J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Visi kristīgās reliģijas novirzieni nāvi uzskata kā dieva sodu par grēkiem. Bioloģija tomēr ir pārliecinoši pierādījusi, ka nāve ir dabas likumiem pakļauta parā­dība bez kāda sakara ar grēku. Ja notiktu miesas aug­šāmcelšanās, tad tas tiešām būtu izcils brīnums. Zinātne turpretī rāda, ka nekādu brīnumu nav. Tā pierāda, ka viss notiek pēc negrozāmiem cēlonības un secības liku­miem. Liberālie kristieši šim zinātnes atzinumam arī vairs nepretojas un izsakās, ka dievs drīzāk rīkojoties ar dabas likumiem nekā ar brīnumiem.

Pēc cilvēka nāves viņa miesas matērija tiek iesaistīta citu organismu, arī cilvēku ķermeņu izveidošanā. Arī liberālie kristieši sāk atzīt, ka ir neiespējami uzcelt no kapa to pašu miesas matēriju, kura tur aprakta. Tāpēc daudzi ticīgie, negribēdami pilnīgi atmest Bībeles aug­šāmcelšanās mācību, pūlas sadomāt kaut cik apmieri­nošu «izskaidrojumu» šai mācībai.

19. gadsimta otrajā pusē liberālo ticīgo vidū radās ne vien Kristus augšāmcelšanās noliedzēji (filozofs Šleiermahers, teologi J. Veiss, A. Harnaks un citi), bet ticīgo spirituālistiskais novirziens atmeta arī cilvēku augšāmcelšanās mācību. Bībeles izteikumus par cilvēku augšāmcelšanos viņi izskaidroja garīgi, kā cilvēku pa­mošanos uz «garīgu» dzīvi. Nekāda miesas augšāmcel­šanās neesot vajadzīga, jo pēc miesas nāves dvēsele taču

2 1. Kants. Tīra prāta kritika. I. Rīga, 1931, 47. lpp. Postulāts — spriedums, kura pareizība nav pati par sevi sapro­tama, bet kuru tomēr bez pierādījuma pieņem par izejas punktu

turpinot dzīvi. Dvēseli pie augšāmcelšanās tērpt rupjā materiālā miesā esot kristīgai ticībai necienīga ideja.

Tie, kas vēl negrib atmest augšāmcelšanās dogmu, bet tomēr jūtas neērti turēties pie tās burta, cenšas dažādā veidā pielikt tai kādu modernizējošu paskaid­rojumu.

Buržuāziskās Latvijas universitātes teoloģijas fakultā­tes dekāns V. Maldonis savā plašajā sacerējumā par evaņģēlisko dogmatiku uzskaita luterāņu baznīcas līdz­šinējos eshatoloģiskos ticējumus. Viņš pievienojas ieskatam par divējādām patiesībām — zinātnisko un re­liģisko. Zinātniskās patiesības ir pierādāmas, un tām jā­pieiet ar prātu, reliģiskās patiesības nav prātam pieeja­mas, un tās jāuzņem ar ticību. «Kad Jēzus runāja par augšāmcelšanos, tad viņš nejautāja Martai: «Vai tu to saproti?» — bet gan: «Vai tu to tici?» (J. 11, 26). [Jāņa ev. 11. n. 26. p.] Saprast nav iespējams — arī apustu­ļiem nē (1. Kor. 15, 35. 36. 51) [Korintiešu pirmā gr. 15. n. 35., 36., 51. p.j, bet gan ticēt.» 1

Izklāstot savu eshatoloģijas vērtējumu, kurā arī iz­teikta pārliecība, «ka ticības cerība sagaidīs mūžīgo dzīvību», Maldonis saka, ka «tam visam mēs drīkstam tuvoties ar simbolu un alegoriju palīdzību . . . Ticība nepielaiž savos atzinumos ne zinātnes, ne estētikas, ne ētikas, ne vēstures relatīvismu, kurām visām arī sava eshatoloģija. Pēdējās lietas galu galā nav izdomājamas, bet piedzīvojamas ticībā.» 2

Bībeles mācības par viņpasauli un pasaules gala no­tikumiem V. Maldonis novērtē kā pārāk materializētas un uzsver vajadzību visu to uzlūkot garīgā skatījumā: «Tāpat debess un zemes ainas nav vairs tādas, kādas tās bija agrāk [praviešiem un apustuļiem]. Tamdēļ arī vairs nav purgatorijas [šķīstītavas], elles un citu jē­dzienu telpiskā izpratnē. Nav mūžīgas iznīkšanas, bet dzīve dzīvajā Dievā. Nevaram arī nāvi hipostāzēt un personificēt. Jāpārvar vēsturiskais materiālisms, kas dažreiz izveidojies Kristus tēlā vai pastarā tiesā. Viss var palikt, pat vārdi, bet tanīs jāieliek jauna ticības dinamikas izpratne. Visu telpisko, konkrēto, materiālo jāpārvar ar reliģiski ētisko gara dzīves dinamiku.» [52]

Anglikāņu bīskaps Č. Hors raksta: «Mēs, bez šaubām ticam miesas augšāmcelšanai. Tas nenozīmē, ka mūsu iepriekšējo miesu daļas, kas gulēja kapā un saira, pār­vēršoties visdažādākās dabiskās dzīves izpausmēs un veidojumos, atkal tiks salasītas kopā; tas nozīmē, ka mēs mūsu pašu «es» personā tiksim no jauna ietērpti kādā garīgā miesā, kuru mēs atzīsim kā mūsu pašu miesu, acīmredzot tāpēc, ka tā pieņems mūsu pašu ne­pārveidotā «es» iezīmes.» 4

V Maldoms. Evaņģēliskā dogmatika. R„ 1939, 235 lpp Šķiet, te domāts izteikums Jāņa ev. 11. nod 25 n • «Kas tir mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos.» P "

Katoļu kanoniķis B. H. Strīters par nākamās dzīves miesām izsaka sekojošas domas: «Var pieņemt, ka mūsu zemes dzīves laikā, lai gan to paši neapzināmies, mēs [mūsu dvēseles] veidojam kādu neredzamu debešķīgu miesu, kura ir mūsu zemes miesas atveidojums un ir piemērota precīzāk parādīt raksturu, kas izveidojies pa visu to [zemes dzīves] laiku ar mūsu domu un mūsu uzvedības palīdzību. Vai atkal — mēs varam pieņemt, ka šīs miesas nāve īstenībā ir jaunās miesas radīšanas akts. Un kā vienā, tā otrā gadījumā varam sagaidīt, ka šī miesa atstaros mūsu «es» dabu gaišāk, nekā tas no­tiek šinī pasaulē. Šī miesa būs skaista un spēcīga tam, kam raksturs labs, bet nelādzīga un nespēcīga tam,

kam raksturs ļauns.» 1

Bīskaps Manmgs Ņujorkā no baznīcas kanceles sa­cīja: «Man nav zināms, ar kādu miesu nonākšu viņā saulē. Man tas nav jāzina, Dievs man dos miesu, kāda viņam patiks, miesu, kas būs piemērota debesu apstāk­ļiem tanī dzīvē.» Tomēr, neskatoties uz visu šo neno­teiktību, Manings ir pārliecināts, ka tad, kad nonākšot viņā saulē, viņš būšot «es pats. Šī personība, šīs parašas un gaume, šis raksturs, kas veidojas man šeit, — tas viss piederēs man tur . . . Mani redzēs kā mani pašu un spriedīs par mani kā par tādu, kāds es esmu. Savus piederīgos es tanī dzīvē pazīšu. Es redzēšu, un mani redzēs. Es runāšu, un ar mani runās.» 2

Aplūkojot ar skaidru prātu eshatoloģiskos ticējumus un to modernizējumus, jājautā, kas tad galu galā ir šī impozantā eshatoloģijas ēka, kurā kristieši divus gadu tūkstošus tīksminājušies un šausminājušies? Atbilde var būt tikai viena — tā ir neredzēta un nepierādāma viņ­pasaule un dvēsele, kas veidota no ilūziju miglas un kas skaidra prāta un zinātniskas pārbaudes priekšā iz­gaist kā sapņi un halucinācijas.

Pie Bībeles mācības par pasaules galu un gala laika notikumiem turas vēl tikai kristieši — fundamentā­listi. Kā agrākajos laikos, tā arī vēl tagad kristieša ekstrēmistiskās un fanātiskās aprindas pastāvīgi rod iemeslus visādiem sadomātiem izskaidrojumiem par Bībeles pravietojumu piepildīšanos un pasaules gala tuvumu. Sevišķi laikos, kad cilvēce pārdzīvo kādus grūtākus notikumus, kā karus, revolūcijas un ekono­miskas krīzes, parādās daudzi «jaunas gaismas» atradēji, rodas veselas ticīgo grupas jeb draudzes. Viņu idejām nepiepildoties, tās parasti tikpat ātri, kā parādījušās, arī nozūd.

Kristieši — modernisti, kas brīnumus vairs neatzīst, neatzīst arī nekādas pareģošanas spējas un nepiešķir nekādas vērtības Bībeles pravietojumiem.

Kas tad galu galā palicis pāri no dogmas par Bībe-

Ies dievišķīgo inspirāciju? Nav vairs ne verbālās, ne vizuālās inspirācijas 1 . Ja nu kristiešiem tomēr nepatīk šķirties no iecienītā vārda «inspirācija», tad jāsamieri­nās ar to, ka atlikusi- tikai kogitālā (ilūziju, murgu) in­spirācija.

Apcerot mūsu tēmu, redzējām daudz eshatologisku ticējumu, kurus cilvēku prāti sadomājuši nolūkā «ap­gaismot» pēcnāves stāvokli un pasaules gala notiku­mus. Rodas jautājums, uz kādiem pamatiem kristieši šos ticējumus balsta?