J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

Zemei un tās atmosfērai aizdegoties, Jaunā Jeruza­leme pacelšoties virs šī uguns okeāna, tāpat kā Noasa šķirsts esot pacēlies virs ūdens, kas apklājis visu pa­sauli. No šīs virs uguns zaņķa peldošās debesu pilsētas ticīgie varēšot noskatīties, kā katrs grēcinieks izcieš tam piespriesto taisnīgo sodu.

Adventistu sekta radās laikā, kad straujā zinātnes attīstība apgaismoja cilvēku prātus tiktāl, ka tie ne­spēja vairs ticēt daudzām Bībeles un baznīcas pretrunī­gajām mācībām. Tāpēc viņi ieskatīja par labāku atmest mācību par grēcinieku mūžīgu mocīšanu. Tomēr dogmu par Bībeles vārdisko iedvesmu viņi paturēja kā neaiz­skaramu svētumu. Bībelē ir vairākas vietas, kur rakstīts par mūžīgām mokām, par mocīšanu ugunī «mūžīgi mūžam». Lai šos izteikumus varētu uzlūkot par nemal­dīgiem dieva vārdiem, adventisti pieņēma izskaidro­jumu, ka vārdi «mūžīgs», «mūžam» un «mūžīgi mūžam» ne vienmēr saprotami kā bezgalīgs laiks, bet reizēm arī kā ierobežots laika posms. Lai glābtu mācību par Bībeles nemaldību, ticīgie vajadzības gadījumā ir ga­tavi noliegt pat vārdu īsto nozīmi.

Pēc tam kad Zeme būšot šķīstīta, māca adventisti, dievs no izkausētas Zemes masas radīšot jaunu Zemi. Tā būšot tāda, kāda bijusi pirms cilvēku apgrēkošanās, kad greznojusies paradīzes jaukumā. Jauno Zemi vairs neaizņemšot jūras un tuksneši, to vairs nesegšot polārie ledāji. Jaunajā Zemē visi dzīvnieki pārtikšot no augu barības un neviens vairs nebūšot padots nāvei.

Uz Jauno Zemi nolaidīšoties Jaunā Jeruzaleme. Tās apveids būšot kvadrātveidīgs un aizņemšot (rēķinot mūsu mērvienībās) 4 958 529 kvadrātkilometrus. Pilsē­tas būvmateriāli būšot zelts, dārgakmeņi un pērles.

Pilsētas vidū atradīšoties dieva un Kristus troņi, no kuriem iztecēšot kristālskaidra dzīvības ūdens upe. Tās krastos augšot dzīvības koks, kas došot gadā divpa­dsmit ražas, un tā augļu baudīšana nodrošināšot svēta­jiem nemirstību.

Ģimenes dzīve dieva valstībā nepastāvēšot. Cilvēku vairošanās nebūšot vajadzīga, jo svēto skaits būšot tieši tads, kāds vajadzīgs Jaunās Zemes apdzīvošanai.

Jehovistu oficiālais nosaukums ir «Jehovas lieci­nieki». Šo nosaukumu sekta pamato ar Bībeles iztei­kumu: «Jūs esat mani liecinieki, saka tas Kungs.» [47] Ar vārdu «kungs» latviešu Bībelē tulkots senebreju vārds «Jahve» (Jehova). Jehovistu sektai piekritēju Padomju Savienībā ir maz.

Jehovisti reprezentējas kā «jaunas gaismas» atradēji. Viņu mācība ir caur un cauri eshatoloģiska. Šo konfe­siju nodibināja kāds bijušais adventists C. Rasels (Rus- sell) Amerikas Savienotajās Valstīs. 1875. gadā viņš uz­stājās ar apgalvojumu, ka esot atklājis jaunu gaismu, proti, ka Kristus otrā atnākšana esot jau notikusi 1874. gadā cilvēkiem neredzamā veidā. No šī gada virs zemes pastāvot Kristus neredzama «klātbūtne». Rasels savā mācībā balstās uz adventistu piedzīvojumiem.

Rasels zināja, kā adventisti pievīlās 1843. un 1844. gadā. Viņš zināja, ka šo nepatīkamo piedzīvojumu tie «nolīdzināja» ar mācību, ka 1844. gadā Kristus esot iegājis debesu svētnīcas vissvētākajā vietā.

Rasels iedomājās, ka Kristus atnākšana jānoteic tā, lai cilvēkiem nav iespējams redzēt, vai tā notikusi vai ne. Adventistu izskaidrojumu, ka 1844. gadā Kīistus iegājis debesu svētnīcas vissvētākajā vielā, taču nav iespējams pārbaudīt. Tāpat var arī apgalvot, ka Kris­tus 1874. gadā ir ieradies, bet cilvēki to nav redzējuši, jo Kristum ir garīga miesa. Tikai jāprot to «izskaidrot». Rasels izstrādāja sekojošu «izskaidrojumu».

Dievs savos nodomos un plānos ar cilvēci esot ieau­dis septiņus pravietīgus laikus jeb gadus, pie tam katrs pravietīgais gads saturot 360 pravietīgas dienas. Sep­tiņu gadu laikā tātad sanākot 2520 pravietīgas dienas. Pravietīga diena simbolizējot dabisku gadu, kas nozī­mējot, ka septiņos pravietīgajos laikos ietilpst 2520 da­biski gadi.

Senajos laikos ebreji esot bijuši dieva izredzētā tauta, bet ilgstošo pārkāpumu dēļ dievs tās valdniekus atcēlis un nodevis ebrejus cittautiešu pārvaldībai. 606. gadā pirms mūsu ēras dievs caur pravieti Eceķiēlu licis pasludināt pēdējam Jūdejas ķēniņam Cedeķijam: «Tu nesvētais, bezdievīgais Izraēļa valdnieks, … ņem zemē kroni, . . . līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, — tam es to došu.» [48] Šī ķēniņa kroņa zaudēšana esot notikusi 606. g. p. m. ē., un tai vajadzējis turpināties septiņus pravietīgus laikus jeb 2520 dabiskus gadus. Skaitot no 606. gada p. m. ē. 2520 gadus uz priekšu, sasniedzam 1914. gadu mūsu ērā. Šinī gadā Jēzus Kristus debesīs ticis kronēts f>ar ķēniņu dieva ļaudīm, nosēdies vald­nieka tronī un pārņēmis Zemes pārvaldīšanu savās ro­kās, lai gan vēl atļauj tautām līdz zināmam laikam rī­koties pēc sava prāta.

Pirms Kristus 1914. gadā uzņēmies valdību, viņš vispirms izdarījis pļauju pasaules tīruma, t. i., savacis sa­vas nākamās valsts pārvaldīšanas dalībniekus — īsteni ticīgos. Uz šīs pļaujas sagatavošanu Kristus esot iera­dies jau 1874. gadā, kad saskaņā ar Daniēla grama tas 12. nodaļas 12. p. esot pagājuši 1335 gadi kopš pavesta neaprobežotās varas iesākuma. Šo Kristus neredzamo ierašanos virs zemes pēc Bībeles pravietojumiem uz­zinājis «īstais dieva kalps» Rasels un sācis to sludināt.

Pēdējā pasaules pļauja, māca jehovisti, esot līdzīga tai pļaujai, ko Kristus ievācis mūsu ēras pirmaja gad­simtā pie ebreju tautas. Toreiz Kristus esot vispirms sagatavojies šai pļaujai trīsarpus gadus, t. i., no savas kristīšanas 30. gadā līdz debesbraukšanai 33. gada fpec jehovistu aprēķina). Kā Palestīnā pļauja ilgusi 40 die­nas, tā garīgā pļauja pie jūdiem turpinājusies 40 gadu, no 33. līdz 73. gadam, kad beidzies jūdu-romiešu karš.

Arī pēdējai pasaules pļaujai Kristus esot gatavojies trīsarpus gadus, no 1874. līdz 1878. gadam. Šī pļauja esot ilgusi četrdesmit gadus un beigusies 1918. gada. Tagad vēl notiekot tikai vārpu uzlasīšana. Drīz arī pē­dējās vārpas būšot uzlasītas, un pēc tam notikšot liela Armaģedonas kauja, kurā Kristus satriekšot satanu un viņa piekritējus — visas pasaules valstis un reliģijas. Sātans tagad kūdot tautas gatavot lielajai Armaģedonas kaujai ieročus — atomu un ūdeņraža bumbas.

No minētā redzam, ka jehovisti nosprauduši vaira- kus «pravietīgus» termiņus:

1874. gads — Kristus ierašanās.

1878. gads — Kristus iesāk pļauju.

1914. gads — Kristus uzņemas ķēniņa amatu un iesāk pārvaldīt pasauli.

1918. gads — Kristus nobeidz pļauju.

Visos minētajos termiņos neviens cilvēks savām acīm nav redzējis, vai kaut kāds Kristus minētos darbus da­rījis vai ne. Tādā veidā jehovisti iedomājas, ka padarī­juši savus aprēķinus par «neapstrīdamiem».

Septiņu laiku jeb 2520 gadu pieņemšana jehovistu aprēķinu pamatā ir patvaļīga; tāpat arī 606. gada p. m. ē. uzdošana par pēdējā Jūdejas ķēniņa Cedeķijas at­celšanas gadu, jo Cedeķija valdīja no 597. līdz 586. ga­dam pirms m. ē. M. ē. 33. gads, kā Kristus debesbrauk­šanas gads, pieskaitāms mitoloģijai un nesaskan arī ar vispārējās kristīgās teoloģijas aprēķiniem, kuros par Kristus debesbraukšanas gadu pieņemts 31. gads m. ē.

Rasels bija pārliecināts, ka viņa izskaidrojumiem būs piekritēji. Viņš varēja pat cerēt uz lielāku piekritēju skaitu nekā adventisti, jo atmeta adventistu mācību par zabata svinēšanu, kas ir liels apgrūtinājums saimniecis­kajā dzīvē un attur daudzus no pievienošanās adven­tistiem.