J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Ja miršana cilvēkam pienāk nelaikā, nelaimes gadī­jumā vai kada miesas defekta rezultātā, tad ir iemesls cilvēku nožēlot, ka tas nav varējis izmantot normāli garo cilvēka dzīves laiku. Bieži gadās, ka smadzenes vēl spējīgas un veselas, bet daži miesas orgāni jau nolieto- jušies un tuvina cilvēku nāvei. Tādam cilvēkam ir iz­jaukts līdzsvars viņa ķermeņa orgānu veselības stāvoklī. Tāpēc katram jāietur pareizs, veselīgs dzīves veids. Tad visi orgāni novecosies vienlaikus un cilvēks sagaidīs navi kā piekusis strādnieks nakts dusu.

Citēsim izcilo amerikāņu hirurgu U. Osleru: «Man izdarītas rūpīgas atzīmes par pieciem simtiem ģimeņu, kuras es novēroju, pievēršot sevišķu uzmanību tam, kā cilvēki nomira un kā viņi mirstot jutās. Deviņdesmit cilvēku no tiem cieta miesīgas sāpes vai sajuta kaut kadu citu defektu, vienpadsmit juta garīgu nemieru, divi — pilnīgas šausmas, viens bija sajūsmināts, kāds cits izjuta rūgtas sirdsapziņas mokas. Tomēr lielum lie­lais vairākums neizradija nekādas jūtas; līdzīgi viņu dzimšanai, viņu nāve bija miegs un aizmiršanās.'» [63]

Cik nevajadzīgi un neprātīgi ir apgrūtināt sevi ar bažām par nāvi, to jau trīs simti gadu pirms mūsu ēras labi saprata sengrieķu filozofs Epikūrs, atgādinadams, ka «no nāves nav ko bīties, jo, kamēr mēs dzīvojaim, tikmēr nāves nav, bet, kad nāve iestājusies, tad mušu vairs nav».

Ateisti nebīstas no nāves. Viņi tikai nožēlo, ka pārāk maz paguvuši padarīt cilvēces labā. Patiesā bezgalība slēpjas nepārtrauktā īpašību maiņā, nevis vienmuļa to atkārtošanā. Nenobeidzot savu attīstību nekad, bet vien­mēr to turpinot uz augšu, cilvēks šajā ziņā ir bezgalīgs, mūžīgs. Cilvēks turpina būt cilvēks un pilnveidojas tikai darba rezultātā. Viņš kļūst nemirstīgs savos darbos, sa­vos pēcnācējos, kuriem viņš dod dzīvību, daļu no sevis, sava rakstura, savas dzīves pieredzes un saviem sap­ņiem. Cilvēks kļūst nemirstīgs ar savu personīgo pie­mēru, ar savu darbu cīņā par cilveces ideāliem. Cilvēks kļūst nemirstīgs ar savu pašizaugsmi un pilnveidošanos, ar savu aktīvo, revolucionāro pieeju visam paradībam, jo, kā teicis Kārlis Markss, mums ne tikai jāizskaidro pasaule, kā to darījuši līdzšinējie filozofi, bet gan jā­pārveido tā atbilstoši mūsu ideāliem un vajadzībām.

Arvien vairāk samazinās to cilvēku skaits, kas vēl tic dažādām reliģijas māGibām par pēcnāves dzīvi un pa­saules galu. Zinātnes atziņas iespiežas arvien plašākās tautas masās, un apgaismota prāta priekšā juceklīgie eshatoloģiskie ticējumi sabrūk paši no sevis.

Reliģija savas mācības pamato uz dievišķīgu atklāsmi, bet zinātnes atzinumi pamatojas uz pieredzi. To, ko re­liģija teicas saņēmusi caur dievišķīgu atklāsmi, mēs ne­esam redzējuši un nevaram pārbaudīt. Turpretī zinātnes atzinumi ir visiem pieejami un pārbaudāmi. Katrs var pārliecināties par to patiesīgumu. Tāpēc visos gadīju­mos, kad zinātne sper soli uz priekšu, reliģijai jāatkāp­jas soli atpakaļ.

Savā mācībā par pasaules galu kristieši ar vārdu «pa­saule» nesaprot visu kosmosu, bet tikai mūsu planētu Zemi. Pie tam ar pasaules galu nesaprot vis Zemes vie­las iznīcināšanu, bet cilvēces tagadējās iekārtas izbeig­šanu un grēcinieku nodošanu mūžīgam sodam.

Novēršoties no Bībeles fantastiskās mācības par pa­saules galu, zinātne tomēr nenoliedz Zemes bojā ejas vai dzīvības izbeigšanās iespēju. Virs Zemes viss mū­žīgi mainās. Katrs priekšmets ar laiku nolietojas, sa­dilst, sarūsē, satrūd. Augi, dzīvnieki un cilvēki nodzīvo savu laiku un mirst. To ievērojot, cilvēkam rodas jau­tājums, vai tas pats nevar notikt arī ar mūsu Zemi un cilvēci uz tās.

Dabas muzejos dažādu akmeņu kolekcijās arvien re­dzami arī kādi meteorīti. Tās ir drumstalas no kāda iziruša debesu ķermeņa, varbūt pat no kādas planētas, kas līdzīga mūsu Zemei. Uz šīs planētas varbūt bija dzīvība: ziedošas pļavas, biezi meži, īpatnēja dzīvnieku valsts. Varbūt, saduroties ar kādu citu debesu ķermeni, tā saira un tās gabali klīda pa kosmosa telpu daudzus tūkstošus, varbūt miljonus vai miljardus gadu. Kādi no šiem gabaliem nokļuva mūsu Zemes tuvumā, kura ar savu pievilkšanas spēku to «sagūstīja».

Zinātne uzskata, ka arī Zemei nav izslēgts tamlīdzīgs gals. Dabā viss padots mūžīgajam tapšanas un sairša­nas procesam. Debesu ķermeņi sairst meteorītos, kos­mosa putekļos. No sairušajiem debesu ķermeņiem vei­dojas milzīgi putekļu un gāzu mākoņi jeb miglāji, bet no tiem kaut kur kosmosa telpā atkal veidojas jauni debesu ķermeņi.

Aplūkosim galvenos minējumus par Zemes un tās apdzīvotāju bojā ejas iespējām.

1. Ja Zeme sadurtos ar citiem debesu ķermeņiem.

Par šādu iespēju zinātne saka: tanī kosmosa telpas daļā, kurā atrodas mūsu Saules sistēma, debesu spī­dekļu vidējais attālums ir ap 100 triljoniem kilometru. Tādos apstākļos divas zvaigznes var nonākt viena otras pievilkšanas robežās vienu reizi 100 kvadriljonu gadu laikā. Nevis nonāks, bet var nonākt, tātad šāda iespēja var arī izpalikt. Vārdu sakot, tāda katastrofa Zemei ir tikpat kā izslēgta.

2. Ja Saules sistēmai tās gaitā Liras zvaigznāja vir­zienā kāda daļa no tās, piemēram, mūsu Zeme, sadurtos ar kāda debesu ķermeņa drupu mākoni.

Vai tādā gadījumā meteorīti virs Zemes visu nesa­grautu, vai ar savu karstumu visu nesadedzinātu, kā tas mazā mērogā notika ar Tunguskas meteorītu 1908. gadā? — Te zinātnes atbilde ir sekojoša. Sairušie de­besu ķermeņi pa lielākajai daļai ir sadrupuši sīkās drumstalās nepilna grama smagumā. Ienākot Zemes atmosfērā, šīs drumstalas sakarst un iztvaiko. Ja drum­stalas ir ķirša ogas lielumā un lielākas, tad tās sauc par bolīdiem. Pēdējie, ienākot atmosfēras slāņos, sakarst līdz 2000 un vairāk grādiem un 60—40 kilometru aug­stumā pa lielākajai daļai «sadeg». Lielākie sadeg 10— 25 km augstumā. Tikai vislielākie bolīdi nokrīt līdz Zemes virsmai. Katru gadu uz Zemi nokrīt daži desmiti tūkstoši vai pat simti tūkstoši tonnu meteorītu un kos­misko putekļu, tomēr tas Zemei neko nav kaitējis.

3. Ja uz Zemi nokristu Mēness.

Savā laikā šādas aizdomas pastāvēja. Šīs aizdomas pastiprināja norādījums, ka Saules sistēmas iekšējām planētām — Venērai un Merkuram — nav neviena mē­ness, ka tie it kā būtu jau nokrituši uz savām planētām. Zemei ir viens pavadonis, Marsam — divi, Jupiteram — divpadsmit. No šādas Mēness nokrišanas varētu izcel ties milzīga katastrofa ar neparedzamām sekām.

Tagad zinātne šinī jautājumā dod noteiktu un īsu at­bildi: Mēness Zemei netuvojas. Tas gan drusku attāli­nās, bet šī attālināšanās ir tik niecīga, ka tai var nepie­šķirt nekādu nozīmi.

4. Ja Saule pievilktu planētas sev arvien tuvāk.

Šāda iespēja agrāk tika pārrunāta. Tādā gadījumā

reiz pienāktu brīdis, kad Zeme nokristu uz Saules un

sadegtu. Zināmu apmierinājumu atrada apstāklī, ka Merkurs un Venēra atrodas Saulei tuvāk nekā Zeme un tām būtu jāiekrīt Saulē pirms Zemes. Kamēr tas vēl nav noticis, tikmēr Zemes apdzīvotājiem neesot ko uz­traukties.

Uz šīm aizdomām zinātne tagad dod noteiktu norai­došu atbildi. Ir noskaidrots, ka Zemes attālums no Sau­les ir tik nemainīgs, tik stabils, ka par tās iekrišanu Saulē nav ko domāt.

5. Ja Saule atdzistu.

Dzīvības izsalšanai virs Zemes tiek pievērsta vislie­lākā vērība. Uz Saules, ūdeņradim pārvēršoties hēlijā, tiek ražots siltums. Kad viss ūdeņradis izbeigtos, varēta iesākties Saules atdzišana. Tā vispiims pārvērstos par sarkanu zvaigzni, bet vēlāk tās virsma sāktu sastingt Tad Zeme vairs nesaņemtu no Saules siltumu, un dzī­vība uz Zemes izbeigtos. Bet šāda Saules atdzišana va­rētu notikt pēc miljardiem gadu.