J. BIRZIŅŠ - KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA

No Parādīšanas grāmatas adventisti smeļ daudz esha- toloģisku mācību. Šīs grāmatas uzbūvē cieši iepīts skaitlis septiņi, ko jūdi uzlūkoja par svētu jeb pilnī­bas skaitli. Grāmatā aprakstītas septiņas draudzes, sep­tiņi zieģeļi, septiņas bazūnes un septiņas mocības. Sep­tiņas draudzes, zieģeļus un bazūnes adventisti saprot kā simbolus, ar kuriem līdz pasaules' galam attēlots viss kristietības laikmets, kas sadalīts hronoloģiskā kārtībā septiņos posmos. Septiņas draudzes attēlojot īsto dieva draudzi šajos posmos, septiņi zieģeļi — ne­īsto kristietību un septiņas bazūnes — dieva sodu par neīsto kristietību šajos posmos.

Septiņu draudžu tēlojumā pašreiz esot sasniegts pē­dējais posms, ko attēlojot Leodiķejas draudze. Šis posms esot iesācies 1844. gadā un beigšoties ar Kristus atnākšanu. īstā Kristus draudze tajā esot adventisti. Visiem, kas gribot izglābties, jākļūstot par šīs sektas locekļiem.

Runājot par septiņiem zieģeļiem, adventisti māca, ka tagad esot sasniegts sestā zieģeļa posms, kas iesācies ar lielo Lisabonas zemestrīci 1755. gadā un beigšoties ar Kristus atnākšanu. Pēdējo notikumu cilvēcei pavēs­tīšot zīmes pie Saules, Mēness un zvaigznēm. Šīs zīmes, pēc adventistu izskaidrojuma, esot jau notikušas, tur­klāt nevis kā parasti Saules un Mēness aptumsumi un meteoru lieti, bet kā «ārkārtējas, zinātnei neizskaidro­jamas» parādības. Par «neizskaidrojamu» Saules un Mēness aptumsumu viņi uzskata 1780. gada 19. maijā Ziemeļamerikā notikušo aptumsumu un 1783. gadā ze­mes austrumu puslodē uznākušos tā sauktos «atmosfē­ras dūmus» jeb «vulkāniskos putekļus». Pravietojumā minētās lielās zvaigžņu krišanas adventisti attiecina uz lielo meteorītu lietu 1832. un 1833, gadā, abos gados naktī no 12. uz 13. novembri. Šīs parādības bijušas tik grandiozas, ka pat astronomi tās apbrīnojuši. Ticīgie bijuši pārliecināti, ka šīs zīmes norāda uz Kristus' tū­lītēju atnākšanu.

Pēc 1844. gada rūgtā piedzīvojuma adventisti sāka mācīt, ka Kristus nāks tikai tad, kad saskaņā ar Parā­dīšanas grāmatu ar dieva zīmogu būs apzīmogoti 144 000 ticīgo. Kad adventistu skaits pārsniedza 144 000 un Kristus tomēr neatnāca, tad šo skaitli sāka izskaid­rot garīgi.

Septītais zieģelis attēlojot laiku, kad Kristus būs aiz­vedis svētos debesīs, kur tie baudīs nekad vairs ne­traucētu mieru.

Septiņu bazūņu pravietojumā tagad esot sasniegta pēdējā bazūne, kura iesākusies ar 1844. gadu. Pašreiz esot «tautu dusmu» laiks. Koloniju tautas mostoties un cīnoties par savu atbrīvošanos. Ultranacionālisms fašisma veida izraisot asiņainus karus. Notiekot dru­džaina bruņošanās. Tas viss liecinot, ka Kristus atnāk­šana esot tuvu.

Katru mūsdienu nozīmīgu notikumu, lai tam būtu pozitīvi vai negatīvi rezultāti, adventisti izskaidro kā zīmi pasaules gala tuvumam, pielāgojot tam kādu Bī­beles izteikumu. Un pasaulē vienmēr ir cilvēki, kas da­žādu apstākļu un pārdzīvojumu dēļ ir kļuvuši pieejami reliģijas ilūzijām un tāpēc uzņem šos samākslotos iz­skaidrojumus ka dievišķīgu atklāsmi.

Septītās bazūnes laiks beigšoties ar septiņām pēdējām mocībām, kuras nākšot pār grēciniekiem, kamēr dieva bērni no tām tikšot pasargāti. Šīs mocības, kuras seko­šot cita citai, būšot šādas: augoņi, jūras ūdens pārvēr­šanās asinīs, sauszemes ūdens pārvēršanās asinīs, liels karstums no saules tveices, tumsība, Eifratas izsīkšana, t. i., Turcijas sabrukums un austrumu tautu bruņotā uzstašanās pret rietumiem, un, beidzot, zemestrīce ar krusu.

Ar mocību iesākšanos beigšoties dieva žēlastības laiks. Kas līdz tam nebūšot atgriezies vai panācis uz­varu pār katru grēku, tas to vairs nevarēšot izdarīt un būšot nolemts pazušanai.

īsi pirms septiņām mocībām dievs sūtīšot savai drau­dzei «vēlo lietu» — svētā gara izliešanu. Šis notikums būšot līdzīgs svētā gara izliešanai pār apustuļiem, kris­tietībai izceļoties. Vēlais lietus apveltīšot ticīgos ar lielu apgarotību un piešķiršot tiem spēku pat darīt brī­numus. Svētā gara spēkā viņi pabeigšot adventes vēsti ar «spēcīgu saucienu», ar kuru no Bābeles (neīstās kris­tietības) tikšot izaicināti pēdējie atgriezušies grēcinieki. Vēlo lietu saņemšot tikai tie adventisti, kas būšot pa­nākuši uzvaru pār katru grēku. Adventisti ir pārlieci­nāti, ka svētā gara izliešana ir nākošais svarīgakais notikums, un tāpēc katru gadu rudenī sarīko «Lūgšanas nedēļu». Šajā nedēļā tie katru dienu sapulcējas uz lūg­šanām pēc svētā gara izliešanas.

Septiņu mocību laiks, pēc adventistu sprieduma, būs īss — viens vai divi gadi. Ar to beigšoties pasaules vēsture.

Pēc septiņām mocībām no debesīm atnākšot Kristus ar daudziem eņģeļiem. Viņi atradīšoties uz mākoņa, kas tuvošoties Zemei no Oriona zvaigznāja puses. Šinī zvaigznājā atrodoties trešās debesis, kur mājojot dievs. Uz Kristus galvas būšot ķēniņa kronis. Eņģeļiem būšot bazūnes, kurām atskanot atvēršoties svēto miroņu kapi un tie piecelšoties ar nemirstīgām miesām. Visi jutīšo­ties mundrāki nekā visspirgtākajā jaunībā. Arī dzīvie svētie tikšot pārvērsti apskaidrotās miesās. Šīm miesām būšot jaunas īpašības, līdzīgas Kristus miesai pēc aug­šāmcelšanās, kad tas varējis kļūt neredzams un iziet caur aizslēgtām durvīm.

Uzmodinātie mirušie un pārvērstie dzīvie, māca ad­ventisti, tikšot no zemes aizrauti uz mākoņa, kur atro­doties Kristus un eņģeļi.

Virs zemes palikušos grēciniekus Kristus nonāvē­šot. Sātanu un viņa eņģeļus uz tūkstoš gadiem saistīšot pie zemes, kura šinī laikā būšot izpostīta un neapdzī­vota.

Svētie tūkstoš gadus debesīs tiesāšot grēcinie­kus. Kristus būšot tiesnesis, svētie, kas redzējuši grēci­nieku darbus — liecinieki, bet eņģeļi — tiesas apkal- potaji.

Pēc tūkstoš gados pabeigtās tiesas Kristus nonākšot virs zemes izpildīt grēciniekiem piespriesto sodu. Šim nolūkam grēcinieki tikšot uzmodināti no miroņiem. Kristus nolaidīšoties pie Jeruzalemes uz Eļļas kalna, no kura viņš^ uzbraucis debesīs. Eļļas kalns pāršķelšoties divas daļas, kuras viena no otras attālināšoties, tā iz­veidodamas plašu līdzenumu. Uz šī līdzenuma no debe­sīm nolaidīšoties dieva pilsēta — Jaunā Jeruza­leme.

Sātans tikšot atbrīvots no apcietinājuma. Viņš norā­dīšot grēciniekiem uz skaisto debesu pilsētu, kurā tiem liegta ieeja, un modināšot viņos naidu un atriebības jūtas par zaudēto laimi. Grēcinieki tikšot sakūdīti līdz nepratam. Tad sātans rīkošot karagājienu un Jaunās Jeruzalemes aplenkumu. Ar to būšot pienācis grēci­nieku sodīšanas moments. No debesīm kritīšot uguns, kura grēcinieki kopā ar sātanu un viņa eņģeļiem sa­ņemšot tiem piespriesto sodu. No šīs uguns uzliesmo­šot arī atmosfēra, un visa zemeslode pārvērtīšoties uguns zaņķī. Tā būšot tā elle, tā grēcinieku soda vieta, par ko runā Bībele. Pēc soda mēra izciešanas visi grē­cinieki tikšot pārvērsti pelnos. Visā kosmosā pēc tam nekur vairs nebūšot bēdu, ciešanu un nāves.

Iznīcināti tikšot arī tie, «kas dievu nepazīst», pat vergi, kas pazinuši tikai savu kungu pātagu. Tā kā viņi nav grēkojuši apzinīgi, tad tiks iznīcināji bez cieša­nām. Apzinīgus ticīgos mulsina doma, kādā nolūkā dievs licis miljardiem cilvēku pasaulē dzīvot un bez vainas mocīties apspiedēju jūgā, lai pēc tam tos iznī­cinātu.