ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Šo reizēm gluži sensacionālo atklājumu vēsture sākās ar 19. gadsimta vidu, kad vācu pētnieks Konstantīns Tišendorfs nejauši atrada t. s. Sinaja kodeksu. Toreiz jauno teologu un Bībeles zinātnieku ieinteresēja Svētās Katrīnas klosteris Sinaja kalnā, par kuru jau sen bija izplatītas valodas, ka tā bibliotēkā uzglabājoties pasa­kainas rakstu vērtības, jo sevišķi arhaiski, gluži nepa­zīstami Bībeles teksti. Lai gan bija zināms, ka šā klos­tera mūki ne visai labprāt pie sevis redzēja ciemiņus no ārpasaules, Tišendorfs, iededzies zinātnieka kvēlē, no­lēma pamēģināt laimi. Un patiesi, kaut kādā veidā viņam izdevās iemantot mūku uzticību. Meklējumi bibliotēkā tomēr būtu palikuši nesekmīgi, ja vien Tišendorfs pē­dējā brīdī nebūtu ielūkojies grozā ar sadriskātiem pa­pīriem, kas bija domāti sadedzināšanai. Sev par lielu iz­brīnu, viņš starp nevērtīgu makulatūru atrada 120 lapas no grieķu Bībeles, t. s. Septuagintas, no kurām vecākās bija radušās m. ē. 4. gadsimtā. Dalu no šiem tekstiem, ko viņš saņēma kā balvu par savu atklājumu, Tišen­dorfs vēlāk publicēja Leipcigā.

Tišendorfs vēl divas reizes, 1853. un 1859, gadā, de­vās tālajā ceļā uz Sinaja klosteri. No pirmā brauciena viņš atgriezās bešā, un arī otrais beigtos tāpat, ja ne­būtu notikusi pavisam jocīga sagadīšanās. Savas uztu­rēšanās pēdējā dienā, jau ar sakravātām ceļasomām gai­dīdams ierodamies nolīgto transportu, pētnieks pastaigā­jās klostera dārzā. Viens no runīgākajiem mūkiem, ierau­dzījis Tišendorfu, ieaicināja viņu savā cellē parunāties. Pētnieku pārsteidza tas, ka celles kaktos mētājās veci nodzeltējuši pergamenti. Tāpat aiz gara laika Tišendorfs tajos ielūkojās sākumā pavirši, bet tad, vairāk iedziļi­nādamies, viņš tikko spēja apvaldīt satraukumu. Viņa rokās bija nokļuvuši plaši Vecās derības fragmenti un visa Jaunā derība, kuri, kā tas vēlāk noskaidrojās, bija radušies 4. gadsimtā. Kas notika tālāk, grūti izdibināt. Zināms tikai, ka klosternieki publiski apsūdzēja Tišen­dorfu, it kā viņš vērtīgos rokrakstus paslēpis azotē, naktī izlavījies no klostera un aj: iepriekš sarunātu kamieli aizbēdzis. Sajā lietā iejaucās Krievijas konsuls, kura aiz­gādībā klosteris atradās, un pēc ilgām pārrunām tika pa­nākts kompromiss. Tišendorfs apņēmās pēc rokrakstu zi­nātniskas apstrādes un publicēšanas atrastos dokumentus nodot caram Aleksandram II, un to viņš pāris gadu vē­lāk Carskoje Selo arī personiski izdarīja. Tik avantūris- tiskos apstākļos zinātnei paglābtais Sinaja kodekss, tipogrāfiski iespiests, parādījās Pēterburgā bibliofiliskā 300 eksemplāru lielā metienā. To izsūtīja uz visiem pa­saules zinātniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais iz­devums iznāca Londonā 1911. gadā.

Tāpat milzīgu saviļņojumu zinātnes pasaulē izraisīja papirusi, pareizāk sakot, papirusu fragmenti, ko Ēģiptes smiltājā bija atraduši divi jauni angļi Grenfells un Hants. 1897. gadā viņi veica izrakumus senās apdzīvotās vietas Oksirinhosas (tagadējā Behnesa) apkaimē, 180 km uz dienvidiem no Kairas. Viņu meklējumu auglis bija šķietami necila papirusa skranda, kura tomēr, kad to iz­lasīja, izrādījās dokuments ar fundamentālu nozīmi kris­tietības pirmsākumu pētniecībā. Tajā bija ietverti septiņi līdz tam pavisam nezināmi Jēzus izteikumi. Šo prātulu atrašana tieši šajā vietā izskaidrojama ar to, ka 4. un 5. gadsimtā Oksirinhosā pastāvējusi slavena kristiešu draudze. 1897. gadā šīs sentences tika publicētas ar no­saukumu «logia Ješu» («Jēzus izteikumi»). 1903. gadā šie paši angļu pētnieki Oksirinhosā atrada vēl kādu papi­rusa fragmentu ar pieciem citiem, līdz tam nezināmiem Jēzus izteikumiem.

Vārds «logia», ko ieviesa jaunie angļu zinātnieki, nostiprinājās kā paliekams termins, ar kuru apzīmē visus Jēzum piedēvējamos izteikumus, kuri nav atrodami Jau­nās derības kanoniskajos tekstos.

Kopš šiem atradumiem Oksirinhosā nemitējās meklē­jumi, ko organizēja dažādu tautību arheoloģiskās ekspe­dīcijas. Par to rezultātiem liecina šādi skaitļi: šodien pētnieku rīcībā ir ap četri tūkstoši Jaunās derības rok­rakstu un aptuveni divdesmit pieci tūkstoši tās frag­mentu. _ ļ

Visi šie atrastie teksti, kā jau minējām, ir nenovēr­tējami materiāli svēto rakstu lingvistiskajās studijās. Jo, tikai salīdzinot dažādus norakstus un atrodot vecākos va­riantus, kuri vistuvāk stāv pirmavotam, var mēģināt re­konstruēt Jaunās derības patieso skanējumu. Cik daudz

pūļu un pacietības prasa šis darbs, redzam kaut vai no tā, ka mums jau pazīstamais Tišendorfs secīgi publicēja septiņus Jaunās derības izdevumus. Kad, dibinādamies uz Sinaja klosterī atrasto materiālu zinātnisko analīzi, viņš apstrādāja Jaunās derības astoto izdevumu, tad iz­rādījās, ka jaunā versija no iepriekšējām atšķiras 3500 vietās. Šajā sūrā darbā sagatavotajā tekstā tomēr vēl konstatēts gandrīz tūkstoš atšķirību salīdzinājumā ar Va­tikāna kodeksa Jauno derību. Kā redzam, Jaunās derī­bas autentisko tekstu noteikšana vēl aizvien ir visai problemātiska.

Lai papildinātu šo ainu, atzīmējami vēl daži citi Jau­nās derības tekstu avoti. Starp citu, šeit minami t. s. ostrakoni — keramikas lauskas, uz kurām rakstīja vien­kāršie ļaudis, kuri nevarēja sev atļauties dārgos papi­rusus. Atrasts daudz šādu lausku ar Jaunās derības frag­mentiem un pat garāks gabals no Lūkas evaņģēlija, kas ieskrāpēts desmit šādos ostrakonos.

Visai pamācoši tāpat ir grieķu un romiešu kapu uz­raksti. Bieži vien tie ilustrē Jaunajā derībā aprakstītus notikumus un paražas, kā arī satur svēto rakstu citātus tādā skanējumā, kādā tie bijuši pazīstami šo uzrakstu tapšanas laikā.

Beidzot, nedrīkstam aizmirst arī citātus, kas minēti baznīcas tēvu un kristiešu rakstnieku darbos, piemēram, Tertuliāna, svētā Hieronima, svētā Augustīna u. c. sa­cerējumos. Šādu citātu ir tik daudz, ka no tiem vien varētu sastādīt gandrīz veselu Jauno derību.

Pirms ķeramies pie Jaunās derības satura un bū­tības raksturošanas, mums jāpakavējas vēl pie viena jau­tājuma, bez kura noskaidrošanas nav iespējams pareizi novērtēt Jauno derību kā vēstures dokumentu. Runa šeit ir par to pārsteidzošo faktu, ka tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves parādījās pirmais evaņģēlijs, t. i., do­kuments, kurā aprakstītas dažas viņa dzīves epizodes.

Līdz tam Galilieša piekritēji iztika vienīgi ar to, kas saglabājās no mutes mutē, ar to, ko pavēstīja tautas no­stāsti. Jaunās ticības izplatītāji bija apkārtceļojoši sludinātaji un sprediķotāji, kuru vārdi un izcelsme mums šo­dien lielākoties nav zināmi. Taču pēc apustuļa Pāvila mēs aptuveni varam spriest, kāda praksē izskatījās viņu darbība. Viņi uzstājas_ visur, kur pie ebreju lūgšanu na­miem bija izveidojušās Kristus piekritēju grupas. Viņa morāles mācība šajās aprindās izplatījās viegli iegaumē­jamos aforismos, kurus mēs jau pieminējām ar «logia» nosaukumu. Šie autentiskie vai šķietamie Jēzus izteikumi saistībā ar viņa dzīves dramatisko brīžu pārstāstiem ieguva tautas teiksmu krāsainību, un tādā kārtā nodibi­nājās noteikta mutvārdu tradīcija ar izteiktām folkloras iezīmēm. Un tieši šis faktu ūn tautas iztēles savijums, kas šodien tik grūti atšifrējams, tad arī kļuva par to augsni, no kuras Jēzus biogrāfi smēlās materiālu viņa dzīves aprakstiem savos evaņģēlijos.

Šodien varētu likties savādi, ka cilvēki, kuri ticēja Jēzus dievišķībai, tik ilgus gadus neuzskatīja par vaja­dzīgu uzrakstīt viņa dzīves stāstu un nesavāca tam vaja­dzīgos materiālus. Taču pamēģināsim atsacīties no mūsu ierastā domāšanas veida un papūlēsimies iedziļināties tā laika kristiešu mentalitātē un paradumos, iepazīties ar viņu dzīves veidu. Un tad izrādīsies, ka šeit nevar būt ne runas par pietātes trūkumu un šķietamajai vienaldzī­bai ir savs dziļāks attaisnojums.