jiem naudas netrūkstot, un, ieguvuši Jeruzalemi, viņi tur uzcelšot savu dievnamu.

Baptistu komentētājs raksta: «Antikristu pabalsta, liekas, velns caur kādu varen glumu vīru, «viltīgu pra­vieti», kas Antikristā varas stiprināšanas nolūkā dara zinātniskus brīnumus nezinīgā (nesapratīgā) ļaužu pūļa priekšā.» [44]

Antikristam būs atļauts valdīt trīsarpus gadus. Pēc šī laika atnāks Kristus, izbeigs viņa valdību, bet viņu pašu, kopā ar viltus pravieti iemetīs uguns zaņķī.

Baptistu mācība nosaka, ka tūkstošgadu valsts iesāk­sies pēc Kristus atnākšanas un Antikrista iemešanas uguns zaņķī. Velns tiks saistīts un iemests bezdibenī, kurā viņš tūkstoš gadus atradīsies apcietinājumā, lai netiktu pie ļaudīm un nepavedinātu tos uz grēkiem. Grēciniekiem, kas šinī laikā apdzīvos zemi, dzīvība būs pagarināta, un tiem būs sagādāta laba izdevība atgriez­ties, jo velns tos vairs nevedinās uz ļaunu.

Turpmāko izklāstu sniedzu no 1908. gadā baptistu izdotā G. F. Trenca raksta «Aiz tiem tūkstoš gadiem».

Ebreji būšot atgriezti pie Kristus un palīdzēšot tam pārvaldīt pasauli. Uz tūkstošgadu valsti Trencis attie­cina Vecās derības praviešu izteikumus no Ezaijas gr.

56. nod. 3.—8. p., 60. nod. 5. p., Mikus gr. 7. nod. 16.—17. p., Cakarijas gr. 14. nod. 17.—18. p. Pēc šiem Bībeles izteikumiem, ebreji no visām zemēm atgriezīšo­ties savu senču dzimtenē Palestīnā un pārvaldīšot citas tautas. Tās svētīšot jūdu svētdienas un svētkus un ce­ļošot uz Jeruzalemes templi piedalīties dievkalpoju­mos.

Kā redzējām, šos seno jūdu praviešu nepiepildījušos sapņus luterāņu komentētājs Deksels attiecināja uz laiku īsi pirms Kristus nākšanas, bet baptists Trencis attiecina uz Kristus tūkstošgadu valsti, sacīdams: «Pa­gāni, padoti izraēļa [ebreju] tautai, dzīvos kalpībā… Tūkstošgadu valstī Jehova [jūdu dievs Jahve] tās tau­tas mocīs, kuras nenāk pielūgt to ķēniņu [Kristu].»

Kristus plāns esot tūkstošgadu valstī sagādāt cilvē­kiem vislabvēlīgākos apstākļus atgriezties no ļauna un pieķerties labajam. Velns, pavedinātājs uz grēkiem, būšot apcietināts, Kristus un svētie skubināšot ļaudis uz labu, dzīvības laiks būšot pagarināts, cilvēki ar sa­vām miesīgām acīm redzēšot pašu Kristu un svētos. Ja mūsu dienās cilvēkiem ir grūti ticēt Bībeles mācībai par dievu, Kristu, mirušo augšāmcelšanos un citām pār­dabiskām lietām, tad tūkstošgadu valstī tas viss būšot redzams kā rokām taustāma īstenība. Tomēr šis Kristus plāns atgriezt visus grēciniekus piedzīvošot vislielāko neveiksmi. Trencis par to raksta:

«Vienā valstī miriādi cilvēku, kas tūkstoš gadus bau­dījuši mieru no sātana un Kristus spēku, celsies un teiks: «Mēs negribam, ka šis pār mums valda — ne šis, bet Belcebuls.» Šie [vārdi] mums dod skaidru pie­rādījumu, ka cilvēks, kristīts, mācīts [garīgi], kopts un audzināts, pat no visa ārējā ļauna iespaida tūkstoš gadus ilgi paglabāts — līdz saknēm un nedziedināmi no ļaunuma samaitats.

Tas [tūkstošgadu valstī] ir ārīgs miers, kuram nav dziļa pamata; cilvēku sirdīs mājo, tāpat kā no sākta gala, ienaids pret Dievu un viņa Kristu. Nemieru ap­spiež ar dzelzs scepteri. Tautas ir tā Kunga mantojums un pasaules gali viņa īpašums, pie pirmās pretestības tie top sadauzīti kā māla trauki [Dāvida 2. dziesmas 8.-9. p.]. Pa šo tūkstošgadu laikmetu tos tur nospies­tus viņam par kaju pameslu.»

Kristus tūkstošgadu valdīšanas laikā pilnīgi nobriedī- šot revolucija : Trūkšot tikai vadoņa. Un, kad velns no sava apcietinājuma tikšot atbrīvots, tad šis trūkums būšot novērsts. Nāvīgais naids pret Kristu un svēto val­dību tūkstošjjados tikšot apslāpēts ar «dzelzs rīksti» un mutuļošot kā ugunīga lava vulkāna dzīlēs. Kad atbrī­votais velns sākšot musināt uz sacelšanos, tad šis nik­nums izlauzīšoties uz āru un kā ellišķīgs izvirdums gāzīšoties pret «mūžīgo mīlestību». Sātana miljonu ordas maršēšot uz Kristus galvaspilsētu Jeruzalemi no­lūkā noslaucīt viņa valdību no zemes virsas.

Velna divīzijām gatavojoties ar triecienu ieņemt Je­ruzalemi, kā raksta Trencis, sitīšot viņu liktenīgā stunda. «Un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija.» Šī aprīšana, saka autors, nav saprotama kā iznīcināšana, bet kā ierīšana mūžīgās mokās. Par grē­cinieku «otro nāvi» uguns zaņķī baptisti saka, ka ar to domāta nevis miesas, bet garīgā nāve, ka grēcinieki paliks ellē mūžīgi, garīgi miruši, bet miesa tiem būs dzīva un cietīs.