J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Rasels paturēja adventistu mācību par starpstāvokli. To viņš uzskatīja par izdevīgu, lai izvairītos no loģisko domātāju uzbrukumiem neloģiskajai mācībai, ka ne­mirstīgas dvēseles saņem atmaksu par saviem darbiem tūliņ pēc nāves, bet pastardienā miesas tiks atmodinā­tas, lai savienotos ar savām dvēselēm un kopā ar tām baudītu vai nu debesu priekus, vai arī elles mokas.

Pēc jehovistu mācības, laikā, kad Kristus ievāc pļauju un tiek uzlasītas vārpas, pakāpeniski tiek uzmodināti taisnīgie mirušie ar garīgām miesām. Sie uzmodinātie atrodas jau pasaulē, bet cilvēki viņus neredz. Dzīvie taisnīgie miršanas brīdī tiek pārvērsti garīgās miesās. Kad taisnīgie mirušie būs uzmodināti un dzīvie tais­nīgie pārvērsti, tad visus uzņems debesīs, lai stādītu priekšā dievam.

Beidzot pienāks lielā Armaģedonas kauja, kurā Kris­tus armija satrieks sātana eņģeļu pulkus. Pēc šīs kaujas zemes iedzīvotāji, zaudējuši savus valdniekus, turpinās dzīvi Kristus vadībā. Nebūs nekādas acīm redzamas Kristus atnākšanas, nekādas kopīgas masveida taisno vai netaisno augšāmcelšanās, kā māca citi kristieši. Augšāmcelšanās notikšot garīgās miesās.

Sātana saistīšana uz tūkstoš gadiem nozīmējot to, ka Kristus izplatīšot tik lielu atzīšanas gaismu, ka sātana darbs būšot pilnīgi paralizēts. Cilvēku prāti vairs ne­būšot sātana aptumšoti, un tie varēšot gaiši un viegli atzīt dievu un viņa prātu. Neticīgie un ļaundari lielā skaitā atgriezīšoties pie dieva.

Ticīgajiem dievs atņemšot slimības un nāvi, un tie varēšot priecāties par mūžīgu dzīvi bez rūpēm, bēdām un ciešanām.

Tūkstošgadu valstī ģimenes dzīve netikšot pārtraukta un cilvēku vairošanās nemitēšoties. Visi baudīšot sek­suālās dzīves priekus, ari tie, kam šie prieki agrāk bijuši liegti. Tā kā svēto ķermeņiem būšot piešķirts neiedomājams spirgtums un dzīvības dziņa, tad viņi dzemdināšot daudz bērnu, kuri būšot nesalīdzināmi talantīgāki un fiziski pārāki par tiem, kurus dzemdinā- juši grēcīgie vecāki. Svētumā dzemdinātā jaunā, kuplā audze pavairošot nākamās Kristus valsts pilsoņu skaitu.

Neskatoties uz visiem brīnumiem un labvēlīgajiem atgriešanās apstākļiem, tomēr vēl būšot tādi cilvēki, kas pretošoties atzīt Kristus valdību. Kristus tiem parādī­šot savu iecietību un žēlastību, piešķirot vismaz simt gadu pārbaudes laiku. Jehovisti, līdzīgi adventistiem, grēcinieku mūžīgu mocīšanu neatzīst. Grēcinieki uz vi­siem laikiem tikšot iznīcināti.

Tūkstošgadu valstī taisnīgie atcerēšoties savus mīļos piederīgos, kas miruši, un lūgšot dievu tos uzmodināt un dot tiem izdevību atgriezties un iemantot vietu Kris­tus valstībā. Dievs šīs lūgšanas paklausīšot. Nāves šķir­tie vīri un sievas, bērni un vecāki, radi un draugi atkal redzēšoties un priekā viens otru apskaušot. Mātes uz­gavilēs, kad viņu rokās ieliks viņu augšāmcēlušos mīlu­līšus. Vispirms tikšot uzmodināta pasaules apdzīvotāju pēdējā paaudze. Tā savukārt lūgšot uzmodināt savus piederīgos — vecāko paaudzi, kura atkal izlūgsies vēl vecākas paaudzes uzmodināšanu, līdz beidzot būšot uz­modināti visi mirušie.

Pēdējais karš — Armaģedonas kauja — ar saviem postošajiem ieročiem būšot pārvērtis pilsētas drupu kaudzēs un padarījis auglīgus zemes gabalus par tuk­snesi. Sie postījumi tikšot likvidēti: pilsētas atjaunotas daudz skaistākas, druvas daudz kuplākas. Tagadējo plašo tuksnešu un purvu vietā būšot krāšņa augu valsts. Visa Zeme būšot līdzīga paradīzes dārzam.

Spriežot pēc visiem šiem jehovistu tēlojumiem, tūk­stošgadu valsts apstākļi būs tādi, ka nevarētu būt ne­kādu šaubu par dieva esamību, viņa taisnīgumu un mīlestību. Kā gan var šaubīties par dieva visspēcību tas, kas pats uzmodināts no miroņiem? Kādu spilgtāku dieva labvēlības pierādījumu vēl var dot cilvēkam, kā piešķirot tam dzīvi paradīzes pilnībā? Taču, neska­toties uz visu to, pēc tūkstoš gadiem būšot daudz ļaužu, kas sacelšoties pret Kristus valdību un mēģināšot to gāzt. Un, lai tiktu galā ar tādiem radījumiem, kurus, pēc Bībeles vārdiem, dievs gan esot radījis «pēc sava ģīmja un līdzības», bet kuri tomēr izvērtušies par ga­līgiem izdzimteņiem, dievam būšot jāķeras pie uguns, lai tos iznīcinātu.

Kā mācībā par tūkstošgadu valsti, tā ari mācībā par Jauno Zemi jehovisti atšķiras no adventistiem. Par Jauno Zemi Parādīšanas grāmatas 21. nod. 1. p. sacīts: «Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo tā pirmā debess un tā pirmā zeme bija zudušas un jūra vairs nevaid.» So izteikumu jehovistiem patīk izskaid­rot garīgi. Debesis te viņiem nozīmē neredzamā vald­nieka varu, zeme — cilvēku organizēto iekārtu, jūra - nemierīgus ļaudis, streikus un revolūcijas.

Jehovistu eshatoloģijas nolūks ir saprotams. Katram cilvēkam ir kaut kas, ar ko viņš jūtas neapmierināts. Dažam tas ir trūkums vai smags darbs, citam kādi fiziski defekti vai slimība, vēl citam — zaudēti mīļi cilvēki. Un, lūk, tūkstošgadu valstī tiem, kas seko jehovistu mācībai, tas viss tikšot novērsts.

Minēsim kādu izvilkumu no jehovistu literatūras. Tas parāda, kā viņi ticīgos mēģina apreibināt ar savu eshatoloģiju.

«Lai tikai vienu mirkli stādāmies priekšā, cik grūti cieš cilvēce stipri apdzīvotās pilsētās, cik apspiesti un bēdīgi ir viņu dzīves apstākļi. Veci vīri un sievas, puiši un meitas, bērni un zīdaiņi mitinās kazarmveidīgās celtnēs ar saspiestu, nelabu gaisu un puvuma izgaro­jumiem. Trūcīgie dzīves apstākļi, nepietiekamā barība, nabadzīgā iekārta utt. ir pa iemeslu tam, ka visa tuvā un tālā apkārtne draud nogremdēt tikumību. Lai iedo­mājamies par pasaules karā izpostītajiem apgabaliem, sagrautajām ēkām, pazaudētajiem ģimenes locekļiem par ievainotajiem un sakropļotajiem, par akliem, mē­miem un kurliem un par tiem daudzajiem, kuri bries­mīgajos kara apstākļos zaudējuši prātu. Lai tikai uz mirkli iedomājamies šai ainā lielās ciešanas un sāpes, kas vēl šodien nospiež neskaitāmus miljonus visā pa­saulē, un tad lai zinām, ka visa šī drūmā ciešanu un nāves ēna tiks īsā laikā aiztrenktā un Dieva mīlestības gaišā saule visus glāstīs.» [49]

Visa šī drūmā ciešanu un nāves ēna tikšot īsā laikā aiztrenkta. Tāpēc jāpieliek visi spēki jehovistu lietas veicināšanai, lai izglābtos no bojā ejas lielajā Arma- ģedonas kaujā un sagaidītu brīnišķīgo tūkstošgadu val­stību.

Daudzi kapitālisma ekspluatētie ticīgie nav apmieri­nāti ar valdošo baznīcu pasivitāti darba tautas grūtā stāvokļa uzlabošanā un pāriet jehovistu rindās gaidīt tūkstošgadu valstību, kurā viņi cer būt tie taisnīgie valdnieki. Šie ticīgie spriež, ka izdevīgāk ir paciest eks­pluatācijas jūgu un gaidīt, līdz dievs viņiem piešķirs brīvību un paradīzi, nekā piedalīties revolucionārā cīņā. Lai gan jehovistu rosīgā, plaši izvērstā propa­ganda nepatīk baznīcām, kapitālistiskās valdības tomēr izturas pret tiem iecietīgi, jo viņu eshatoloģija palīdz daudzus atturēt no revolucionārās cīņas.

Reliģija ir viena no viskonservatīvākajām dzīves pa­rādībām. Tomēr zinātņu straujā attīstībā pēdējā laikā spēcīgi satricinājusi reliģijas pamatus. Bioloģija, fizio­loģija, medicīna,un psiholoģija ar saviem jaunajiem at­klājumiem ir parādījušas, ka apziņas attiecības ar miesu ir tik ciešas, tik nešķirami vienotas, ka ticīga­jiem kļūst neērti palikt pie saviem vecajiem ieskatiem par dvēseli. Arī mācība par miesas augšāmcelšanos mūsu dienās ir tik neticama, ka ticīgie visādi izmēģi­nās padarīt to kaut cik pieņemamu zinātniskajai domā­šanai.