J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Šķīstītava esot izvietota apļos apkārt ellei. Aiz šķīs­tītavas atrodas apļi bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tie tur guļ nesamaņā. Aiz bērnu apļiem atrodas svēto sentēvu novietne, ko sauc par Ābrama klēpi. Tanī no­nāca atpestītie gari, kas niira pirms Kristus. Kad Kris­tus miesa pēc nāves pie krusta gulēja kapā, viņa gars nokāpa ellē un Ābrama klēpī esošos taisnīgo garus pārcēla uz paradīzi. Tagad atpestītie pēc nāves nenoiet vairs Ābrama klēpī, bet dodas tieši uz paradīzi.

Mācību par šķīstītavu izstrādāja pāvests Gregors I. Viņš izstrādāja arī teoriju par to, ka baznīcai ir vara pār cilvēku arī pēc nāves, ja tas atrodas šķīstītavā. Ar saviem aizlūgumiem baznīca spēj atvieglināt un paīsi­nāt ciešanas šķīstītavas ugunī. Protams, par šiem aiz­lūgumiem labi jāsamaksā. Cilvēks arī, vēl dzīvs bū­dams, var samaksāt baznīcai par šiem aizlūgumiem. Bībele gan piekodina kristiešiem dzīvot pieticīgi un pašaizliedzīgi. Tajā sacīts: «Kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek.» [26] Tomēr baznīcas kalpi gribēja dzīvot pārpilnībā un greznumā, bet šim nolū­kam vajadzīgi lieli ienākumi. Ekspluatatoru iekārtā no izsūktās tautas baznīca nevarēja nekā daudz sagaidīt un tāpēc izdomāja mācību par šķīstītavu, lai no tautas izspiestu pēdējo, kas vēl iespējams. Mirstot daudzi ticī­gie novēlēja baznīcai savu atlikušo īpašumu. Dzīva­jiem bija žēl mirušo piederīgo, un tāpēc viņi no savas puses arī maksāja baznīcas kalpiem, lai tie aizlūgtu par viņu piederīgajiem, kas atrodas šķīstītavā. Atbalstī­dami ekspluatatorus, garīdznieki mācīja, ka jāizpērk arī aizlūgumi par neuzcītīgu strādāšanu kungu darbos.

Lai mācība par šķīstītavu spēcīgāk ietekmētu ticīgos, garīdznieki izplatīja nostāstus par cilvēkiem, kuriem gadījies nokļūt šķīstītavā un redzēt mokas, kādas jā­cieš tajā nonākušajiem cilvēkiem.

Katoļu priesteris P. Apšinīks sniedz sekojošu no­stāstu no Sv. Dionizija Kartuza grāmatas «Par cilvēka pēdējām lietām». Kāds Īrijas karavīrs, vārdā Tundals, esot daudz grēkojis, bet beidzot apdomājies un sirsnīgi labojies. Tomēr viņš drīz stipri saslimis un nomiris. Draugi ar apbedīšanu nesteigušies. Un raugi, pēc kādām dienām Tundals kliedzot atvēris acis un sācis stāstīt klātesošajiem, kas ar viņu noticis.

Sargeņģeļa pavadībā viņš piedzīvojis daudz dažādu moku. Vispirms viņam likts kāpt ļoti augstā kalnā, kura vienā pusē degusi sēra uguns, bet otrā pusē bijis neizsakāms aukstums. Tad viņš iesviests ar uguni pil­dītā bedrē, kur sātani vilku, lāču, lauvu un čūsku iz­skatā ar milzīgu niknumu to plūkājuši un raustījuši. . . Tundals nevarējis izteikt, cik šausmīgi tur cietis. Tomēr ar lūgšanām, piesaukdams Jēzus vārdu, viņš no turie­nes izkļuvis, atradis savu sargeņģeli un ar to atnācis pie ļoti augsta tilta. Tilts atradies virs ugunīga bezdi­beņa. Eņģelis licis viņam iet pār tiltu. Tundalam bijis jāiet basām kājām pa asām naglām, bet eņģelis pie­bildis: «Tev jāpāriet šo tiltu un jāpārved arī to govi, kuru tu nozagi zemniekam.» Savainodams kājas un vi­sur atstādams asinis, Tundals sācis iet. Jo tālāk viņš gājis, jo vairāk baiļojies. Nonācis pusceļā, viņš sa­stapis pretimnācēju, kas nesis uz pleciem lielu, smagu labības maisu. Neviens no viņiem nespējis dot otram ceļu. Pēdīgi dievs iežēlojies par nabaga grēciniekiem, neizprotamā veidā tie samijušies, un Tundals sasniedzis otru krastu. Viņš atradies zaļā, ziedošā pļavā. Tur viņš neizsakāmā priekā dzirdējis slavas himnu Radītājam. Eņģelis paziņojis, ka Tundalam jāatgriežas pie miesas, lai pastāstītu citiem to, ko redzējis. Tundals ļoti nosku­mis un gribējis palikt, bet… tad sajutis, ka viņa dvē­sele ietērpjas miesā kā apģērbā. Tundals atvēris acis un redzējis sevi guļam virs zemes…'

Katoļu baznīca māca, ka grēciniekam pašam jāizcieš sods par grēkiem, par kuriem grēcinieks nav devis dievam pietiekošu gandarījumu. Baznīcas aizlūgumi šo sodu var mīkstināt un saīsināt. Pareizticīgo baznīca turpretī māca, ka grēcinieks ar savām ciešanām savu stāvokli nevar grozīt. No elles uguns viņš var izkļūt tikai ar baznīcas un piederīgo aizlūgumiem.

Katoļu un pareizticīgo baznīcas māca, ka grēku sa­maitātā dzīve pasaulē tiks reiz izbeigta. Dievs šķīstīs zemi ar uguni un atjaunos to paradīzes jaukumā un nevainībā. Lai šo darbu izdarītu, Kristus atnāks no de­besīm uz zemi, uzmodinās mirušos un noturēs vispārēju jeb pastaro tiesu. Pirms Kristus atnākšanas ticīgajiem būs jāpiedzīvo īss, bet grūts Antikrista valdīšanas laiks.

Saknes ticējumiem par Antikristu meklējamas Vecās derības pravieša Dāniela grāmatā, kas sarakstīta laikā, kad Sīrijas ķēniņš Antiohs IV (175.—163. g. p. m. ē.) nesaudzīgi vajāja un terorizēja jūdus, gribēdams tos helenizēt un uzspiest tiem grieķu dievu pielūgšanu. Jūdi sacēlās un Makabeju vadībā cīnījās pret sīriešu pārspēku. Lai stiprinātu jūdus šinī cīņā, kāds viņu pat­riots uzrakstīja Dāniela vārdā nosaukto Bībeles grā­matu, kurā viltus pravietojuma veidā Antiohs IV attēlots kā dieva tautas — jūdu — ienaidnieks. Pare­ģota arī Antioha IV bojā eja. Pēc Antioha IV parādī­šoties jūdu pestītājs — «cilvēka dēls», kas nodošot tiem pārvaldīt visu pasauli.

Pseidodāniela pareģojums par pestītāja valsts uzcel­šanu, protams, nepiepildījās. Bet, kad mūsu ēras pir­majā gadsimtā radās kristieši, tie pieņēma jūdu ticē­jumu par pestītāja atnākšanu un pārveidoja to mācībā par sava pestītāja Jēzus Kristus atnākšanu. Šo Kristus atnākšanu viņi gaidīja jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Savu ticējumu viņi balstīja arī uz Daniēla grāmatas pravietojumiem. Kristieši, nesaprata, ka Daniēla grā­matā aprakstītais dieva tautas ienaidnieks ir Antiohs IV, bet domāja, ka tādam jānāk viņu dienās — īsi pirms Kristus atnākšanas. Kristieši to nosauca par Pretikristu jeb Antikristu.

Antikrista un Kristus atnākšanu kristieši arvien at­lika uz vēlāku laiku un dara to līdz pat mūsu dienām.

Kā māca katoļu un pareizticīgo baznīca, Antikrists neaizliegs dievu, bet nostāsies pret Kristu kā cilvēces pestītāju, pret Kristus baznīcu un pret kristiešiem vis­pār. Viņš piekrāps ļaudis ar viltus brīnumiem, nosēdī- sies dievnamā un pieņems dievišķīgu godināšanu. Viņš nežēlīgi vajās kristiešus, tā ka maz no tiem paliks uz­ticīgi baznīcai. Dieva svētos iestādījumus Antikrists sagrozīs. Tomēr viņa vara pastāvēs tikai trīsarpus ga­dus. Sim laikam beidzoties, no debesīm, daudzu eņģeļu pavadīts, atnāks Kristus, satrieks Antikrista varu un iemetīs Antikristu uguns zaņķī.

Pareizticīgo arhibīskaps Andrejs, runājot par Anti­kristu, kas Parādīšanas grāmatas 17. nod. 11. p. simbo­lizēts ar vienu no zvēra septiņām galvām, saskata, ka te domāta Romas pilsēta, kura reiz jau pārvaldījusi seno kultūrpasauli un pasaules gala laikā atkal kļūšot par Antikrista valsts galvaspilsētu. [27]

Pēc arhibīskapa Andreja izskaidrojuma, Antikrista valdīšanas laikā virs zemes atnāks Parādīšanas grā­matā 11. nodaļā minētie divi liecinieki. Tie būs Enoks un Elija, kuri savā laikā bez nāves tika uzņemti debe­sīs. Tie aģitēs pret Antikristu un ar dažādiem brīnu­miem atspēkos viņa viltus brīnumus, sodīs ļaudis par viņu grēkiem un nonāvēs tos, kas viņiem stāsies ceļā. Beidzot Antikrists tos nonāvēs, un viņu līķi mētāsies pa Jeruzalemes ielām. Tomēr pēc trīsarpus dienām tie tiks atdzīvināti un uzņemti debesīs. 1