J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Pastāv domas, ka zinātnes straujā attīstība novedīs cilvēci pie iespējas ne vien pašiem pārvietoties kos­mosā, bet pārvietot arī debesu ķermeņus. Tad, Saulei atdziestot, cilvēki spētu novadīt Zemi tādā vietā kos­mosa telpā, kur atdzišana nedraudētu.

6. Ja siltums izlīdzinātos pa visu kosmosa telpu.

Šo hipotēzi pēdējā laikā izplata ideālistiskā pasaules uzskata piekritēji. Siltums, lai gan nemazinās, tomēr izlīdzinās, un ar laiku enerģija būšot līdzīga stāvošai peļķei, kas nespēj griezt dzirnavu riteni.

Tomēr teleskops dod iespēju saskatīt kosmosā vietas, kur izkliedētā matērija un enerģija atkal sakoncentrējas, veido jaunus spirālmiglājus, kas sablīvējas, sadalās un veido jaunas saules, kas kā milzīgi enerģijas centri izplata gaismu un siltumu pār savās sfērās esošajām planētām.

Aplūkojot kristīgo konfesiju eshatoloģiju, ievērojam dažādu ticējumu jucekli. Šis juceklis radies, neievērojot to, ka pastāv viens visu kristiešu sankcionēts kopīgs ideoloģijas pamats — Bībele. Bībeles izteikumi bieži ir tik neskaidri un dažreiz pretrunīgi, ka uz to pamata var izveidot visādas teorijas. Arī kristiešu izskaidrojumi, ko tie piesprauduši Bībeles eshatoloģiskajiem ticējumiem, ir tik dažādi un fantastiski, ka loģiskai domāšanai tie liekas līdzīgi lielam muklājam.

Neskatoties uz to, miljoniem ļaužu ir dzīvojuši un vēl tagad dzīvo pārliecībā, ka šie eshatoloģiskie murgi attēlo neapšaubāmu īstenību. Agrāk zinātnes atziņas bija nepilnīgas un maz bija cilvēku, kas eshatoloģiskos ticējumus centās pārbaudīt zinātnes gaismā. Ja arī tādi gadījās, tad tos vajāja baznīca.

Mūsdienu buržuāziskās sabiedrības ideologi, paši ne­ticēdami kristīgajai eshatoloģijai, izsaka domas, ka pē­dējai tomēr esot pozitīva nozīme. Tā dodot cilvēkiem cerību pēc nāves baudīt mūžīgu laimi dieva valstībā. Ar cerību uz augšāmcelšanos tā palīdzot pārdzīvot ve­cumdienas un mirējam vieglāk sagaidīt nāves brīdi.

Piedraudot ļaundariem ar mūžīgām mokām elles uguni, eshatoloģija atbaidot tos no noziedzībām.

Tomēr še minētie eshatoloģijas pozitīvie mērķi pa lielākajai daļai paliek nesasniegti. Noziedznieks, kaut arī viņš ir ticīgais, neatsakās no nozieguma, jo zina, ka par vislielākajiem noziegumiem pat dzīves pēdējā brīdī var iegūt piedošanu, nožēlojot grēkus. Evaņģēlijs stāsta, ka slepkava, kas reizē ar Kristu esot krustā sists, pirms nāves izsaucies: «Kungs, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!» Uz šo lūgumu Kristus viņam esot atbildējis: «Patiesi, es tev saku: Šodien tu būsi ar mani paradīzē!» [64] Lūk, garantija, ka vislielākie grēcinieki dzī­ves pēdējā brīdī var panākt iekļūšanu paradīzē.

Taču Bībele arī māca, ka dievs tiesā piespriedīšot sodu «par katru veltīgu vārdu» un pat par grēcīgu do­māšanu. Tāpēc, saka daži ticīgie, ceļš uz debesīm ir šaurs un maz cilvēku to atrod, bet pa plato grēku ceļu, kas noved pazušanā, aiziet daudzi. [65] Šī iemesla dēļ dau­dzi ticīgie piekrīt tam kristietim, kas esot sacījis: «Pie tik bargiem noteikumiem man nav ko domāt par ieie­šanu dieva valstībā. Un, ja braucu uz elli, tad braucu turp ar labiem zirgiem, bet ne ar šādiem tādiem kle­periem.»

Kristīgās reliģijas drausmīgie ainojumi par dieva bargo izrēķināšanos ar grēciniekiem mūžīgā elles ugunī ir graujoši iedarbojušies uz daudzu cilvēku pašcieņu. Ar ticības mācību skolās, ar reliģisko literatūru, ar sprediķiem tik ilgi tiek skandināts par dieva briesmīga­jiem sodiem, līdz daudziem zūd drosme patstāvīgi do­māt un rīkoties un tie ar verdziskām bailēm zemojas un rāpo uz ceļiem atriebības kārā valdnieka priekšā.

Ja kāds iedrošinās pārmest dievam netaisnību, tad baptistu mācītājs Hermans to uzskata par dumpošanos pret dievu un izsaka par to sekojošu rājienu:

«Ko mēs, zemes tārpi, zinām no tā, ko Dievs drīkst un ko nedrīkst darīt? Vai mēs jel maz saprotam, kas ir Dieva taisnība un Dieva svētums? Vai mēs Dieva bū­tību jau tik sīki esam izpētījuši? Kas ir atzinis tā Kunga prātu? Kas ir bijis viņam padoma devējs?» «Cik neiz­manāmas ir viņa tiesas un neizdibināmi viņa ceļi!» (Romiešu gr. 11. nod. 34. un 33. p.) Mitēsimies meista­rot Dieva taisnību.»

Lūk, mācītāja metode apstrādāt ticīgo prātus un vei­dot to raksturus: Tu, cilvēk, esi zemes tārps. Tu nemaz nezini, kas ir dieva taisnība un svētums. Tu taču nezini, ko dievs drīkst un ko nedrīkst. Atmet savas domas par taisnību un netaisnību un lokies kā tārps visvarenā dieva priekšā, jo viņš ir «stiprs un dusmīgs dievs». [66]

Ticīgais, kas padevīgi jāvis dvēseļu ganiem sevi tā apstrādāt, ir zaudējis cilvēka īsto vērtību un cieņu. Viņa pašcieņa ir samīta reliģijas māņu dubļos. Viņam ir «verga dvēsele», kura neprotestē pret netaisnību, kura prot zemoties, lūgties, lišķēt un liekuļot.

Taču tautas maldināšana ar kristietības eshatoloģiju ir atnesusi vēl lielākus ļaunumus. Eshatoloģija padara apspiesto ticīgo pasīvu pret dzīvi un neaktīvu cīņā pret saviem apspiedējiem. Ticīgais domā, ka ar nāvi vai pasaules galu dievs viņu bez cīņām atsvabinās no ap­spiestības un dāvās viņam labklājību. Tēvreizē viņš allaž lūdz dievu: «Lai nāk tava valstība.» Tas nozīmē, ka viņš nedrīkst pieķerties savai zemes dzīvei, bet vi­ņam tā jāuzlūko kā «svešniecības ceļš».

tos no sacelšanās pret saviem verdzinātājiem. Apspies­tajiem rodas naids pret saviem kungiem, redzot tos dzīvojam greznībā un pārpilnībā. Tiem rodas vēlēšanās sacelties, padzīt savus izmantotājus un pašiem kļūt par savu saražoto vērtību īpašniekiem. Taču «dvēseļu gani» atgādina tiem Bībeles vārdus: «Nemīlējiet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē; jo, kas pasauli mīlē, iekš tā nav tā Tēva [dieva] mīlestība. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība — tas nav no tā Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kā­rība; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.» 1 Mūsu senčus, kas, kungu klaušās iedami, «krimta cietu pelavmaizi», mācīja samierināties ar trūkumu. Mana vecmāmuļa vēl atcerējās «pātaru» grāmatā na­baga ļaudīm ievietoto pantiņu:

«Sāls un maize patīk man, Kad man laba dūša; Ūdens malciņš arīdzan, Kur nav jānopūšas.»

Padomju Savienības tautas padzinušas ekspluatatorus un kļuvušas pašas par savas zemes un savu darba augļu īpašniekiem. Tās ceļ savā zemē komunismu — vistaisnīgāko sabiedrisko iekāitu. Šis darbs ir liels, un tā veikšana prasa visu padomju pilsoņu piedalīšanos un visu spēku piepūli. Tomēr daļa pilsoņu vēl ik dienas lūdz dievu: «Lai nāk tava valstība,» — un ne vienmēr ar sirds degsmi ķeras pie darba, lai celtu cilvēces lab­klājību zemes virsū. Te arī slēpjas reliģijas sociālais ļaunums.

Jaunā derība ir piesātināta ar solījumiem, ka par dievam patīkamu dzīvi kristieši saņems lielu algu dieva valstībā. Citēsim dažus no šiem apsolījumiem.

«Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs.» [70]

«Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, …patiesi, es jums saku, tam sava alga nezudīs.» [71]

«Jo es turu, ka šī laika ciešanas neatsver to godību, kas mums taps parādīta.» 4

«Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakot lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību.» 5