ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Kā mums zināms, tajā ietilpst septiņas grāmatas, un proti: četri evaņģēliji, «Apustuļu darbi», divdesmit viena vēstule, kas tiek piedēvētas Pāvilam, Jēkabam, Pēterim, Jānim un Jūdam Tadejam, kā arī apustuļa Jāņa atklās­mes grāmata jeb apokalipse. Par šo rakstu rašanās laiku Bībeles zinātnieki nav vienis prātis. Vispār tiek pieņemts, ka tie sarakstīti laikposmā starp 50. un 120. gadu. Jau­nās derības vecākā daļa ir Pāvila vēstule tesaloniķiešiem, kas rakstīta 50. gadā, tātad aptuveni divdesmit gadu pēc Jēzus Kristus sišanas krustā.

Parasti mums neienāk prātā padomāt par to, kādā valodā tikusi uzrakstīta Jaunā derība, jo liekas pats par sevi saprotams, ka tās oriģinālvalodai vajadzētu būt ebreju vai aramiešu. Tāpēc dažs labs būs izbrīnījies, uz- zirtadams, ka Jaunās derības autori runāja un rakstīja grieķu valodā. Tiesa, tā nebija Perikla laikmeta klasiskā valoda, bet gan tās dialektisks variants, ko filologi dēvē par «koinē». Helēnisma laikmetā, t. i., laikposmā no 4. gadsimta p. m. ē. līdz m. ē. 5. gadsimtam, šo valodu runāja daždažādas tautas, kas dzīvoja Maķedonijas Alek­sandra kādreiz iekarotajos apvidos, kurus grieķu oku­pantu administrācija bija pilnīgi helenizējusi.

Grieķu civilās administrācijas pārstāvji un karavīri komplektējis no visiem Grieķijas apvidiem un runāja atšķirīgos dialektos. Saprotams, ka kopīgi pārvaldītajās teritorijās tie sajaucās, un šajā unifikācijas procesā iz­veidojās jauna grieķu valoda, ko nosauca par «koinē» un kas kļuva par helēnisma laikmeta valodu.

«Koinē» jau no paša sākuma veidojās kā tautas sa­runvaloda, lai gan tās pamatā bija klasiskais Atikas dia­lekts, jo Atēnu kultūrai aizvien bija augsts prestižs visās citās grieķu pilsētvalstīs. Laika gaitā šo jaunizveidojušos dialektu gan runā, gan rakstos sāk lietot arī izglītoti cilvēki. Tādējādi tas pakāpeniski guva zināmu literāru slīpējumu un galu galā_kļuva par vispārlietojamu va­lodu ne tikai Āzijā un Ēģiptē, bet pat Romā. Tāpat tas bija dzirdams Palestīnas pilsētās, jo sevišķi Jēzus dzim­tenē Galilejā, turklāt tik lielā mērā, ka poļu Bībeles zi­nātnieks, katoļu priesteris prof. E. Dombrovskis vienā no savām esejām pat izvirzīja jautājumu: «Vai Jēzus ru­nāja grieķu valodā?» un uzskatīja par iespējamu, ka sa­tiksmē ar citu tautību piederīgajiem Jēzus izmantojis grieķu valodu.

Tāpat zināms, ka diasporas ebreji, kuru skaitliski bija daudz vairāk nekā pašā Palestīnā dzīvojošo ebreju, ru­nājuši galvenokārt grieķiski. Savu tēvu valodu viņi bija tiktāl aizmirsuši, ka varēja lietot tikai Aleksandrijā grieķu valodā pārtulkoto Veco derību, t. -s. Septuagintu. Pašā Jeruzalemē, kur grieķu kultūras ietekme arī bija visai jūtama, ebrejiski gandrīz vairs nerunāja, bet lie­toja aramiešu valodu. Tas bija ebreju valodai tuvu rad­niecīgs semītu dialekts, kurš Tuvo Austrumu zemēs kļuva par \miversālu valodu.

Helēnisms izplatījās pat latīņu kultūras dzimtenē Itā­lijā. Impērijas sākumā sakarā ar valsts saimniecisko uz­plaukumu un aizvien pieaugošu darbaspēka trūkumu no Austrumiem masveidā tika ievesti vergi un amatu pra-

lēji, ko nodarbināja pilsētās un lielo zemes īpašnieku muižās. Šī etniski svešo elementu pieplūsme līdz pašiem pamatiem izmainīja Itālijas seju. Atbraucēji runāja gal­venokārt grieķiski, un tā grieķu valoda kļuva par plašu proletariāta masu sarunvalodu. Romiešu satīriķis Juve- nāls (ap 60.—140.) vienā no savām satīrām žēlojās, ka pilsētās grūti dzīvot: visapkārt «tikai grieķi». Cik spē­cīga bijusi šī iespiešanās, šodien liecina fakts, ka uz vergu un brīvlaisto kapiem arheologi biežāk atrod grieķu nekā romiešu vārdus. Tā kā kristietība vispirms izpla­tījās tieši šo ļaužu vidū, nav nekāds brīnums, ka Romas baznīcas pirmās amatpersonas runāja un rakstīja grieķu valodā, pat vēl vairāk — tā tolaik bija kristiešu litur­ģiskā valoda.

Šo faktu gaismā nav grūti saprast, kāpēc evaņģēliji un pārējie Jaunās derības raksti sacerēti grieķu, bet ne­vis kādā no semītu valodām. To autori un tāpat lietotāji bija Kristus piekritēji, kuri nāca galvenokārt no heleni- zētajiem ebreju diasporas centriem. Daži Bībeles zināt­nieki ir pārliecināti, ka uz Mateja evaņģēliju un Pāvila vēstuli ebrejiem tas nav attiecināms. Tie, pēc viņu do­mām, tulkoti no aramiešu oriģināltekstiem, kuri gājuši zudumā, taču grieķu tulkojumos uz to cilmi norādot tikai semītu valodām raksturīgie idiomātiskie izteicieni. Tomēr vairums zinātnisko speciālistu šo pieņēmumu neatzīst par pietiekami pamatotu.

Latīņu valodā Jaunās derības pilnu tekstu pārtulkoja tikai svētais Hieronims (340.—420.). Šis tulkojums pazīs­tams ar nosaukumu «Vulgata». Protams, Itālijā un Zie- meļāfrikā Jaunās derības grāmatu tulkojumi latīņu valodā bija sastopami arī pirms Hieronima, taču visumā diezgan droši varam apgalvot, ka vairāk nekā trīs gadsimtus kris­tieši apmierinājās galvenokārt ar grieķiskajiem Bībeles tekstiem. 1592. gadā pāvesta Klēmenta VIII uzdevumā tika izdarīts jauns tulkojums, kuru šā iemesla pēc iedē­vēja par «Vulgata Clementina».

Protāms, līdz mūsu dienām nav saglabājies ne­viens Jaunās derības manuskripts, ko būtu uzrakstījis tās īstais autors. Mūsu rīcībā esošie teksti ir tikai noraksti no daudziem agrākiem norakstiem. Nav iespējams izdi­bināt, cik daudz to bijis starp sākotnējiem oriģināliem un šodien mums zināmajiem tekstiem; skaidrs tikai tas, ka norakstītāji bijuši tādi paši maldīgi cilvēki kā visi citi, un tālab zinātniekiem daudz pūļu sagādā tekstu at­tīrīšana no pārrakstītāju misēkļiem. Runa šeit nav tikai par nevilšām kļūdām, jo sastopamies ar tādiem gadīju­miem, kad pārrakstītāji aiz pārmērīgas cenšanās paust sa­vus doktrinālos uzskatus bez jebkādiem sirdsapziņas pār­metumiem sagrozījuši atsevišķas vietas.

Pūlēdamies atjaunot sākotnējo tekstu un attīrīt to no vēlākām kļūdām un sagrozījumiem, Bībeles zinātnieki veikuši dažādu Jaunās derības variantu filoloģisku kon­frontāciju, lai detalizētas analīzes ceļā noskaidrotu, kurš no tiem būtu ticamāks nekā citi. Taču ilgu laiku salīdzi­nāšanai pieejamais materiāls bija pārlieku trūcīgs, lai ar šādu metodi būtu gūstami pārliecinoši panākumi.

Izeja no šī strupceļa radās, tikai pateicoties lielajiem atklājumiem Ēģiptē. 19. gadsimta beigās arheoloģija pār­steidza visu pasauli ar daudziem sensacionāliem atradu­miem, kuri pilnīgi pārveidoja mūsu priekšstatus par se­najām civilizācijām, un šo atradumu vidū izcila vieta bija Ēģiptē atrastajiem papirusiem ar ļoti interesantiem tekstiem.

Pirmos papirusus uz Eiropu atveda jau 19. gadsimta pirmajā pusē, taču tikai gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, cik liela nozīme tiem ir kā seno laiku vēstures izziņas avotiem. Izrādījās, ka uz nodzeltējušām papirusa loksnēm rakstītajos tekstos ir daudz tā laika ikdienas sa­dzīves sīkumu, kas seno vēsturnieku rakstos parasti atsāti bez ievērības. Šie šķietami nesvarīgie sīkumi saistīti ar tā laika mazā cilvēka ikdienas priekiem un bēdām, tāpēc sniedz vispusīgu ieskatu toreizējās paražās un sa­biedriskajās attiecībās, bet tas ļauj ielūkoties senatnes cilvēku privātajā dzīvē, līdz ar to — ja tā varētu izteik­ties — oficiālajai vēsturei piešķirot spilgtākas krāsas.

Atgriezīsimies tomēr pie savas tēmas uVi pavaicāsim, kas papirusoloģijai kopīgs ar Jaunās derības tekstu pētī­šanu. Izrādījās, ka milzīgajā papirusu lēvenī atrodams ārkārtīgi daudz veselu tīstokļu vai arī atsevišķu frag­mentu ar Jaunās derības tekstiem. Daži no tiem radušies 3. un pat 2. gadsimtā un tātad ir gandrīz divi simti gadu vecāki nekā ar Vatikāna un Sinaja kodeksa nosaukumu pazīstamie teksti. Ja vēl piebilstam, ka šodien zinātnieki saviem lingvistiskajiem pētījumiem' var izmantot burtiski tūkstošiem fragmentu un daudz pilnīgu Jaunās derības tekstu norakstu, tad atskārtīsim, cik milzīga nozīme pa- pirusoloģijai ir biblistikā.