J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

«Kas var aprakstīt tās baudīšanas prieku! Visi šejie­nes prieki un bēdas uz to vadīja un tajā nobeidzās; tajā neaprakstāmajā laimībā, ko svētajie sajutīs Dieva uz­lūkošanā, atzīšanā un mīlestībā un no Dieva tapt mū­žīgi mīlēti! [33]

«Kad jau šeitan pie tām jūtam, ka, ar Ābramu, Izaku un Jēkabu sēdēsim pie galda debesu valstībā, svēts iekšķīgs prieks mums cauršaujas, cik vairāk tas mūs neapņems, kad paši patiesi baudīsim to laimību? Ai, cik svētīgi priecāsimies ar Mozu, Dāvidu un visiem at­pestītiem dziedot tā Jēra dziesmu visā mūžībā. Vēl vairāk: šī dusa būs gluži pilnīga. Tur būs prieki bez bē­dām un sāpēm. Tur mūžīgā dusas ostā nebūs vairs neviena no tiem viļņiem, kas mūs šeitan mētāja.» [34]

Sekojošie citāti rāda, cik baismīgas Baksters iedomā­jas grēcinieku mūžīgās mokas ellē.

Visi baptisti nav kā konfesija ar stingri vienotu orga­nizāciju un visur saskaņotu mācību. Pilnīga uzskatu vienotība baptistiem ir tikai galvenajos mācības pun­ktos. Ticība trīsvienīgam dievam un Bībelei kā dieva iedvestiem svētiem rakstiem viņiem ir kopīga ar citām kristiešu konfesijām. Bez minētā ir arī mācības punkti, par kuriem savstarpēji vienojušies visi baptisti:

1. Katra ticīgā panākta personīga pārliecība, ka viņš ir atpestīts jeb garīgi jaunpiedzimis.

2. Derības noslēgšana ar dievu, kuras ārējā zīme ir pagremdēšana ūdenī — kristība. Kristī pieaugušos «jaunpiedzimušos» ticīgos. Mazbērnu kristību baptisti

neatzīst.

3. Katra baptista pienākums izpildīt organizācijas re­liģiskās morāles normas. Šo normu rupjus pārkāpējus izslēdz no baptistu organizācijas.

Citos reliģijas mācības punktos baptistiem var būt katram savi ieskati. Nepastāv visu baptistu pieņemtas vienotas Bībeles eksegezes (izskaidrošanas). Tā kā bap­tisti ir protestantiska konfesija, tad viņu eshatoloģija lielākoties ir līdzīga citu protestantisko konfesiju eshatoloģijai. Eshatoloģisko ticējumu sīkumos ir atšķi­rības. Še aplūkotie ticējumi galvenokārt sastopami Latvijas PSR baptistu aprindās.

Par starpstāvokli baptistu ticējumi ir līdzīgi aplūko­tajiem luterāņu baznīcas ticējumiem. Tēlojot dvēseļu dzīvi starpstavoklī, baptisti pamatojas uz Jaunās derī­bas stāstu par bagatnieku un nabaga Lācaru. Šīs ziņas daudziem baptistiem tomēr liekas pārāk īsas. Pastāv vēlēšanas uzzināt kaut ko vairāk par savu aizkapa dzīvi. Tapec baptisti ar reliģiskās iztēles palīdzību vi­sādi papildina stasta īsās ziņas. Šādu rīcību viņi aizbil­dina ar norādījumu, ka stāsts par bagāto vīru un na­baga Lacaru nepietiekami apgaismo svarīgo tematu par mirušo dveseļu pēcnāves dzīvi debesīs un ellē.

Ka Vecas, tā Jaunās derības raksti stāsta, ka dievs saviem ļaudīm arvien sūtījis praviešus, kuri atklājuši nākotnes notikumus un snieguši ziņas par viņpasauli. Tapat arī musu laikos, spriež baptisti, dievs var sūtīt ticīgajiem praviešus L lai tie sniegtu vēl lielāku gaismu par viņpasaules lietām. Par tādu viņpasaules apstākļu apgaismotaju baptisti uzlūko arī Marietu Dēvisu, kura 19. gadsimta vidū dzīvoja Amerikas Savienotajās Val­stīs un sarakstīja grāmatu «Parādības par debesīm un elli». Šī gramata ieguva plašu atzinību it sevišķi bap­tistu aprindās. Angļu valodā tā piedzīvojusi divdesmit divus izdevumus. Tā tulkota daudzās valodās, arī lat­viski. Dēvisas grāmata nesatur Bībeles eksegezi, bet apraksta autores redzētās atklāsmes.

Nodaļā «Cilvēks miršanas brīdī» autore stāsta, ka, dvēselei aizejot no miesas, «ap mirstošo cilvēku uztu­rējās gari, pilnīgi dažādi izskatā un kustībās». Šie gari pavada mirušo dvēseles, kad tās no miesas tiek aiznes­tas uz mūžības priekšnamu. Mūžības priekšnamā iero­das visdažādākie gari, no visnetīrākajiem un negodīgā­kajiem līdz pašiem skaidrākajiem un svētajiem. Visi viņi lielos pulkos sanāk pie nāves vārtiem. Katra nomirušā gars, atstādams zemes čaulu, piebiedrojas viņa tikumis­kajai dabai radniecīgam garu pulkam. Tā katra miesas kārībnieka un netikļa grēcīgās dabas garu pievelk līdzīgi elementi, un tie aiziet mūžīgas nakts mākoņu pārklātā vietā. Turpretim tos, kuri, labu mīlēdami, slāpst pēc vienības ar šķīstām un gaišām būtnēm, paņem un aiz­ved debesu sūtņi pāri iepriekšējai zemākai vietai pie bezgalīgā augstumā mirdzošās godības un slavas. [37]

No «mūžības priekšnama» «praviete» tiek pārcelta svēto dvēseļu mājokļos, par kuriem tā sniedz sekojošu tēlojumu:

«Drīz mēs atradāmies plašā līdzenumā, kurā bija augļu koki pilni augļiem. Viņu savijušies zari pār mūsu galvām izveidoja mūžīgi zaļojošu jumu. Ejot pa šīm ēnainajām birzīm, mani sajūsmināja brīnišķīga putnu dziedāšana. Viņu viļņojošā trillināšana izplūda visjau­kākā melodijā. Mēs apstājāmies. Domādama, ka atroda­mies uz kādas no zemes [mūsu saules sistēmas] planē­tām, es jautāju, kā viņu nosauc. Pavadonis atbildēja: «Šie koki, puķes un putni ir vēl tikai ārējā izplatījumā, kurš ieslēdz dvēseļu paradīzi».» [38]

Debesīs «praviete» redz pilsētu, kuras uzbūvi dažos vilcienos tā tēlo līdzīgu Parādīšanas grāmatā aprakstī­tajai debesu pilsētai Jaunajai Jeruzalemei. Pa kādu cilindrisku telpu, kuras sienas spīguļo kā dārgakmeņi visās varavīksnes krāsās, «praviete» paceļas augstumā, lai no turienes to aplūkotu. Cauri pilsētai tek dzīvības upe,_ kura sadala to divpadsmit daļās. Upes krasti rotāti alejam. Pilsētā visas celtnes mākslinieciski apdarinātas. Tanī daudz tempju, parku, strūklaku un tēlniecības darbu.

Mirušo bērnu dvēselēm debesīs ir sevišķa vieta, proti, septītajās debesīs paradīzes dārzā, kur ierīkotas īpašas bērnu istabas. Dēvisa sniedz šādu bērnu istabas aprakstu:

«Telpa, kas bija manu acu priekšā, bija līdzīga brīniš­ķīgi izveidotai svētnīcai. Viena virs otras riņķveidīgās rindas bija nišas [iedobumi] vai riņķu nodalījumi, it kā no zelta izstrādāti un ķerubu apsargāti. Katrā tādā vie­tiņā dusēja bērniņa gars. Ikvienam no viņiem blakus atradas kalpojošs gars jeb sargeņģelis, kura uzdevums bija gara dīglīti sagatavot viņa mūžīgai dzīvošanai svēta, derīga dzīvē. Eņģelis dveš savu elpu uz bērniņu, un katrs elpas vilciens viņā paplašina, audzē dzīves spēju.» [39]

Bērnu dvēseles debesīs audzina par pieaugušiem cil­vēkiem un debesu prieku mūžīgiem baudītājiem. Bap­tisti (arī citas konfesijas) māca, ka bērnībā mirušajiem debesu valstība ir nodrošināta. Iznāk, ka bērnībā mirt ir laime, jo bērnu dvēselēm debesu prieki nodrošināti bez zemes dzīves pārbaudījumiem un ciešanām.

Svēto dvēselēm debesīs nebūs jārūpējas ne par ēdienu, ne dzērienu, ne drēbēm, jo visas šīs lietas tur būs pārpilnībā un augstas kvalitātes. Mūžīgo labsa­jūtu tur vairs netraucēs aukstums, karstums un slimības.

Turpmakajas gaitas Marieta nonāk hadesā, ko viņa nosauc par elli. Viņa raksta:

«… Man likās, ka zem kājām ložņā skarpji un ka es minu uz karstām oglēm. Šūpojošies koki nevis vēsmu radīja, bet gan karstumu; viņu ziedi bija nenodzēšamas liesmas, degšana un zvīļošana. Pieskaršanās jebkuram priekšmetam izsauca mocošas sāpes. Fosforiskā gaisma, ko izstaroja katrs priekšmets, dedzināja acis. Ja kāds, norāvis augļus, gribēja ēst, tad tas apdedzināja rokas un muti. Saplūktie ziedi izgaroja karstu tvaiku, kura stiprā smirdoņa, šos tvaikus ieelpojot, plaušām sagādāja šausmīgas sāpes. Vējam pūšot, apkārtējās atmosfēras karstie atomi apdedzināja ādu. Visa šī atmosfēra šķita it kā vilšanās un bēdu elementu piesātināta. Es sāku apskatīties visapkārt, vai neatradīšu kaut lāsīti ūdens, lai remdētu nepanesamās slāpes, … [taču] upes plūda kā ugunīgs metāls no septiņkārtīgi pārkausētas kau­sēta vas.» 1