J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Pirms pilnīgi atausa diena, biāļi atstāja dzīvokli un iegāja klētī, aizdarīja durvis un nometās uz ceļiem lūg­šanā. Kā viņi tur lūdzās un kā viņi tur tika iepriecināti, to nezinu, bet to es zinu, ka viņiem bija tā apziņa, ka Jēzus ir paklausījis viņu lūgšanas, un tiem radās pār­liecība, ka iegūs saprašanu, kādā ziņā tie maldī­jušies.

Pēc brokastīm brālis Edsons sacīja kādam savam draugam, kas pie viņa bija palicis: «Iesim pie brāļiem kaimiņos un iepriecināsim viņus.» Viņi gāja pāri labī­bas laukam. Nopļautā labība stāvēja salikta kopiņās. Abi brāļi bija nogrimuši dziļās domās. Neviens nedo­māja par otru. Kad viņi nonāca līdz lauka vidum, brā­lis Edsons piepeši sajuta, it kā kāds uzliek viņam roku un pietur, lai viņš apstātos, un [viņam] likās, it kā pār viņu izlietos kāda godība. Viņš drīkstēja skatīt, ka Jē­zus, mūsu augstais priesteris, šinī dienā bija iegājis debesu svētnīcas vissvētākajā vietā un ka viņš tur pa­liks, līdz šīs svētnīcas šķīstīšana būs pabeigta. Kāda balss sacīja: «Svētnīca, kurai jātop šķīstītai, atrodas debesīs.»

Otrais brālis bija pagājis uz priekšu un nemaz nebija ievērojis, ka brālis Edsons atpalicis. Nonācis lauka otrā malā, viņš gribēja kāpt pāri žogam un atskatījās pēc sava biedra, kas vēl arvien stāvēja lauka vidū. Viņš uzsauca: «Brāli Edson, kāpēc tu nenāc?» — «Dievs mūsu rīta lūgšanu ir paklausījis!» atbildēja brālis Ed­sons.» [46]

Cītīgiem Bībeles lasītājiem ir zināms, ka Ebreju grā­mata ar uzsvaru māca, ka debesīs atrodas dievnams, kurā Jēzus Kristus izdara priestera darbu. Kad adven­tists Edsons ar kaunu bija izgāzies un pārdomāja, kā «izskaidrot» savus otrreizējos maldus par pasaules galu, viņam ienāca prātā šī debesu svētnīca. Ticīgie to uz­skatīja par pamatu savu eshatoloģisko maldu izskaid­rojumam, kaut gan patiesībā kļūda ir pašā reliģijas būtībā.

Pēc savas vilšanās 1844. gadā adventisti sāka izskaid­rot, ka svētnīca, kurai pēc 2300 gadiem jātiek šķīstītai, nav šai Zemē, bet atrodas debesīs. 1844. gadā Kristus esot iegājis debesu svētnīcas «vissvētākajā vietā», lai tur pēc Vecajā derībā minētā rituāla parauga izdarītu šķīstīšanu. Kad šis darbs pēc nezināma laika būšot pa­beigts, tad Kristus atnākšot uz Zemi izdarīt lielo garīgo pļauju, aizvācot ticīgos debesīs, bet neticīgos nomai­tājot.

Uz šī «atklājuma» pamata adventisti izstrādāja plašu Kristus pestīšanas darba izklāstu. Mozus grāmatās ap­rakstītā jūdu rituāla sīkumus izskaidroja kā simbolis­kus norādījumus uz Kristus pestīšanas darbu. Mirstot pie krusta, viņš esot upurējis sevi kā upura jēru par cilvēku grēkiem. Kā vienreiz gadā, jūdu lielajā salīdzi­nāšanas dienā, virspriesteris esot iegājis Jeruzalemes tempļa vissvētākajā vietā izdarīt šķīstīšanu no grē­kiem, tā Kristus 1844. gadā esot iegājis debesu diev­nama vissvētākajā vietā darīt to pašu.

Tā pasaules gala gaidītāji izstrādāja, pēc viņu do­mām, savas kļūdas «laimīgu izskaidrojumu». īstenībā tā bija dekorācija nepatīkama pārdzīvojuma aizsegša­nai. Apgalvojumu, ka pravietojuma piepildīšanās vieta esot debesīs vai ka pravietojuma piepildīšanās notiekot cilvēkiem neredzami, neviens nevar pārbaudīt. Tāpēc šādam izskaidrojumam nav nekādas vērtības.

Pāris gadu vēlāk minēto pasaules gala gaidītāju vidū notika šķelšanās jautājumā par to, vai nedēļas svina­majai dienai jābūt svētdienai vai sestdienai. Sestdienas svinētāji nodibināja sektu ar nosaukumu «septītās die­nas adventisti». Dažādo adventistu vidū šai sektai bija ievērojama ietekme. īsuma dēļ turpinu viņus nosaukt vienkārši par adventistiem.

Par savas kustības simbolu adventisti uzlūko Parādī­šanas grāmatas 14. nodaļas 7.—12. p. minētos trīs eņģe­ļus un mēdz sevi dēvēt par «trīskārtīgas eņģeļu vēsts nesējiem». Šīs vēsts pasludināšanu visai pasaulei ad ventisti esot iesākuši pravietojumā uzrādītajā laikā — 1844. gadā. Tādējādi viņi savu konfesiju izceļ kā dieva paredzētu kustību.

Pārbaudot adventistu komplicēto mācību par 2300 dienām, par 1844. gadu un par dieva nodomātās adven­tistu kustības sūtīšanu cilvēcei, atklājas šīs mācības daudzie maldi. Pirmkārt, tas ir viltus pravietojums, kura pamatā ir Makabeju laiku vēsturiski notikumi, un tāpēc tas nav attiecināms uz kādu vēlāku laiku. Otr­kārt, pirmtekstā nav runa par 2300 dienām, bet par 2300 vakariem un rītiem kopskaitā, t. i., par 1150 dienām. Treškārt, 2300 dienu simbolizēšana ir patvaļīga, un, ceturtkārt, 2300 dienu sākuma noteicēji sapinušies vai­rākās kļūdās, kuras uzrādītas šajā nodaļā.

Starpstāvoklis

Adventistu mācība par cilvēka stāvokli pēc nāves krasi atšķiras no citu kristīgo konfesiju mācības. Dvē­seles nemirstību adventisti neatzīst. Pēc viņu uzskatiem, dvēsele mirst līdz ar miesu un noiet nevis debesīs vai ellē, bet kapā. Pēcnāves stāvoklis ir pilnīga bezapziņa. Tikai pie augšāmcelšanās cilvēks atkal atgūst apziņu.

Ja citas konfesijas māca, ka miesas dzīvība ir atka­rīga no nemirstīgās dvēseles, tad adventisti izskaidro, ka dzīvība nākot no dieva dzīvības gara vai dieva dvašas. Cilvēkam mirstot, šis dzīvības gars atstājot ķer­meni un atgriežoties atpakaļ dievā, no kura tas nācis, tāpat kā ūdens, pa upēm tecēdams, atgriežas jūrā, no kuras tas iztvaikojis. Dzīvības gars neesot neredzama būtne vai miesas neredzams dubultnieks, bet gan dieva dzīvības spēks.

Par dvēseles būtību adventistiem ir senebreju priekš­stats, kas izteikts Mozus grāmatās vārdos: «Asinis ir dvēsele.»

Adventisti citām kristiešu konfesijām pārmet nekon­sekvenci, jo tās māca dvēseles nemirstību un mie­sas augšāmcelšanos. Ja jau nemirstīgā dvēsele pēc mie­sas nāves aiziet debesīs vai ellē, saka adventisti, tad nav vajadzīga augšāmcelšanās. Kad atnākšot Kristus, pirmajā augšāmcelšanās kārtā atmodīšoties taisnīgie. Viņu miesas būšot apskaidrotas un nemirstīgas. Ja dzīvē tiem būs trūcis kāds loceklis, tad tas tikšot at­jaunots un visi ķermeņa defekti novērsti. Netaisnīgie, kas tiks uzmodināti augšāmcelšanās otrajā kārtā, pie- celšoties ar tādu pašu miesu, ar kādu tie nomiruši.

Lai gan bērnus, kas vēl neprot izšķirt labu un ļaunu, vispārīgi uzlūko par nevainīgiem, tomēr adventisti māca ari mirušo bērnu šķirošanu nākamajā dzīvē. Pēc izteikuma Korintiešu pirmās grāmatas 7. nod. 14. p., bērni, kam abi vecāki nav ticīgie, esot nešķīsti, tātad debesu valstībai nederīgi, un tāpēc tiks iznīcināti. Tur­pretī bērni, kuriem vismaz viens no vecākiem esot ticī­gais, ir svēti, tātad debesu valstībai derīgi. Ticīgo ve­cāku bērni nākamajā dzīvē pieaugšot līdz dieva paredzētajam cilvēka lielumam.

Notikumi, kas vēstī pasaules gala tuvumu

Adventistiem, kā apokaliptiskai konfesijai, ir sīki iz­strādāti izskaidrojumi par Daniēla grāmatas un Parā­dīšanas grāmatas pravietojumiem. Ar norādījumiem par pasaules gala laika tuvumu šie izskaidrojumi cen­šas stiprināt ticīgos viņu reliģiskajā pārliecībā.

Kā apgalvo adventistu komentāri, Dāniela grāmatas pravietojumi, neieskaitot dažus, kuriem vēl esot jāpie­pildās, visi esot piepildījušies. Viens no gaidāmajiem notikumiem esot Turcijas sabrukums. Pēdējo triecienu tās armija saņemšot pie Jeruzalemes. Tanī pašā laikā nākšot lielas bēdas pār grēciniekiem. Šīs bēdas tiek indentificētas ar Parādīšanas grāmatas septiņām mo­cībām. Pēc šī bēdu laika atnākšot Kristus nobeigt pa­saules vēsturi. Tad arī notikšot mirušo augšāmcelšanās.