J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Tāds ir baptistu stāstījums par dieva lielās žēlastības un Kristus bezgalīgās mīlestības bezspēcību. . Bezgala akls un nožēlojams šinī ainojumā parādās cilvēks, kas uz visu šo žēlastību un mīlestību reaģē ar dziļu naidu. Trencis par to raksta:

«Dievs savā lēnībā un pacietībā dāvina arvien vairāk žēlastības un izlej arvien vairāk svētības, lai savu ra­dījumu nāvīgo ienaidu, kā sakot, noslīcinātu. Bet līdz šim bijis velti. Žēlastībai augot, grēks tikai vairojies un attīstījies.

… Tūkstošgadu valsts, cilvēcīgi runājot, beigsies ar lielu bankrotu. Nei sirdsapziņai, nei bauslībai, nei žē­lastībai nav izdevies cilvēka dabu pārvērst un to iemantot priekš Dieva; tāpat arī visam šim tas neizdo­sies, kad Kristus būs kronēts un sātans saistīts.

«īkabod» 1 -— ugunīgiem, asiņainiem burtiem stāvēs rakstīts pār daudzu tūkstošu lapu lielo cilvēces vēsturi, kura zem dzelzs rīkstes un taisnības sceptera attīstīju­sies; un pār visos savos pamatos satricinātu valsti Dievs pēc briesmīgās revolūcijas runās ar uguns liesmām pē­dējo spriedumu pār cilvēci.

. .. Pieviltu cerību un posta laiks pasaules vēsturē — garīgā ziņā — nav galā, jo Dieva izredzētais ķēniņš pēc tam, kad desmit gadu simteņus valdījis pār pasau­les valstīm, beidzot redz savu ķēniņvalstību caur visas pasaules dumpi satriektu un saplosītu sabrūkam un at­kal atjaunoto paradīzi izpostītu no dumpinieku drūz- mām, kuras vienīgi uguns no debess var apturēt.»

Pēc tam kad velns un visi grēcinieki, pie kuriem pie­derēs arī no mirušajiem uzmodinātie, būšot iemesti mūžīgi kvēlojošā uguns zaņķī, svētie turpināšot laimīgo dzīvi jaukumos un priekos.

Ticīgajiem, kas apšauba Bībeles mācību par grēci­nieku mūžīgu mocīšanu elles ugunī, baptistu teoloģijas doktors R. To rej s uzrakstījis brošūru «Elle». Viņš cen­šas ieskaidrot, ka tas, kas apšauba šīs Bībeles ziņas vai uzlūko tas par alegoriju, uzskata dievu par mānītāju. Luk, citāts no Toreja brošūras:

«Pēc Bībeles mācības, nākamajā pasaulē atpirktai dvēselei būs miesa, pilnīgi piestāvoša izpirktai dvēse­lei, kura viņa iemājo un ņem dalību pie visas viņas svētlaimības. Mani draugi, elle ir slimnīca priekš visas pasaules neizarstejami slimiem, kurā ļaudis dzīvo, mo­cīdamies briesmīgas, nebeidzamās sāpēs…

«Mūžīgi mūžam» — skan nemiera pilnās uguns jūras troksni. Tada, lūk, ir elle, miesīgu ciešanu vieta, mo­cošu apziņas kodienu vieta, neapmierināmu ilgu un velēšanu vieta, ļaunas sabiedrības vieta, kauna vieta.»

Ar šādām zālēm baptistu teoloģijas doktors grib iz­ārstēt tos ticīgos, kas slimo ar šaubām par cilvēku mū­žīgu mocīšanu ellē.

Viena no kristīgo konfesijām, kas radās pēc 18. un 19. gadsimtu mijas lielajiem politiskajiem satricināju­miem [45] un bāzējās uz Ņūtona izdarītajiem apokaliptis­kajiem izskaidrojumiem, bija adventisti. Tā ir tipiska eshatoloģiski apokaliptiska konfesija. Konfesijas pie­ņemtais nosaukums «adventisti» (no latīņu valodas vārda adventus — atnākšana) zīmīgi izteic tās eshatoloģisko raksturu. Adventisti māca par Kristus drīzu atnākšanu un dieva valstības uzcelšanu. Viņu mācība ir cieši sais­tīta ar Bībeles apokalipsēm — Dāniela un Parādīšanas grāmatu pravietojumiem, kuru izskaidrošana ir viņu reliģiskās propagandas galvenais ierocis.

Adventistu konfesija izveidojās Amerikas Savieno­tajās Valstīs 19. gadsimta pirmajā pusē. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās kapitālisms, it sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs. Sīkie uzņēmumi un mājrūpnieki tika izkonkurēti, pieauga bezdarbs. Arī sīkie zemkopji neizturēja lielgruntnieku konkurenci, likvidēja savas saimniecības un palielināja proletāriešu un bezdarb­nieku skaitu. Bezdarba un trūkuma dēļ izcēlās plaši nemieri, kurus apspieda ar armijas palīdzību. Zaudējuši izredzes uzlabot savu grūto stāvokli, daudzi pievērsās Bībeles macībai par Kristus drīzu atnākšanu, lai darītu galu visam pasaules netaisnībām un uzceltu dieva val­stību.

Pētot Daniēla grāmatu, baptistu sludinātājs Viljams Milers secinaja, ka 1843. gadā atnāks Kristus, ar ko iestāsies pasaules gals. Šo savu pārliecību Milers pa­matoja uz Daniēla grāmatas 8. nodaļas 14. p. pravieto­jumu: «Divi tūkstošas un trīs simt dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad tā svētā vieta atkal taps iesvetīta.» Pareizāk šis pants jātulko: «Pēc divi tūk­stoš trīs simt vakariem un rītiem svētnīca atkal tiks šķīstīta.»

Šos 2300 vakarus un rītus Milers uzskatīja kā sim­bolu 2300 gadiem. Daniēla 9. nodaļas 24. pantā minē­tās septiņdesmit nedeļas, pareizi «70 septiņgades», t. i., 490 gadus Milers uzlūkoja kā 2300 vakaru un rītu sā­kuma daļu. Tā 2300 vakariem un rītiem un 70 septiņ­gadēm, pec viņa pieņēmuma, jāsākas vienā laikā.

Par sākuma terminu 2300 gadiem Milers pieņēma Ņūtona maldīgi un kļūdaini aprēķināto Artakserksa 1 septīto valdīšanas gadu, t. i., 457. g. p. m. ē„ kad tas izsniedza jūdiem atļauju pabeigt sava tempļa izgrez­nošanu. Šo vairākkārt kļūdaino Ņūtona aprēķinu Milers pieņema par pamatu savam aprēķinam. Pēc viņa ap­rēķina, 2300 gadiem jābeidzas mūsu ēras 1843. gadā. Šinī gadā Milers gaidīja Kristus otro atnākšanu un pa­saules galu.

Sākot ar 1832. gadu, Milers cītīgi sludināja šo savu atradumu un ieguva daudz piekritēju. Kad 1843. gadā

Kristus atnākšanu nesagaidīja, to izskaidroja ar kļūdī­šanos laika aprēķinā un pasaules gala datumu pārcēla uz 1844. gada martu, un tad uz tā paša gada 22. ok­tobri. Kad arī šoreiz neko nesagaidīja, gaidītāji jutās satriekti un apkaunoti, un to lielākā daļa novērsās no Milera. Tomēr mazākums turpināja turēties kopā. Vīlu­šies cerībās, tie nemeklēja vainu reliģijas būtībā, bet savā izpratnē. Viņi pētīja Bībeli un lūdza dievu, lai tas atklāj viņu kļūdu.

Lūk, izvilkums no adventista Spaldinga apraksta par šo vīlušos pasaules gala gaidītāju izjūtām un izturē­šanos.

«Ņujorkas štata rietumu daļā pie Erio kanāla atrodas maza pilsēta Portdžibsona. 1844. gadā še bija mazs pul­ciņš, kas ticēja, ka Jēzus nākšot 22. oktobrī. Viņi bija sapulcējušies brāļa Edsona mājā, lai šo dienu sagaidītu lūgšanās. Bet tāpat [te], kā arī citās vietās, saulīte pa­mazām norietēja un viņi bija atstāti vieni. Jēzus nebija atnācis.

Kāds bēdu laiks! Vīrieši un sievietes raudāja; likās, it kā viņi vairs nespētu lūgt Dievu. Viņiem tas likās briesmīgāki nekā pazaudēt tēvu un māti, brāļus un māsas, pat katru draugu. Līznāca tumša nakts, un daži, tumsā slēpdamies, aizgāja uz mājām, citi palika kopā un gandrīz nemaz nebija ievērojuši, ka nedaudzi bija aizgājuši. Viņi bija noskumuši un raudāja līdz rīta gaismai. Rīta krēsla tiem likās kā pelēks plīvurs pār viņu dvēselēm. Viņi jautāja sev pašiem: Vai Kristus patiesi nenāks? Vai Bībelē ir patiesība? Vai nav tāda Jēzus, kas priekš viņiem miris? Vai tiešām viņi nekad neredzēs atpestīto ļaužu zelta pilsētu un nestaigas tam zemē, kuras iedzīvotāji sacīs: «Es vairs neesmu slims»? Vai tiešām Dieva nemaz nav?

«Tā nedomājiet,» sacīja brālis Edsons tiem nedau­dzajiem, kas bija palikuši kopā. «Es pieminu, cik bieži tas Kungs mums ir sūtījis palīdzību un gaismu, kad mums tā visvairāk bija vajadzīga. Ir viens Dievs debe­sīs, un tas mūs paklausīs. Lūgsim viņu, lai viņš mums dod šinī lietā gaismu.»