J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Izrādās, ka šinī ziņā kristiešu vidū valda liels apju­kums. Pazīstamais filozofs Imanuels Kants jau 18. un 19. gadsimtu mijā izteicās, ka dvēseles nemirstībai ne­kādu zinātnisku pierādījumu nav un nevar būt un ka te jāstājas darbā kailai ticībai. Tomēr daudzus kristiešus tāds paskaidrojums neapmierina, jo tādējādi var zust katra paļāvība reliģijas solījumiem. Tāpēc viens otrs ticīgais mēģina uzstāties ar argumentiem par dvēseles nemirstību. Minēsim te baptistu mācītāja F. Hermana paskaidrojumus.

«Vispirms varētu aizrādīt uz sapņiem. Miesa tad [miegā] ir pilnīgi nekustīga, bet gars taisa ceļojumus, atrisina mīklas, rada domas, izpētī noslēpumus. Kā tas būtu iespējams, ja gars būtu atkarīgs no miesas?» [56]

1 F. V. Hermans. Viņpus kapa. R„ 1924, 20. lpp.

Musu. laiku cilvēkam liekas neticami, ka divdesmitā gadsimta kultūras cilvēks iedomu par dvēseles nemir­stību var balstīt uz tiem pašiem pamatiem kā pirmcil- vēki pirms desmitiem tūkstošiem gadu, proti, uz sap­ņiem. Mūsu dienās jau skolēni mācās saprast, ka sapņi ir atkarīgi no smadzeņu stāvokļa miegā.

Mācītāja Hermana tālākais pierādījums par nemirstī­gas dvēseles eksistēšanu ir sekojošs.

Vecumā cilvēks atceroties bērnību, lai gan smadzeņu šūnas, kurās iespiedušās bērnības atmiņas, sen esot no­lietojušās un atvietotas ar jaunām šūnām, kuras šīs at­miņas nepazīst. Tātad nevis smadzeņu šūnas izraisot atmiņas par pagātni, bet gan cilvēkā esošā nemirstīgā dvēsele. 1

Šāds izskaidrojums ir vientiesīgo ticīgo maldināšana. Ja atmiņa atkarātos no dvēseles, tad iznāktu, ka bēr­nam pirmajos dzīves gados dvēseles nav, jo par pir­majiem dzīves gadiem cilvēkam nav atmiņu. Iznāktu, ka dievs cilvēkam dvēseli dod tikai vairākus gadus pēc piedzimšanas.

Dažs ietiepīgs ticīgais varbūt sacīs, ka dievs cilvē­kam dvēseli dod pašā dzīvības sākumā, bet dvēsele var izdarīt tikai to, ko spēj smadzenes. Tā kā pirmajos dzī­vības gados smadzenes līdz vajadzīgajai atminēšanas spējai vēl nav attīstījušās, tad arī dvēselei par šo laiku nevar būt nekādu atmiņu.

Šāds izskaidrojums atkal nav pamatots. Ja dvēselei atmiņas spēja būtu atkarīga no pietiekami attīstītām smadzenēm, tad pēc smadzeņu nāves dvēsele vairs ne­spētu neko atcerēties. Lūk, līdz kādam absurdam var nonākt ticīgie, aizstāvot ticējumu par nemirstīgu dvē­seli.

Tāpēc jāpaliek vien pie fakta, ka atmiņa nav atka­rīga no kaut kādas nemirstīgas dvēseles, bet gan no pietiekami attīstītām smadzeņu šūnām. Ķermeņa da­žādo audu šūnas pēc zināma laika nobeidzas un to vietā nāk jaunas šūnas, kas cēlušās, vecajām šūnām daloties. Smadzeņu šūnas turpretī kalpo cilvēkam līdz viņa nā vei. Bērnībā uzņemtās atmiņas saglabājas smadzenēs līdz cilvēka vecumam.

Nākamais Hermana dvēseles nemirstības arguments ir cilvēka skaidrā apziņa laikā, kad viņa miesas orgāni, nāvei tuvojoties, viens pēc otra kļūst nespēcīgāki. Pēc Hermana domām, cilvēka skaidrā apziņa uz nāves gul tas pierāda, ka tam ir nemirstīga dvēsele, kura ir ne­atkarīga no miesas spēku sabrukuma. [57]

Fizioloģija māca, ka smadzenes ir orgāns, kura dar­bības spējas ķermenis cenšas saglabāt visilgāk. Kad cilvēks cieš badu, viņa ķermeņa temperatūras un or­gānu darbības uzturēšanai tiek izmantoti ķermenī uz­krājušies tauki. Kad visi tauki izmantoti, dzīvības funkciju uztur muskuļu audi. Muskuļi sadilst, un to darbības spējas samazinās. Turpretī domāšana turpina palikt gaiša un spējīga, jo smadzeņu audi dzīvības no­rišu uzturēšanā netiek izmantoti, bet saņem uzturu uz citu audu nolietošanās rēķina. Kad citiem audiem vairs neatliek ko dot, tad arī smadzenēm sava darbība jāiz­beidz, un iestājas visa organisma nāve.

Tāpat nepamatota ir kristiešu mācība par miesas augšāmcelšanos, par to, ka miesas piecelšoties no tā paša kapa vai vietas, kur tās pēc nāves guldītas. Ķer­meņa matērija satrūdot pārveidojas augsnē un kļūst par barību augiem, kurus savukārt izlieto dzīvnieki sa­vam uzturam. Augus un dzīvniekus izlieto uzturam cil­vēki. Tādējādi mirušo miesu matērija ar laiku tiek izlietota citu cilvēku ķermeņu uzbūvē. Ja nu kāda ma­tērijas vienība ir piedalījusies vairāku personu orga­nismu veidošanā, tad tā pie augšāmcelšanās nevar kal­pot visu šo personu organismu jaunuzbūvē. Ja noplēš kādu māju un tās ķieģeļus izmanto trīs citu māju cel­šanā, tad ar šiem pašiem ķieģeļiem taču vairs nav iespējams atjaunot iepriekšējo māju, nenojaucot trīs vēlāk celtās.

Kristiešu apgalvojums, ka dievs mirušo miesu ma­tēriju uzglabā līdz augšāmcelšanai, nesaskan ar īste­nību. Dažu mirušo apbedīšanas vietās vēl pēc gadu tūkstošiem atrasti skeleti, kas rāda, ka neviens mirušo miesu matēriju nav pievācis uzglabāšanai. Dažās ze­mēs pastāvēja kanibālisms, un daudzu cilvēku ķermeņu matērija pārgāja tieši citu cilvēku ķermeņu veidošanā.

Ka visiem jāmirst, to zina katrs. Ka visiem pēc nāves dvēsele dzīvo un miesa reiz celsies augšā, to nezina neviens. Un, ja miljardi cilvēku tam ticējuši un vēl tic, tad tie tic, ne jau pierādījumu pārliecināti, bet gan stipri to gribēdami.

Šīs alkas pēc nemirstības reliģija pasteidzas izmantot savos nolūkos. Reliģija māca par dieva esamību. Tomēr zinātne un filozofija visus dieva esamības pierādījumus satriec pīšļos. Tāpēc reliģija tveras pie nemirstības al­kām kā slīkonis pie salma, lai tādējādi uzturētu diev- ticību.

Neviens pasaulē nav uzstājies ar tik briesmīgiem draudiem kā reliģijas eshatoloģija. Neviens pasaulē nav piesolījis tik lielus labumus kā reliģijas eshatolo­ģija. Reliģija apsola cilvēkam dzīvību — pat mūžīgu dzīvību, mūžīgu dzīvību priekos vai mokās. Tāpēc eshatoloģija reliģijas rokās ir visspēcīgākais pievilkša­nas un iebiedēšanas līdzeklis. Bez eshatoloģijas reliģija zaudētu visu savu ietekmi un tai nespētu palīdzēt ne dievi, ne velni. Cilvēki redz, ka dievu draudi un solī­jumi šajā dzīvē nepiepildās, un, ja nebūtu ticības aiz­kapa dzīvei, tad visi dievi un velni cilvēkiem būtu ne­nozīmīgi.

Ticīgie apgalvo, ka viņi mīlot dievu. Bet, papētot viņu psiholoģiju, atklājas, ka viņi mīl nevis dievu, bet gan nemirstību. Ja nemirstību būtu iespējams panākt citādā ceļā, viņi uzlūkotu dieviņu par nevajadzīgu.

Tomēr reliģija ar mācību, ka nemirstība iegūstama ar dieva dotu nemirstīgu dvēseli vai mirušo augšāmcel­šanos, nekādu lielu iepriecu ticīgajiem īstenībā nav sa­gādājusi. Lai tautu izmantotu valdošo šķiru un baznīcas interesēs, reliģijas kalpi izstrādāja plašu mācību par pēcnāves sodu ar elles mokām un šķīstītavu, kur nonāk tie, kas nav apmierinoši izpildījuši reliģijas stingrās prasības. Tā kā ir maz izredžu šīs prasības nevainojami izpildīt, tad ticīgie dzīvo pastāvīgās bailēs zaudēt para­dīzes laimi un nokļūt mūžīgās elles mokās. Bībele sku­bina ticīgos: «. . . Dzenieties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topat svēti.» [58]

Kritisks domātājs netiek skaidrībā, kā svētie varēs priecāties un justies laimīgi dieva valstībā, zinot, ka miljardiem cilvēku, starp kuriem var būt arī viņa pie­derīgie, cieš vislielākās mokas elles ugunī. Ievērojot to, baptistu mācītājs Hermans mierina ticīgos ar sekojošu paskaidrojumu:

«Bet vai svētlaimīgie arī ko zinās par pazudināto mokām? — Katrā ziņā vini zinās, ka tie pazudināti, jo būs dzirdējuši spriedumu: «Eita prom no manis!» Tie zinās arī par pazudināto ciešanām, ja arī tās neredzēs. Bet vai tas netraucēs viņu svētlaimi? Bez šaubām, nē; tā netaps sarūgtināta. Mēs tad skaidri atzīsim, ka Dievs ir taisns un ka visiem Dieva darbiem varam sacīt savu «āmen». Mēs tur arī gluži citādi jutīsim un spriedīsim nekā šeit. Jo Dievs, kas ir pati mīlestība un daudz glez- nāk [maigākļ jūt nekā mēs, paliek savā svētlaimē, ne­skatoties uz daudzu vina radījumu pazušanu, cik daudz vairāk tas būs iespējams mums.» 1