ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Daži Bībeles zinātnieki, nespēdami samierināties ar šādu izskaidrojumu, nododas cerībām, ka sākotnēji tomēr pastāvējuši rakstīti avoti, kuros pieminēts Jēzus, tikai karu un politisko pārmaiņu vētrās tie gājuši bojā. Romas lielajā ugunsgrēkā Nerona valdīšanas laikā, piemēram, sadedzis viss valsts arhīvs, kurā varētu būt bijuši doku­menti par Jēzu, kaut vai Poncija Pilāta atskaites. 70. gadā Tits ieņēma un nopostīja Jeruzalemi. Reizē ar templi un blakus celtnēm droši vien sadeguši arī sinedrija proto­koli, kuros_ vajadzēja būt materiāliem Galilieša lietā. Karš Palestīnā plosījās septiņus gadus, turklāt tas bija nikns, asiņains un postīgs. Simtiem tūkstošu ebreju tika aizvesti gūstā vai mira krusta nāvē. Romieši Palestīnā sistemātiski nopostīja visus dievnamus, bet tajos atrastos svētos rakstus un dokumentus sadedzināja sārtos.

Runājot par pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem, Jē­zus misijas aculieciniekiem, jāatzīmē, ka šeit stāvoklis bija citāds. Kristieši negribēja piedalīties ebreju dumpī un 66. gadā izceļoja uz Pellas pilsētu Aizjordānā. Tā kā Kumranā atrastie tīstokļi liecina, ka viņiem tuvu stāvo­šajai sektai bijusi sava literatūra, tad jāuzskata par iespējamu, ka tāda bija arī izceļotājiem no Jeruzalemes. Šādā gadījumā viņi to būs paņēmuši sev līdzi. Viņi bija jūdeokristieši, kuri,ievēroja visus rituālos priekšrakstus, tai skaitā arī apgraizīšanu. Pellā viņi •— kā tas vispār mēdz būt trimdā — vēl stingrāk pieturējās pie Mozus ticības un uzskatīja Jēzu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojušies ebionītu sektā, viņi tur pastāvēja vairākus desmitus gadu, arvien vairāk attālinādamies no kristietības galvenā virziena, kurš Pāvila un helēnisma ietekmē zaudēja saikni ar jūdaismu. Pakāpeniski viņi pa­zuda no vēstures lapām: daļa sektas locekļu atgriezās, tēvu reliģijas klēpī, bet daļa ieplūda apkārtējā helēnismā. Jādomā, ka reizē ar sektu neglābjami pazudusi arī litera­tūra, ko bija veidojuši šie visautentiskākie Nacarieša mācekļi. Varbūt tomēr kādreiz, pateicoties kādai laimīgai nejaušībai, kaut kas no šīs hipotētiskās literatūras atra­dīsies. Par šādu iespēju liecina kaut vai 1966. gadā arābu tulkojumā atrastais polemiskais traktāts, kurš neapšau­bāmi radies ebionītu vidē. Sīkāk par to parunāsim vēlāk, tagad tikai piebildīsim, ka tas asi uzbrūk Pāvilam par šķietamo neuzticību Jēzus mācībai, pasludinot, ka Jēzus pats bijis dievs un pestītājs.

Kristietībai izplatoties aizvien plašākās aprindās, pie­auga arī romiešu un grieķu intelektuālistu izrādītā pre­testība. Radās plaša literatūra, kas polemizēja ar jaunās reliģijas doktrīnām, cīnījās pret tās pieaugošo ietekmi, visvisādi to izsmēja un izzoboja. Tiklīdz katoļu baznīca bija kļuvusi par valsts reliģiju, tā nesaudzīgi iznīcināja visus šāda veida pamfletus, pēcnācējos radīdama i< spaidu, ka tā savā attīstībā nav sadūrusies ar lielāku tā laika izglītoto cilvēku pretestību, ka kristietības iz­platīšanās notikusi bez asākiem konfliktiem. Raksturīgs piemērs šai iznīcināšanas akcijai ir neoplatonisma pārstā­vis filozofs Porfirijs, kurš dzīvoja 3. gadsimtā. Viņš uz­rakstīja. veselus piecpadsmit sējumus .pret kristietību vērstu apcerējumu un polemisku traktātu. Pēc Bizantijas ķeizaru Valentiniāna III un Teodora II rīkojuma tie visi sadedzināti uz sārta, un, tā no šiem darbiem nav palicis nekādu pēdu.

No tiem autoriem, kurus nosodīja baznīca, sevišķi plašu slavu iemantoja grieķu un romiešu filozofs, stoi- cisma un platonisma piekritējs, filozofiski noskaņotā ķei­zara Marka Aurēlija uzticības vīrs, viens no bīstamāka­jiem kristietības idejiskajiem pretiniekiem Celss. Kal viņš publicēja polemisko dialogu «Patiesības vārds» (ap 177. g.), kura ārkārtīgi asi uzbrūk kristietībai, radies ap­jukums un daudzi kristieši viņa argumentācijas ietekmē atsacījušies no savas ticības. Šim traktātam bija tāds pats liktenis kā daudziem citiem līdzīgiem — tas bez pēdām pazudis. Taču dīvainā kārtā sagadījies tā, ka mums traktāta saturs jo sīki zināms, pateicoties Origē- nam (185.—254.) — vienam no visizcilākajiem kristiešu teologiem un domātājiem. Polemiskajā sacerējumā «Contra Celsum» («Pret Celšu») viņš veselām nodaļām citējis savu pretinieku, lai pēc tam vērstos pret to ar saviem argumentiem. Šādu citātu ir tik daudz, ka gan­drīz bez iztrūkumiem bija iespējams restaurēt «Patiesības vārda» tekstu.

Celss vispirms pārmet kristiešiem to, ka viņi par Jēzu radījuši tik daudz pretrunīgu nostāstu un tik bieži ma ­nījuši evaņģēliju tekstus, ka beidzot paši tajos sapinu­šies. Taču visvairāk vietas Celss veltī jautājumam par Jēzus izcelsmi. Balstīdamies uz tajā laikā izplatītajām baumām, Celss apgalvo, ka Jēzus māte bijusi palaidnī­gas uzvedības lauku sieviete. Viņas vīrs, namdaris pēc nodarbošanās, sievu padzinis no mājām, jo atklājis, ka tā viņam bijusi neuzticīga ar kādu grieķu tautības ro­miešu leģionu kareivi Panteru. Palikusi bez pajumtes, viņa klaiņojusi pa visu zemi, līdz kādā kūtī dzemdējusi ārlaulības dēlu Jēzu. Kad dēls paaudzies, tas, darbu meklēdams, aizklīdis līdz Ēģiptei, kur iemanījies visādos pesteļotāja paņēmienos. Pēc atgriešanās Galilejā viņš savu māža mākslu izmantojis, lai nopelnītu pārtiku. Sajā ziņā viņš guvis tādus panākumus, ka kļuvis iedomīgs un pasludinājis, ka esot dieva dēls. Celss izvirza vēl virkni citu kristiešus aizskarošu apvainojumu, kas tajā laikā bija plaši pazīstami un raksturoja sīvo cīņu starp kristiešiem un jūdaisma piekritējiem Romas impērijas da­žādās pilsētās. Šās cīņas atbalsis samanāmas ari Jaunajā derībā. Tāpat talmudā ietverti vairāki ar Jēzus personu saistīti nostāsti un baumas, bet kādā traktātā pat atro­dams viss nostāsts par laulības pārkāpumu, ko Marija izdarījusi ar kareivi Panteru. Šās leģendas izplatīšanos veicināja ebreju vēsturē nedzirdēts gadījums, kad jūdu priestera meita Miriama bat-Bilga atsacījusies no tēvu ticības, lai izietu par sievu pie Seleikidu armijas ka­reivja. Miriamas bat-Bilgas sajaukšana ar Jēzus māti Ma­riju tā laika nikno cīņu un apmelojumu gaisotnē bija gandrīz vai neizbēgama. Atgādināsim, ka t. s. Palestīnas talmuds savu galīgo redakciju ieguvis tikai ap 400. gadu, «Babilonijas talmuds» — vēl simts gadu vēlāk, bet Celss savu sacerējumu rakstījis ap 177. gadu. Tas liecina, cik sīksta noturība ir šāda veida baumām. Tās bijušas ap­grozībā pāris simtu gadu, bet pēc tam atkal guva de­dzīgus piekritējus Apgaismības laikmetā.

Tā, lūk, beidzas mēģinājumi atrast īstā Jēzus pēdas nekristiešu rakstniecībā, beidzas — to grūti noliegt — ar pilnīgu neveiksmi.

Tā kā grieķu, romiešu un ebreju autori mums ne­sniedz nekādas drošas ziņas par Jēzus Kristus dzīvi, at­liek pievērsties vienīgai vēsturiskai liecībai — Jaunajai derībai, kā arī tai bagātīgajai kristiešu literatūras daļai, kas nav iekļauta svēto rakstu kanonā un kopumā tiek apzīmēta par apokrifiem. Kāda vērtība ir visiem šiem rakstiem? Atbildi uz šo jautājumu cenšas dot atsevišķa biblistikas nozare. Vēlāk redzēsim, ka tā sniegusi dau­dzus interesantus un pat sensacionālus atklājumus. Tiem būs veltīta ne viena vien mūsu grāmatas lappuse, taču iepriekš mums kaut vai pavirši jāiepazīstas ar kristietī­bas pamatdokumentu — Jauno derību.