J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

^aSfev.,Tn F od! n f 2elS p. Par reUŠijU ' ^ ^ 55 ' ' PP

3 Turpat, 10. nod., 42. p.

4 Romiešu gr., 8. nod., 18. p.

0 Korintiešu otrā gr., 4. nod., 17. p.

Baptistu mācītājs F. Hermans par gaidāmajiem labu­miem dieva valstībā saka:

«Svētlaimību pavairos arī viss tas, ko mums dos Jaunā Zeme. Kādi baudījumi tur miesai un garam! Tur būs prieki, ko neviens mums nevarēs liegt. Tur atska­nēs slavas dziesmas, kas nekad neapklusīs. Tur būs ba­gātības, ko kodes un rūsa nevarēs iznīcināt. Tur ir vīns, kas nav no šīs zemes stādiem. Tur ir augļi, ko tārpi nekad neēd. — Bet vai mēs tur arī ēdīsim un dzersim? Jā, gan. Svētie raksti ļoti skaidri runā par to. Mūsu apskaidrotajām miesām kalpos apskaidrotās

zemes augļi.» 1

Reliģijas kalpi piesola debesu atalgojumu pat tiem, kas zaudē savas dzīvības netaisnajos imperiālistiskajos karos. Kad Korejas kaujas laukos vēl plūda asinis, tad Amerikas katoļu garīdznieks Viljams T. Grīns savā svētdienas svētrunā iepriecināja kritušo amerikāņu karavīru vecākus, paskaidrojot, ka nāve karā ir daļa no dieva plāna, ķpra mērķis ir piepildīt debesu val­stību ar iedzīvotājiem.» 2

Anglikāņu baznīcas galva Kenterberijas arhibīskaps 1954. gadā paziņoja: «No ūdeņraža bumbas mūsu laikos vislielākās briesmas nedraud. Visā visumā lielākais, ko tā var izdarīt, ir pārvietot lielu skaitu cilvēku no šīs pasaules citā, daudz piemērotākā pasaulē, kurā tie reiz nokļūs tādā vai citādā ceļā.» 3

Kristieši uzsver, ka kristīgas dzīves un darbības pa­matā esot nesavtīga mīlestība, ko viņi parādot ar lab­darību un līdzekļu ziedošanu misijas darbam. Galvenais iemesls viņu darbiem tomēr ir apsolītā alga dieva val­stībā. Ja kristieši negaidītu algu dieva valstībā, tad viņi arī neupurētos savām idejām. Ticīgie aprēķina, ka vi­ņiem atmaksājas šinī dzīvē būt nesavtīgiem, jo par to viņi saņems daudzkārt lielāku atlīdzību nākamajā dzīvē. Kristīgā nesavtība ir īpatnējs egoisms. Kāds dedzīgs kristietis man to apliecināja, sacīdams: «Ja nav cerības iemantot mūžīgu dzīvību dieva valstībā, tad nemaz nav vērts pasaulē dzīvot.»

K. Leiks, bijušais baznīcas vēstures profesors Har- vardas universitātē Savienotajās Valstīs, it pareizi spriež, ka pieaugošā neticība personīgajai nemirstībai ir sociāls ieguvums. «Tiekšanās pēc universālas nemir­stības atņēma pagājušajām paaudzēm nožēlojami daudz enerģijas. Valdīja pārliecība, ka dzīves mērķis ir pes­tīšanas iegūšana. Gadu pēc gada cilvēki nedomāja ne par ko citu, kā tikai par savas dvēseles pestīšanu . . . Vispār tika radīts egoisma tips, kas bija sevišķi atbai­došs tāpēc, ka bija tērpts svētuma oreolā. Šodien mūsu visvairāk aktīvajiem un vīrišķīgajiem laikabiedriem nemirstības meklēšanas vietā radusies jauna attieksme pret dzīvi. Viņi mitējušies domāt par savu personīgo nemirstību un pārliecinās, ka viņu darbs ir svarīgāks par viņu dvēselēm. Pēc viņu domām, darba mērķis ir uzlabot dzīvi pasaulē, kurā jādzīvo mūsu bērniem.»'

Mācība par grēcinieku mūžīgām mokām elles uguni satricinoši iedarbojusies uz daudzu ticīgo prātiem. Vi­duslaiku mistiķis Heinrihs Suso (mir. 1365. g.) par elles mūžīgām mokām saka: «Ja būtu tik plats dzirnakmens kā zeme un tik liels, ka tas it visur aizsegtu debesis, un ik pa 100 000 gadiem atlidotu mazs putniņš un noknā­bātu akmenim tik lielu drumstalu kā desmitā daļa no prosas graudiņa … mēs, nabagi, vēlētos tikai tik daudz, lai pēc tikpat ilga laika, kā šim akmenim būtu beigas, arī mūsu mokām būtu beigas. Un tam tā nebūs būt.»'- Ja šādā veidā attēlotajam bezgalīgajam laikam pie­vieno neizsakāmo moku tēlojumus, tad tas nereti var cilvēku novest vājprātīgo iestādē.

Pazinu divus nopietnus ticīgus jaunekļus, kurus ietek­mēja bargā soda draudi Bībelē. Viņi daudz nodevās dieva lūgšanai un gavēšanai, lai gūtu spēku izpildīt šīs prasības. Ar laiku pie viņiem bija saskatāmas nenor- mālības pazīmes. Saprātīgi cilvēki centās viņus glābt no fanātisma. Viens no jaunekļiem atguva līdzsvaru, bet otrs vairs ne.

1920. gadā Valmieras apkārtnē atrada kādu adven­tistu jaunavu, kura mežā uzceltā skuju būdā bija no­mirusi bada nāvē. Jaunava bija iedomājusies, ka dzīve starp reliģiski vienaldzīgiem cilvēkiem var slikti ietek­mēt viņas sirsnīgo gatavošanos cienīgi sagaidīt Kris­tus atnākšanu. Fanātisms aptumšoja viņas prātu, un viņa nolēma pavisam aiziet no cilvēku sabiedrības, kaut arī būtu jāiet bojā.

Amazones mūžamežos kāds kristietībā pārgājis indiā­nis bija Jaunajā derībā izlasījis vārdus: «Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāki, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divi rokas vai kājas un tu tieci iemests mūžīgā ugunī.» [72] Uzlūkodams Bībeli par nemal­dīgiem dieva vārdiem un būdams cilvēks ar stingriem principiem, viņš sprieda, ka, lai nenokļūtu elles ugunī,

Bībelē sacītais katrā ziņa jāizpilda. Pierunājis kādu vi­ņam pakalpot, viņš lika sev nocirst roku. Vēlāk kāds eiropietis viņu atrada guļam savā būdā. Cirtuma vieta bija neapkopta un pūžņoja.

Latgalē pēc kādas antireliģiskas lekcijas pie lektora piegāja sieviete un lūdza paskaidrot, vai ir elle. Viņa labprāt negribot baznīcu apmeklēt, bet baznīckungs biedējot ar elli. Lai tur netiktu iemesta, viņa apmeklē­jot baznīcu un darot visu, ko no viņas prasot. Diemžēl vēl ir tādi cilvēki, kas turas pie reliģijas tikai tādēļ, lai nenokļūtu ellē.

Pat visšausmīgākā apiešanās ar cilvēkiem viduslai­kos tika attaisnota ar eshatoloģiju. Pieminēsim inkvizī­cijas tiesas dažādos spīdzināšanas paņēmienus un uguns sārtus, uz kuriem sadedzināja ķecerus, raganas un zi­nātniekus. Cilvēki uz sārtiem neizsakāmās mokās raus­tījās un vaimanāja, bet garīdznieki skatītājiem paskaid­roja, ka pastrādāts svētīgs darbs. Mocekļu raustīšanās un kliegšana esot viņu grēku nožēla, ar ko tie sama­zinot savu sodu šķīstītavā un tā beidzot varot pat iemantot pestīšanu. Ai īslaicīgu mocīšanu uz sārta svētā inkvizīcija izglābjot grēcinieku no mūžīgas mo­cīšanās elles uguni.

Eshatoloģijai ir gara priekšvēsture, kurai nav iespē­jams izsekot tik īsā darbā. Te varam tikai atzīmēt, ka rakstisko eshatoloģijas mācību veidoja ideologi sa­skaņā ar šķiru sabiedrības valdošās virsotnes prasībām un īpatnībām, attaisnojot ekspluatāciju, verdzību, ne­vienlīdzību zemes virsū ar taisnīgu atmaksu pēcnāves dzīvē. Jāuzsver, ka baznīcas nenosodīja bagātību, ver­dzību un ekspluatāciju vispār, bet gan tikai tādu bagā­tību un greznību, no kuras pašai baznīcai nenāca kā­rotais labums. Pār tādiem bagātniekiem citticībniekiem un pagāniem, kuri krāja mantu, bet nedeva to baznīcai, tad arī plūda visas iedomātās dieva dusmas un sodības.

Bagātības niecīgumu uzsvēra tāpēc, lai dzīves laikā vai vismaz pēc nāves vergturis, feodālis vai kapitālists savu mantu, ko kodes un rūsa maitā, novēlētu baznīcai kā savas dvēseles glābējai. No vēstures ir zināms, ka tieši baznīca, kas sludināja atturību, bija vislielākā ze­mes īpašniece, visbagātākā visu bagāto vidū.

Kristietības pastāvēšanas laikā daudzkārt ir gaidīts gan pasaules gals, gan tūkstošgadu miera valsts iesā­kums. Tas pats noticis sakarā ar pareģoto Antikristu. Pirmkristieši par Antikristu uzskatīja Romas ķeizaru Neronu, vēlāk — Muhamedu, tad pāvestus un Napo­leonu. Mūsu gadsimta sākumā daudz baptistu no Lat­vijas emigrēja uz Brazīlijas mūžamežiem, lai tur pa­slēptos no gaidāmā Antikrista. Eshatoloģiskā fanātisma uzplūdu laikos daudz ticīgo ir izputinājuši savu iedzīvi un piedzīvojuši kaunu un apsmieklu.