ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Taču šai, uz pirmā aca uzmetiena visai pārliecinošajai hipotēzei ir būtiski trūkumi. Vispirms jau šaubas rada pats šķietamā sākotnēja teksta izdalījums no «Flāvija liecības». Atsevišķiem Bībeles zinātniekiem, neraugoties uz Jozefa Flāvija stila un valodas rūpīgām studijām, nav izdevies rekonstruēt vienādi skanošu tekstu. Viņu versi­jas ir tik atšķirīgas, ka apšaubāma ne tikai pati metode, bet arī tās teorētiskie principi. Ja jau, ņemot vērā mūs­dienu filoloģijas sasniegumus, nav iespējams iegūt saska­nīgus rezultātus, mums ir tiesības secināt, ka šādu Jozefa Flāvija rakstīto pirmtekstu vispār nekad neizdosies atrast.

Tomēr šī koncepcija tika galīgi atspēkota, analizējot kontekstu, kurā atrodama «Flāvija liecība». Izrādījās, ka rindkopas, starp kurām tas iesprausts, neapšaubāmi veido vienu stāstījuma pavedienu, kurā runa ir par nemieriem ebreju vidū un citām viņu likstām. «Flāvija liecība» ne no šā, ne no tā, varētu sacīt, pavisam nekautrīgi pār­rauj stāstījuma pavedienu, un šis apstāklis liek. domāt, ka tā mākslīgi, nerēķinoties ar loģiku, iesprausta svešā tekstā. Skaidrs, ka to izdarījis kāds neveikls un ne se­višķi inteliģents atdarinātājs, un turēt aizdomās par šo rupjo interpolāciju «Jūdu senatnes» autoru nav ne ma­zākā pamata.

Šeit vietā dažus vārdus vēl veltīt daudz plašākam no­stāstam, kurš ietilpināts «Jūdu kara» senkrievu tulko­jumā no 11. vai 12. gadsimta un par kuru domā, ka tas izdarīts Kijevas kņaza Jaroslava uzdevumā. Četrās rind­kopās Jēzus dzīve un darbība šeit sniegta pavism citā versijā, kas daudzos sīkumos atšķiras 110 kanonisko evaņ- foliju nostāstiem. Par šiem fragmentiem risinājās ilga po­lemika, līdz beidzot zinātnieki vienojās, ka šos iesprau­dumus izdarījuši slāvu tulkotāji, kuri savukārt vadījušies no apokrifu evaņģēlijiem.

Tātad noskaidrots, ka vienīgā vieta, kur ebreju autors pieminējis Jēzu, ir viltojums. Sāda situācija ir dīvaina, neizprotama un augstākā mērā intriģējoša. Jozefs Flāvijs lāču bija darbojies kā Jeruzalemes tempļa priesteris un lik lielā mērā interesējies par reliģiskiem strāvojumiem, Ka pats secīgi piederējis gan pie farizejiem, gan saduce- iiem, gan esēniem, bet neviena vārda nebilst par Jēzu un tā dramatisko likteni. Par pieminētajām trim sektām viņš raksta daudz un lietpratīgi, bet par Nacaretes sko­lotāju, tā mācību, brīnumdarbiem un augšāmcelšanos klusē, it kā par to visu nebūtu neko dzirdējis.

Bet kā ir ar citiem tā laika izcilākajiem ebreju rakst­niekiem? Izrādās, ka arī tie cieš klusu. Ņemsim kaut vai Jozefa Flāvija nikno ienaidnieku Tiberiādas Justu, kurš sarakstījis «Jūdu karu» un «Jūdu ķēniņu hroniku». Tiesa, šie darbi gan gājuši zudumā!, taču Konstantinopoles patriarhs, kurš dzīvoja 9. gadsimtā un bija tos lasījis, apgalvo, ka Justs par Jēzu neko nav rakstījis. Jo dīvai­nāk tas ir tāpēc, ka šis autors arī bija cēlies no Galilejas un visos sīkumos pazina šo apvidu. Tā vismaz seci­nāms no polemiskās atbildes, ko Jozefs Flāvijs viņam sniedzis savā autobiogrāfijā.

Un beidzot, viens no vislielākajiem ebreju filozofiem un domātājiem — Aleksandrijas Filons, ar kuru mēs tu­vāk iepazīsimies vēlāk, jo viņam ir ievērojami nopelni dažu kristietības ideju tapšanā. Šis rabīns, kurš visu savu dzīvi veltījis jūdaisma samierināšanai ar grieķu filozo­fiju, atstājis spēcīgu ietekmi uz evaņģēlija autoru Jāni un Tarsas Pāvilu. Pietiek, ja pieminēsim, ka, pateicoties viņam, kristietības teoloģija pārņēmusi grieķu «logosa» ideju.

Filons piedzima gadu trīsdesmit pirms Jēzus un no­dzīvoja pēc tā nāves aptuveni gadu divdesmit. Būdams rabīns un slavens svēto rakstu skaidrotājs, viņš rosīgi piedalījās arī sava laikmeta vēstures notikumos, jo vai­rāk tāpēc, ka viņa brāļadēls Tibērijs Aleksandrs 46.— 48. gadā ieņēma Jūdejas prokuratora augsto amatu. Lai gan Filons dzīvoja Aleksandrijā, viņš bieži ceļoja uz

Jeruzalemi, kur viņam bija radinieki un daudz paziņu. Vienā no saviem daudzajiem traktātiem «Par apcerīgu dzīvi» viņš aprakstījis terapeitu sektu, kas daudzējādā ziņā atgādina esēnus un pirmos kristiešus. Un tomēr sa­vos skaitliski tik kuplajos literārajos darbos, kuri pievēr­šas galvenokārt reliģijas jautājumiem un notikumiem Pi­lāta valdīšanas laikā, viņš Jēzu nepiemin kaut vai īsā hronikāla rakstura piezīmē. Un tā tas ir arī visā pārējā ebreju reliģiskā rakstniecībā, izņemot talmudu, taču tas ir jau atsevišķs jautājums, kuru aplūkosim vēlāk.

Tā kā pat Jēzus novadnieki un tautieši šajā ziņā mums sagādājuši rūgtu vilšanos, tad nav pamata pārmest to romiešiem un grieķiem. Tacits, Plīnijs Jaunākais un Svetonijs mums gan atstājuši īsas piezīmes, taču tajās runa ir galvenokārt par faktu, ka tolaik jau pastāvēju­šas kristiešu draudzes, bet ne par Jēzu. Turklāt tās uz­rakstītas samērā vēlu, jo radušās vairāk nekā astoņ­desmit gadu pēc Jēzus krustā sišanas. Turpretī agrāk dzīvojušie autori, tādi kā Plīnijs Vecākais (23.—791, Marciāls (40.—103.), Plutarhs (46.—120.) un Juvenāls (apt. 60.—140.), kuri pieminējuši daudz mazāk svarīgus noti­kumus, pilnīgi noklusē Galilejas mesijas traģisko lik­teni.

Tos ļaudis, kuri tic visam, kas rakstīts evaņģēlijos, vajadzētu satraukt dīvainajam faktam, ka ebreju hroni­kās nav neviena vārda, kas apstiprinātu to, ka Jēzus nā­ves brīdī uz trim stundām aptumšojusies saule, mirušie piecēlušies no saviem kapiem, bet jo sevišķi to, ka Jeru­zalemes tempļa vissvētāko vietu nodalošais dārgais priekškars pārplīsis divās daļās. Grūti iedomāties, ka ne­atrastos neviens ebreju hronists, kurš šis katrā ziņā ne­parastās parādības nebūtu uzskatījis par atzīmēšanas vēr­tām. Kas attiecas uz saules aptumšošanos, tad arī Plīni- jam Vecākajam, kurš pazīstams kā godprātīgs zinātnieks un savā «Dabas vēsturē» saules aptumsumiem veltījis ve­selu nodaļu, par to nekas nav zināms.

Protams, Bībeles pētnieki pievērsuši uzmanību šiem savādajiem noklusējumiem. Katoļu autors Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzu, šo faktu izskaidro šādi: «Parastu Romas pilsoni Tibēriia laikos Palestīnā notiekošais interesēja ne vairāk kā, pie­mēram, mūs kāda pravieša parādīšanās Madagaskarā vai Reunjonas salā.» Bet vēl daiļrunīgāk izsakās katoļu garīdznieks Žans Šteinmans, kurš uzrakstījis pazīstamo grā­matu «Tarsas Pāvils»: «Mūsu ēras 30. gadā kā vergs pie krusta mirst Jēzus, viens no miljoniem vergu Romas impērijā. Palestīnas ebrejiem ši%,fakts palika gandrīz ne­manāms. Un, kaut arī pašā Jeruzalemē tas būtu varējis izraisīt zināmu satraukumu, vai tad civilizētie ļaudis Itā­lijā, Grieķijā, Mazāzijā un Ēģiptē interesētos par ebre­jiem? … Ko gan šis līķis varēja nozīmēt valstī, kurā val­dīja Tibērijs, bet pēc tam pie varas nāks Kaligula, Klau­dijs un Nerons? Ko asinīm pārplūdinātā pasaulē nozīmē viena cilvēka nāve?»

Abi minētie autori neviļus pievērš uzmanību zināmam psiholoģiskam procesam, kurš deformē mūsu izvērtēs proporcijas attiecībā uz pagātnes notikumiem. Kristietī­bas uzticīgie adepti, tās žilbinošo panākumu suģestēti, uz­skatīja to par brīnumu un tāpēc vairs nespēja noticēt tās pieticīgajiem un dabiskajiem pirmsākumiem. Tas tad arī izraisa noslieci pārspīlēt un mitoloģizēt visus sīku­mus, kas saistīti ar jaunas reliģijas dibinātāja dzīvi, kāda vērojama ne tikai evaņģēlijos, bet arī visās citās pasau­les reliģiskajās sistēmās. Un, lūk, tā laika autoru klusē­šana, kuri bez ievērības atstājuši ne tikai tādus šķie­tami brīnišķīgus notikumus kā tempļa dārgā priekškara pārplīšanu un saules aptumsumu, bet arī pa'ša Jēzus per­sonu, mums tikai lieku reizi atgādina psiholoģisko feno­menu, kas izpaudies nesaskaņā starp vēsturisko īstenību un atšķirtībā mītošo, tikai savu ticējumu lokā paliekošo pirmo kristiešu draudžu iztēli, nesaskaņā starp grieķu un romiešu apkārtējās sabiedrības vienaldzību un saujiņu sava skolotāja mācības aizrautu cilvēku, kuri uzskatīja sevi par «brāļiem un māsām iekš Kristus», ļaudamies ira­cionāliem jūsmīgiem sapņojumiem un ilgām. Brīnumainā pasaule, kurā dievs miris krusta nāvē un pēc tam aug­šāmcēlies, viņiem šķita īstenāka par reālo pasauli, ar ko tiem diendienā nācās saskarties. Bet ebrejiem un pagā­niem krustā sistais Jēzus, kā izsakās Šteinmans, bija tikai «viens no miljoniem vergu Romas impērijā».