J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Neņemsimies spriest, vai šim baptistu sludinātājam tas būs vai nebūs iespējams, bet to gan varam sacīt, ka tāds dievs un tāds cilvēks, kas to iespētu, piederētu pie visnežēlīgākajiem tirāniem. Kristieši raksturo savu dievu kā mūžīgu mīlestību. Viņš tik loti mīlot katru grēcinieku, ka atdevis nāvei savu dēlu, lai glābtu tos no pazušanas. Grēcinieku sodīšana viņam esot pretīga, un viņš tiem izdalot savas žēlastības dāvanas, liekot «saulei spīdēt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisnieņi» [59] . Apbrīnojami viegli baptistu mācītājs Hermans spēj par šo bezgalīgās mīlestības dievu apgalvot gluži pretējo, proti, ka grēcinieku mū­žīgā dedzināšana elles ugunīs viņa mīlestību nebūt ne­traucēšot.

Franču materiālisma un ateisma pārstāvis 18. gad­simtā Pols Holbahs savā vēstulē kādai dievticīgai Ei­ženijai raksta: «Ja, kā to bieži atkārto kristīgā reliģija, izredzēto skaits ir neliels, svētlaimība grūti sasnie­dzama, bet nosodīto skaits milzīgs, — tad kas gan vēlē­sies mūžīgo dzīvošanu, acīm redzami riskēdams mūžīgi ciest? Vai nav labāk pavisam nepiedzimt, nekā gribot negribot piedalīties tik bīstamā spēlē? Un vai tad arī priekšstats par nebūtību nav patīkamāks nekā doma par eksistenci, kas tik viegli var novest līdz mūžīgām mokām? Atļaujiet man, kundze, norādīt Jums: ja pirms nākšanas pasaulē Jums būtu ļauts izvēlēties starp dzī­vošanu un nebūtību, pie tam brīdinot, ka, izvēloties pirmo, Jūs varat izvairīties no mūžīgām mokām tikai vienā vienīgā gadījumā no simttūkstoš, — vai tad tie­šām Jūs uzskatītu par labāku dzīvot?» 2

Ticīgajiem, kas tik gauži alkst pēc mūžīgās dzīvoša­nas, vajadzētu pamatīgāk pārdomāt, ko nozīmē dzīvot tūkstoš gadu . . . miljons gadu .. . un tā bez gala. Ievēro­jamajam katoļu baznīctēvam Akvīnas Tomam tamlī­dzīgas pārdomas izraisīja bažas, un, gribēdams glābt no tādām bažām ticīgos, viņš tos mierināja, lai nebīstas no iespējas, ka mūžīgā dzīvošana dieva valstībā varētu kļūt garlaicīga. No mūžīgo prieku vietas, viņš pa­skaidro, pastāvīgi būs saredzama arī elle ar grēcinieku mūžīgām mokām, un šis skats novērsīs debesu prieku

1 Pētera 1. gr., 4. nod., 18. p.

2 n. roab6ax. IlHCbMa k EBreinm. 3apaBbiH CMbiM. M., AH CCCP. 1956, ctp. 126.

apnikšanu. Ja baptista Hermana spējas tēlot ticīgo ne- jūtību pret elles mocekļiem bija apbrīnojamas, tad Ak­vīnas Toma tēlojums ir vēl apbrīnojamāks. Ellē degošo vaimanas, pēc viņa paskaidrojuma, aizdzīšot svētajiem garlaicību un apnikumu paradīzes mūžīgajās baudās un sagādāšot tiem iepriecu par to, ka viņiem tā nav jāmo­cās. Te kļūst saprotams, kā cilvēkmīlas paudēji kristieši spēja sarīkot inkvizīcijas spīdzināšanas un sadedzināt uguns sārtos dzīvus cilvēkus.

Jau seno laiku filozofi skaidri un pareizi izteicās par sakaru starp miesu un tās psihiskajām izpausmēm, ko ticīgie nepareizi iedomājas par kādu neredzamu dubult­nieku — dvēseli. Minēsim te sengrieķu zinātnieka Aristoteļa paskaidrojumu. Pēc viņa izteikumiem, dvē­sele reprezentē miesas īpašības un funkcijas; tā ir no miesas neatdalāms pavadonis — miesas dzīve. Dvēsele miesai, viņš saka, ir tas pats, kas ciršana cirvim vai redzēšana acij. Miesa un dvēsele nav viena no otras atdalāma. Atmiņa, mīla un citas funkcijas iet bojā kopā ar miesu. 1 Kā redzējām iepriekš, arī senebrejiem vispirms bijuši tādi ieskati.

Modernās zinātnes atzinumi šajā jautājumā sakrīt ar minētajiem Aristoteļa vārdiem. Nav iespējams no cir­vja atdalīt ciršanu un nosaukt to par cirvja dvēseli. Nav iespējams no spārniem atdalīt lidošanu un nosaukt to par spārnu dvēseli jeb putna dvēseli. Nav iespējams no cilvēka smadzenēm atdalīt domāšanu un gribu un nosaukt to par cilvēka dvēseli. Nevis kaut kāds dievs iepūta cilvēka smadzenēs domas, ielika viņā jūtas un temperamentu, bet tās sāka darboties pašas no sevis, kad cilvēka smadzenes un nervu sistēma sasniedza va­jadzīgo attīstību.

Cilvēka organisms ir ļoti komplicēts; tā sastāvā ir ap 200 kaulu un ap 260 muskuļu pāru. Vissīkākās miesas sastāvdaļas ir šūnas — mikroskopiski protoplazmas ķermenlši. Cilvēka dzīvības laikā miesas šūnas vairāk­kārt nomainās, vecajām atmirstot un jaunajām stājoties to vietā, līdz beidzot šūnu atjaunošanās spējas apsīkst un izbeidzas pavisam. Tad iestājas nāve.

Ne visām organisma daļām ir vienādas dzīvības spē­jas. Atsevišķās audu daļas, atdalītas no ķermeņa, spe­ciāli sagatavotā barojošā vidē atjauno dzīvības spējas un darbību vēl zināmu laiku pēc organisma nāves.

1902. gadā Tomskas universitātes profesors A. Ku- ļabko pirmo reizi zinātnes vēsturē panāca no miesas izņemtās bērna sirds atdzīvināšanu. Sirds tika izņemta 19 stundas 30 minūtes pēc bērna nāves, un profesors uzturēja tās pukstēšanu 24 stundas Pēdējā laikā pa­domju pētniekam S. Andrejevam izdevās atjaunot bērna sirds pukstēšanu pat 99 stundas 20 minūtes pēc nāves.

Ticīgie saka: dzīvība organismā ir atkarīga no dieva dotas nemirstīgas dvēseles. Tātad minētajos gadīju­mos zinātnieks ir atņēmis dievam daļu no mirušā dvē­seles un atlicis to atpakaļ miesā? Tātad no miesas izgā­jušās dvēseles daļa ir atgriezusies atpakaļ izņemtajā sirdī un to atdzīvinājusi, bet bērna dvēselei paradīzē vajadzēja kādu laiku iztikt bez sirds?

Līdzīgi mēģinājumi izdarīti arī ar dzīvnieku orga­nismu daļām. 1912. gadā Aleksis Kerels novietoja ba­rojošā vidē cāļa sirds muskuļa gabaliņu. Šis muskuļa gabaliņš turpināja dzīvot un neuzrādīja nekādas nove­cošanās pazīmes līdz 1946. gadam, kad zinātnieki seci­nāja, ka šādu stāvokli iespējams uzturēt neierobežoti ilgi, un eksperimentu izbeidza. Tas parāda, ka ne visiem audiem ir vienādās dzīvības spējas un ka ir audi, kurus viņu lielo dzīvības spēju dēl gribas nosaukt

par nemirstīgiem.

Padomju zinātnieks V. Demihovs pēdējā laikā ir izdarījis daudz mēģinājumu ar dzīvniekiem, lai viena indivīda atsevišķus orgānus aizstātu ar otra indivīda orgāniem. Labi rezultāti iegūti arī sirds pārstādīšanā. Pastāv izredzes, ka dzīvnieks ar pārvietotu sirdi varēs bez traucējumiem sasniegt savu normālo vecumu. Pil­nīgi nodrošinot sekmes pie dzīvniekiem, orgānus varēs pārstādīt arī cilvēkiem. Daudzu iekšējo orgānu pārstā­dīšana jau vairs neizraisa nekādu izbrīnu. Pasaule zina arī virkni sekmīgu sirds pārstādīšanas operāciju, par kurām tika ziņots presē.

Cilvēks ar savām apbrīnojami augstajām spējām ir kļuvis par tādu, pateicoties mūžīgajam dzīvības evolū­cijas un dabiskās izlases likumam. Cilvēks mirst pēc tam, kad ir izpildījis savu uzdevumu dzemdināt un uz­audzināt lielākā vai mazākā mērā pilnīgākus pēcnācē­jus. Tā nāve izpilda svarīgu uzdevumu mūžīgajā dzī­vības progresa veicināšanā.

Ticīgie apgalvo, ka mirstot neticīgie sajūtot lielas bailes un izmisumu un nožēlojot, ka savā dzīvē nav kalpojuši dievam. Tāds apgalvojums ir nepamatots. Pārliecinātam neticīgajam nav no nāves ko bīties. Viņš zina, ka nekādas elles mocības to nesagaida, jo viņš aizies nebūtībā, tādā pašā, kādā viņš bija pirms savas dzimšanas. Ticīgos gan pa lielākajai daļai moca bailes no nāves, jo pat viscītīgākie svētuļi nav skaidrībā par to, vai dievs viņus ielaidīs paradīzē vai iemetīs ellē. » Milānas profesors A. Villa par zinātnes attieksmi pret nemirstību saka: «Ticība nākamajai dzīvei kaitīgi ietekmē cilvēka labklājību. Ticēšanu nākamās dzīves laimei zinātne_ pielīdzina tai laimei, ko vājprātīgo mājā sajūt vājprātīgais, kas iedomājas sevi bagātu un varenu… Bet labāk ir izpostīt laimi nekā atbalstīt mal­dus. «Atstājiet tumsu, lai redzētu gaismu!» izsaucās Džordano Bruno. Atmaksājas zaudēt ilūziju, lai iegūlu patiesības atzīšanas prieku. Tā bērns dažreiz grib sa­tvert menesi un velti stiepj savas rociņas pret debe­sīm . . . Bet drīz, saprātam rodoties, viņš nomierinās un smejas par savu bērnišķīgo iedomu. Tā jādara ticīga­jam, šim mūžīgajam bērnam, kas velti cenšas pēc ne­iespējamās nemirstības.» [62]